Noslēpumainais Artūrs Skrastiņš (2)

Iesauka: Artjoms. Skolas laikā nepārtraukti pamanījos nošmulēties. Reiz tumsā bijām uzcēluši telti, kurinājām ugunskuru, bet paši bijām apsēdušies agrākā ugunskura vietā. No rīta izlīdu no telts un biju melnu seju, izspūrušiem matiem – un mani iesauca par Damavoi!

Vecums: laikam 32 Horoskops: Jaunava Dzimtā pilsēta: Jelgava Pirmā loma: jaunākais brālis M. Zālītes un R. Paula Meža gulbjos Hobiji: viss, kas saistās ar aktīvu atpūtu – slēpošana, riteņbraukšana, peldēšana, galda teniss Raksturīgākā īpašība: slinkums

Vai viegli būt aktierim?

Jā un nē. Vieglāk ir sākumā, bet, kad esi aktieris ik dienu un gadiem ilgi, tad sāc justies arvien grūtāk un saproti – ir tik daudz neatbildētu jautājumu! Turklāt ir lietas, kuras ar laiku sāc ieraudzīt no citas puses. Jo lielāka pieredze, jo mazāk izdari striktus spriedumus. Ar gadiem nekļūst vieglāk – arvien lielāka atbildība, lielāks uztraukums...

Uztraukums arī?

Jā.

Galvenās lomas seriālā Saldais pārītis, mūziklā Vestsaidas stāsts. Vai tas liecina, ka esi viens no pieprasītākajiem aktieriem?

Visi aktieri, kuri aktīvi strādā, ir pieprasīti. Nedomāju, ka esmu pieprasītāks par citiem. Vienkārši mūzikls uzliek zināmus noteikumus, un man ir palaimējies, jo protu dziedāt.

Kā visu paspēj? Ar galvassāpēm plānošanā, bet paspēju. Vestsaidas stāstā ir dzelžains grafiks, no kura izejot ieplānoju visu pārējo. Nav tik traki!

Kad jūties labāk – dziedot uz skatuves, tēlojot lomu teātrī vai filmējoties filmā?

Nevaru nodalīt. Ja ilgi nav bijusi filma, sāku dīdīties, jo gribas to. Tad, kad ilgi ir filma, – tad gribas padziedāt. Visu laiku kaut ko gribas. Gribas kaut ko mainīt. Nevarētu tikai dziedāt vai tikai spēlēt dramatiskās izrādes.

Vai jau bērnībā zināji, ka būsi aktieris?

Nezināju. Varbūt nojautu!

Kad radās tā pārliecība?

Skolā. Kad pirmajā klasē bērnam pajautā: Ko tu labāk gribi – dejot tautasdejas vai iet teātra pulciņā? Ko septiņgadīgs bērns var atbildēt?! Kur iet viņa draugi, tur viņš līdzi. Aizgāju uz teātra pulciņu līdzi klasesbiedram, ar kuru sēdēju vienā solā. Un tā tas viss sākās!

Liktenis?

Neizdarīju nekādu izvēli, tas notika pats no sevis. Jelgavā pabeidzu skolu un uz pusgadu aizbraucu uz Vāciju. Atbraucu atpakaļ – un tad bija uzņemšana. Man nebija izvēles – uz juristiem vai teātra augstskolu?! Tajā brīdī tas likās pašsaprotami.

Vai vecāki tevi neatrunāja?

Ar vecākiem man bija sarežģīti. Mans tēvs nedzīvoja kopā ar mums ģimenē. Bet mamma nomira, kad man bija 13 gadu. Tāpēc ļoti daudzus lēmumus savā dzīvē biju spiests pieņemt pats. Man ir rūdījums! Un bieži vien protu izpeldēt arī no bezcerīgām situācijām.

Un draugi?

Draugi veidojas no vides, kurā esi tu pats. Arī mani draugi bija saistīti ar teātri, tāpēc neatceros, ka kāds gribētu atrunāt. Atrunāt ir mēģinājuši no kaut kādām attiecībām! (Pasmaida.) Tomēr tas nav nostrādājis!

Visu izlem pats?

Jā. Bet, no vienas puses, esmu viegli ietekmējams. (Padomā.) Darbā esmu nevadāms un kategorisks. Man vajag, lai viss būtu līmenī, lai viss atbilstu manai iekšējai vērtību skalai.

Esi prasīgs?

Diezgan. Pret sevi ļoti un pret citiem arī – brīžiem pat pārāk daudz.

Kādi bija tīņa gadi?

Ļoti vētraini, bezatbildīgi. Daudz ko izmēģināju, daudz kam nācās iet cauri. Indivīds, kuram bija ko darīt, jo visu laiku bija teātris, bet skola gan īpaši neinteresēja. Tā kā man ir laba atmiņa, tad skolā atbildīgos brīžos izbraucu uz atmiņas rēķina. Biju arī kautrīgs. Vētraini kautrīgs.

Ar ko atšķiras mūsdienu tīņi?

Mūsdienās viņi ir daudz informētāki. Jebkurā sarunā – kas notiek pasaulē – viņi man iekabinātu vienā setā. Viņi ir brīvāki, pragmatiskāki, bet ne sliktā nozīmē. Viņi ir spējīgāki pieņemt lēmumus nekā es savos tīņa gados. Mums tas laiks bija romantiskāks. Skolu pabeidzu atmodas laikā. Vidusskolas laikā braucu uz Rīgu, uz barikādēm. Tā bija romantiska sēdēšana pie ugunskuriem, ar ģitāru rokās. Šodien to grūti iedomāties. Vai ne? Tas bija ļoti interesanti – tāds musketieru, vella kalpu fīlings.

