Māksliniekam ir tikai viens lūgums, lai viņu netraucē agrāk par pulksten četriem pēcpusdienā, jo viņš ir "naktsputns". Ja darbs iesniedzas līdz pirmajai rīta gaiļu dziesmai, tad Viktors nevar būt agrais cīrulis. Pārlaižu noteiktajam laikam vienu stundu pāri, lai mākslinieks nebūtu vēl samiegojies, un zvanu pie viņa durvīm kādā Zolitūdes daudzdzīvokļu namā. Saimnieks atver durvis un cenšas neuzkrītoši nožāvāties. Nospriežu, ka tomēr esmu ieradusies par agru.

– Nē, esmu izgulējies, jo vakar man bija īsā nakts. Sniedzu koncertu un spēlēju balli Priekuļos. Ātri sākām, ātri beidzām, īsi pirms pusnakts, jo ballētāji bija pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis. Taču tāda īsta balle parasti ilgst līdz pieciem rītā. Tā nu sanācis, ka uz vecumu man slodze kļūst lielāka. Agrāk sniedzu koncertus pusotras stundas garumā, bet tagad ballēs dziedu četras stundas. Man līdzi brauc Jānis Bauers, kas spēlē sintezatoru un padzied, jo vienam pašam būtu par grūtu visu nakti nodziedāt. Balstiņa jau arī ar laiku nosēdusies, kļuvusi zemāka. Es vēl reizēm pagrēkoju ar pīpēšanu, kas nenāk par labu balsij, – atzīstas Viktors.

Painteresējos, kuras tad ir tās zelta dziesmas, bez kurām nav iedomājama neviena balle?

– Zelta repertuārs paliek gadiem nemainīgs, tās ir senās, labās Raimonda Paula dziesmas. Reizēm cilvēki vēlas, lai ballēs dziedu arī dziesmas "Kurzeme" vai "Inese", taču es uzskatu, ka tās ir visīstākās koncertdziesmas, nevis ballē dziedamās. Es pats nevaru pateikt, kas ir mana mūža dziesma, nevaru nosaukt savu zelta trijnieku. Katra dziesma ir kā briljants.

Reizēm cilvēki, dzīves gadiem noapaļojoties, mēdz pārdomāt par laiku, kas aizgājis, un laiku, kas nāks. Viktors uzskata, ka viņa dzīvē bijuši divi svarīgi notikumi.

– Pirmais ir tas, ka 23 gaduvecumā sāku muzicēt kopā ar Raimondu Paulu. Mana pirmā izpildītā Paula dziesma bija "Savāda vasara". Bet otrs, kas man dzīvē ir vissvarīgākais – tie ir trīs bērniņi, ko man sieviņa uzdāvinājusi.

Viktors prāto, vai skaitlis 60 viņam pašam šķiet gana nopietns un iespaidīgs.

– Nemaz nezinu, kā jūtos. Nesen dziedāju sava drauga mammas 78. dzimšanas dienas svinībās, un tur iepazinos ar kādu astoņdesmitgadīgu kungu, kurš strādā par ātrās palīdzības mašīnas šoferi. Vaicāju, vai viņam nav par grūtu šis darbs, bet kungs atteica: pirms trīsdesmit gadiem pa Rīgu varēja braukt kā pa pļavu, bet tagad, kad satiksme ielās kļuvusi tik bieza, nepieciešama ātra reakcija un skaidra galva. Tas skanēja ļoti iedvesmojoši. Sapratu, ja ir laba veselība un stabila nervu sistēma, tad no vecuma nav jābaidās.

Painteresējos, kā tad mākslinieks nolēmis svinēt savu jubileju.

– Draugi mani pierunāja rīkot koncertu. Guntis Skrastiņš un Rūdolfs Plēpis jau ķērušies pie scenārija rakstīšanas. Es viņus uzskatu par saviem labiem draugiem jau daudzu gadu garumā. Koncerts notiks 17. februārī Nacionālajā teātrī, un tā pagaidu nosaukums ir "Dvēseļu krustcelēs". Man ļoti patīk teātru vide, aura, tāpēc arī izvēlējos Nacionālo teātri. Jau tolaik, kad tikko sāku uzstāties uz lielās skatuves, man īpaši patika teātru skatuves. Piecdesmito dzimšanas dienu svinēju uz Operas skatuves. Es vēl nezinu, kas no dziedātājiem piedalīsies manā jubilejas koncertā. Raimonds Pauls saka – ko tu mocīsies viens pats, uzaicini arī citus padziedāt. Pašu Raimondu Paulu jau esmu uzaicinājis, un paredzams, ka koncertā dziedāšu sešas jaunas Paula dziesmas.

Viktors piebilst, ka labprāt savu jubilejas koncertu būtu rīkojis jau šomēnes, tuvāk dzimšanas dienas datumam, taču Nacionālajā teātrī visi janvāra vakari bijuši aizņemti. Īstajā dienā – 16. janvārī – Viktors svinēšot "mājas variantā", ģimenes lokā.

– Kopš beidzu blēņoties ar zaļo pūķi, un tas notika pirms 24 gadiem, mans draugu loks krietni atsijājās. Man nekas nav pretī, ja cilvēki iedzer, ja viņi prot to darīt, ja vakara gaitā paliek pie saprāta un jēgas. Es viņus varu tikai apskaust, jo pats to nepratu. Un tad nospriedu – ja nemāku dzert, tad jābeidz, jo tas sāka traucēt gan darbam, gan dzīvei. Esmu dzirdējis, ka tie, kas atmet dzeršanu, kļūst nīgri. Iespējams, ka uz vecumu cilvēki kļūst nīgrāki, īpaši, kad māc nogurums. Taču es nedomāju, ka mans raksturs būtu kļuvis neciešams, – spriež Viktors.

Horoskopos par Mežāžiem vēstīts, ka viņiem bieži velk uz depresiju, bet nav jau jātic visam, kas rakstīts.

– Ja ir mazāk darba, neiet, kā vajadzētu, tad to uztveru diezgan saasināti un pārdzīvoju. Taču tas nav raksturīgs tikai Mežāžiem, bet visiem māksliniekiem. Depresijā iekrist gan neatļaujos. Ir jācīnās, jādara, jādzīvo uz priekšu. Ja es dzīvotu viens, tad tas būtu citādi, bet man ir ģimene, bērni jāskolo, un ja uz sitiena nav tās naudiņas, tad stresiņš klāt.

Lapčenokiem visi trīs bērni nākuši pasaulē ar divu gadu starpību. Vecākajam dēlam Madaram ir 21 gads, viņš studē Transporta un sakaru institūtā, kur apgūst datorzinības. Meita Elīna studē uzņēmējdarbību Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, bet Rūdolfs mācās vidusskolas 11. klasē. Mūsu sarunas laikā Rūdolfs neatraudamies uzmanīgi veras datora ņirbošajā ekrānā, tāpēc Viktors saka: – Mēs jau mājās esam pieraduši, ka redzam tikai Rūdolfa pakausi, viņš pilnībā iegrimis datorā.

Man gan tas dators ir vienaldzīgs, nekā laba tur nav, bojā tikai acis. Bet, ko darīt, tagad tāds datora laikmets iestājies.

Pavaicājam, vai visi bērni vēl mīt vecāku paspārnē vai arī sākuši jau savu dzīvi?

– Visi vēl dzīvo pie manis. Es uzskatu, kamēr neesi sakārtojis savu dzīvi, par ģimenes radīšanu nav ko domāt. Vīrietim trīsdesmit gadi ir agrākais, kad sākt nopietni domāt par precēšanos.

Izklausās gana nopietni, tāpēc vaicāju Lapčenokam – savos jaunības gados jūs noteikti tā nedomājāt?

– Indra man ir ceturtā sieva, divdesmit divus gadus jau vadām kopā. Pirmo reizi apprecējos tūlīt pēc armijas. Nodzīvojām kopā tikai gadu. Šajā laulībā piedzima meita Jana. Viņa jau mani aplaimojusi ar diviem mazbērniem. Jana ar ģimeni dzīvo Berģos, bet mēs gan bieži netiekamies.

Tā sanācis, ka neviens no Lapčenoka bērniem nav izrādījis interesi par muzicēšanu vai dziedāšanu. Viktors saka, ja kāds no bērniem būtu jutis šo aicinājumu, tad būtu atbalstījis, bet uzspiest kaut ko vai piespiest darīt nav viņa dabā. Bērniem vienmēr dota izvēles brīvība.

Kad pamanu hallē uzslieto basketbola grozu, apvaicājos, vai kādreizējais meistarkandidāts basketbolā Viktors Lapčenoks vēlējies bērnus sadraudzēt ar šo bumbas spēli?

– Madars savulaik izrādīja interesi par basketbola spēli. Viņam ir atbilstošs augums, laba koordinācija, kādu brīdi patrenējās Valtera basketbola skolā, bet tad šī interese noplaka. Es kādus gadus četrus vairs nespēlēju basketbolu. Nemāku spēlēt šā tā, gribas tā riktīgi, no sirds to darīt, bet tad kādas spēles laikā man spēcīgi savilka kājas muskuli, un dakteris ieteica mest mieru. Taču jūtu, ka fiziskās aktivitātes ir nepieciešamas, tāpēc esmu nolēmis apmeklēt peldbaseinu. Atceros, cik labi jutos vasarās, kuras savulaik ar ģimeni pavadījām Kurzemes laukos, pie sievas Indras māsas. Viņai bija sava saimniecība – četras govis, aitas, truši, un mēs ar sievas māsas vīru divatā gādājām šai saimei sienu. Visu vasaru staigāju basām kājām, peldējāmies dīķī. Pēc šādas laukos pavadītas vasaras veselība turējās visu gadu. Bet tas bija tolaik, kad varēju plānot savu atvaļinājumu, kad nevajadzēja dziedāt ne Jāņos, ne Jaungadā. Tagad man vienmēr blakus tālrunis, un, kā piezvana, aicinot dziedāt koncertos vai ballēs, tā man jāauj kājas.