Vai ir gadījies, ka izrādes laikā aizmirstas vārdi?

Nē, nav gadījies! (Strikti.)

Un citiem?

Suflieris palīdz. (Padomā.) Laikam gribi dzirdēt kuriozu? Reiz izrāde apstājās uz 10 minūtēm, jo aktieris, kuram bija jānāk uz skatuves, grimētavā mierīgi gulēja. Mēs uz skatuves nezinājām, ko tagad darīt, – mēģinājām vilkt laiku, bet tas bija bezcerīgi.

Kuras lomas ir grūtāk spēlēt – kur jāsmaida vai jāraud?

Visās lomās cenšos būt priecīgs un smaidīgs. Jo lielāki sūdi, jo cilvēks vairāk smaida. Nevaru nodalīt, jo smaidam vienalga jāparādās. Visa teātra pamatā ir apsmaidīšana. Neviens jau uz skatuves neaiziet ciet. Mēs to spēlējam!

Bet, ja jāizvēlas, – komiķis vai nopietns biznesmenis?

Ja būtu laba komēdija – izvēlētos komiķi. Likt cilvēkiem smieties ir foršākais, kas vien var būt. Man ir bijusi tā laime piedalīties izrādē Šveiks – visa zāle histēriski smējās un krita no krēsliem. Viņi tika novesti līdz tādam stāvoklim, ka, izdarot vai pasakot vienalga ko, viņi smējās. Smējās no sirds. Tā ir baigā sajūta!

Loma, kuru alksti vēl nospēlēt?

Varbūt Monty Python? Grūti pateikt, jo katru nākamo lomu iemīlu. Tomēr ceru, ka tā būs komēdija.

Vai aktiera dotības tiek izmantotas arī reālajā dzīvē?

Bez šaubām! Māku veiksmīgāk samelot. Neierasties darbā un izdomāt iemeslu, kuram cilvēki noticēs.

Bieži?

Neteikšu. (Pasmaida.)

Kuras ir tās īpašības, bez kurām aktieris nav iedomājams?

Viņam ir jābūt gatavam dinamiski mainīt viedokli par lietām. Gatavam nojaukt visu, ko līdz šim savā galvā ir uzbūvējis. Gatavam upurēt savu pašcieņu un arī daudz ko citu. Ideālais aktieris – cietumnieks, kas dzīvo noslēgtā vidē un ir nedaudz neglīts. Nedaudz agresīvs zeka tips.

Kāda ir tava laimes formula?

Būt kustībā. Piepildījums ir attīstībā. Katra jauna atklāsme, jauns solis man ir laime. Tas, ka spēju savienot to, kas notiek šodien, ar to, kas notika vakar. Potence uz progresu, un nav svarīgi, vai runa ir par darbu, par attiecībām vai par naudu!

Vai saņem fanu vēstules?

Jā. Teātri apmeklē noteikta sabiedrības daļa un ne tā lielākā. Atliek iziet ārpus teātra sienām, piemēram, parādīties seriālā, uzreiz tiek iegūta desmitreiz lielāka auditorija. Un tad tā uzmanība kādu laiku ir ļoti aktīva. Vēstules ir dažādas, bet uz tām neatbildu. Lai saglabātu par sevi interesi, nedrīkstu atklāties. Nedrīkstu sev pielaist par tuvu! Ir svarīgi, lai skatītājs mani identificē ar lomu, ko spēlēju uz skatuves. Nedod, Dievs, ar kādu sākt sarakstīties! Tad skatītājs atnāks uz Vestsaidas stāstu – un zinās par mani vairāk, nekā viņam patiesībā ir jāzina.

Veido barjeru?

Protams, viņiem ir jāzina tik, cik es tajā brīdī gribu, lai viņi zina par to lomu. Tur nav nekāda sakara ar mani. Uzceļot barjeru, vēlos sagādāt lielāku baudu, kad viņi skatās izrādi vai filmu.

Bet vai vēstulēs ieklausies?

Pēc izrādes Šveiks uzrakstīja viena meitene, ka viņai bijusi šausmīga depresija, ka viņa gribējusi darīt muļķības, bet, noskatoties izrādi, viss nostājies savās vietās. Tas man ir lielākais kompliments!

Ar kādu pasaku tēlu vari sevi salīdzināt?

Ar grāmatu sērijas Brīnumzeme tēlu – veco Stepīti. Tajā stāstā bija bargs kungs, kurš visus tiranizēja. Kungam nomira sieva, un vecais Stepītis ir vienīgais, kuru var aizsūtīt viņam to paziņot. Visa pasaka bija par to, kā Stepītis mēģina pateikt slikto ziņu. Viņš sāk ar to, ka ir pazudis nazītis... Pēc gara bēdu stāsta Stepītis beigās galveno ziņu pasaka. Bet, ja tik ļoti sagatavo augsni, tad arī galvenā ziņa vairs neliekas tik šokējoša...

VIENS NO DIVIEM:

Teātris vai kino?

Kino.

Laiks vai nauda?

Nauda.

Lielveikals vai tirgus?

Tirgus.

Pavasaris vai rudens?

Rudens.

TV vai internets?

Internets.