Ja reiz mēs nedaudz pieskaramies "vecajiem, labajiem" laikiem, pajautāju māksliniekam: – Jūs taču bijāt estrādes zvaigzne. Vai šajos "spīdēšanas" gados savu materiālo labklājību nepavairojāt, vai jums nav kāda villa jūras malā?

– Pats vien esmu vainīgs, ka man nekā tāda nav. Krievu laikos varēja sarunāt ar kolhoza priekšsēdētājiem, lai piešķir kādu zemes pleķīti, un tad jau arī namiņu uzslietu, taču man nav tās biznesa dzīsliņas iekšā. Neteikšu, ka tolaik dzīvoju treknā pārticībā, bet vairāk nekā rūpnīcas strādnieks gan pelnīju. Taču mans darbs ir dziedāšana, bizness nav mans lauciņš. Cik ilgi balss skanēs, tik ilgi arī dziedāšu.

Par balss skanēšanu un saskanēšanu runājot, vaicāju Viktoram – vai viņam pēc Noras Bumbieres aiziešanas tā arī nav izdevies atrast balsi, ar ko saskanētu dziedāt duetā?

– Es pamēģināju, bet tad atmetu šo domu, jo sapratu, ka tāds duets, kāds mums bija ar Noru, ne ar vienu citu nesanāks. Tāda balss kā Norai nav vairs rodama. Tagad dzirdamas daudzas balsis, kas nekādu emocijas stīdziņu neaizskar.

Viktors tālrādī uzgriezis mūzikas kanālu, un tobrīd dzied Tīna Tērnere.

– Paklausieties, kā skan Tērneres balss, kā jaunībā. Fantastiska dziedātāja, fantastiska balss, bauda klausīties. Tādai tikai turēt līdzi! – sajūsminās Viktors.

No viena otra dziedātāja, kuru Pauls savulaik iecēlis saulītē, bet vēlāk aizmirsis, gadās dzirdēt gaušanos. Sak, padarīja slavenu, bet pēc tam vairs neliekas ne zinis, meklē jaunus dziesmu izpildītājus. Viktors teic, ka viņš šos kolēģus nesaprotot.

– Lieliskus gadus esmu pavadījis kopā ar Raimondu. Viņš man ir tik daudz dziesmu sarakstījis kā nevienam citam. Taču man nevar būt pretenziju par to, ka vēlāk viņš sāka ņemt jaunos un viņiem rakstīja dziesmas. Tāda ir Raimonda daba – vienmēr meklēt ko jaunu. Varu tikai apbrīnot viņa darba spējas, kas ar gadiem nekļūst mazākas.

Viktors piebilst, ka varētu jau tagad uz pilnu klapi apjūsmot senos ziedu laikus, taču nav jēgas dzīvot atmiņās. Pareizais virziens ir skatīties uz priekšu.

– Ja jubilejas koncerts izdosies uz goda, tad varētu arī kādu tūrīti pa Latviju uztaisīt. Iecerēts izdot arī jaunu disku, tikai nezinu, vai paspēsim to izdarīt līdz jubilejas koncertam. Taču sasteigt es neko negribu, jo šim albumam jābūt ar paliekošu vērtību, – nosaka Viktors.

Varētu jau tā kā posties projām, bet es stiepju gumiju cerībā, ka mājās pārradīsies Viktora sieva un tad varētu uztaisīt ģimenes bildi.

– Indra laikam aizkavējusies darbā. Viņa strādā kosmētikas firmā "Avon" par izplatītāju. Bet es skaidri zinu, ka sieva nevēlēsies bildēties, es jau viņu labi pazīstu, – nosmaida Viktors.

Atvadoties viņš pievērš manu uzmanību kādai krāšņai istabas puķei, kas pirmo reizi pēc desmit gadiem beidzot uzziedējusi.

– Nezinu, kā to puķi sauc, kaut kas uz kaktusu modi. Sievai patīk ņemties ar istabas puķēm, tāpēc arī tā nopriecājāmies, ka īsi pirms Ziemassvētkiem tā uzziedēja. Domāju, ka puķes zied uz labu, – nospriež Viktors.