Viņa tikko bija atgriezusies no ceļojuma pa Portugāli. To Māra uzskata kā atalgojumu par labi paveiktu darbu. Kā vienmēr, Māra ir smaidīga, draudzīga – un tādā atmosfērā arī sākas intervija...

Māra Upmane Iesauka: Katram draugam savs variants! Horoskops: Auns Hobiji: Mūzika ir gan darbs, gan arī hobijs. Fotografēt, lasīt.

Kāda ir tava diena?

Katra diena citādāka. Nav viena konkrēta dienas grafika, galvenais – mēģinājumi trīs reizes nedēļā. Reizi nedēļā iekrīt koncerts, citreiz pat divi. Tagad dienas grafikā nedaudz ieviesīsies konkrētība, jo visa vasara tika pavadīta studijā, ierakstot albumu un mēģinājuma telpā trenējoties. Aizpagājusī nedēļa pagāja pa lidostām, kur filmējām videoklipu. Savukārt pagājušonedēļ atpūtos.

Vakar tikai atgriezies Latvijā?

Jā. Biju Portugālē kopā ar ģimeni. Baigi skaista tā Portugāle – okeāns ar milzīgiem viļņiem. Ēdām daudz augļu, jūras zāles, dzīvojām vairākās viesnīciņās. Turklāt Portugālē visas mājas ir ar flīzēm. Mistiskā kārtā man bija auksti, kaut arī tur ir siltāks nekā Latvijā. Barčiki tur ir tādi, kuros es Rīgā nekad neietu, bet pie viņiem tie skaitās normāli. Toties apkalpošana ir ļoti augstā līmenī. Kad dosies uz Portugāli, nogaršo tīģergarneles un kalmārus!

Garšo jūras veltes?

Pati brīnījos, jo iepriekš jūras veltes negaršoja, bet tīģergarneles ir baigi labās. Vēl pielasījām un atvedām mājās milzum daudz gliemežvāku.

Vai ceļojums uz Portugāli bija kā atalgojums par jauno albumu?

Jā, tā sanāk. Gribēju jau vasarā aizbraukt, bet tad bija darbs pie albuma. Šis bija īstais brīdis – pauzīte – albums ir pabeigts. Atgriežoties Latvijā, sapratu, cik svarīgas bija šīs dažas dienas – esmu pamatīgi atpūtusies – kā pēc aukstas dušas. Tagad atkal ar visu enerģiju varu mesties visā iekšā! Pirms aizbraukšanas grupā bija sācies kašķīgs laiks. Nevienam jau neliekas, ka ierakstīt albumu ir grūti. Kas tad tur – albums?! Aizej uz studiju, apsēdies un iespēlē... Bet ir tik daudz to sīkumu – nesakrīt domas, jātiek pie kompromisa.

Smagākais albuma tapšanas laikā?

Vairākas dziesmas studijā tika pāraranžētas. Jo nonācām pie secinājuma: tās dziesmas, kas koncertā tiek izpildītas dzīvajā, izklausās citādi, jo ir redzamas emocijas, bet albumā tās neredz. Ļoti daudzām dziesmām trūka piepildījuma. Vairākas izmaiņas tika domātas uz vietas, un bija gadījumi, kad divi bija sajūsmā, bet divi saka: Ak, Dievs! Citreiz bija šausmīgs nogurums, uz maiņām gulējām studijas dīvānā. Tas ir darbs! Pirmo reizi mūžā atzinu, ka grupa ir kļuvusi par manu darbu.

Cik ilgi noritēja ierakstīšana process?

Sākām februārī, bija ieplānots, ka albumā būs 17 dziesmu. Visas bija ierakstītas, dizains sagatavots, tad sapratām, ka tas ir par daudz – dziesmu skaits jānomazina uz 13. Šķita, ka visas dziesmas ir pelnījušas iekļūt albumā, tāpēc bija ļoti grūti izvēlēties.

Kāds ir galarezultāts?

Gribas jau teikt, ka ļoti labs. Tikko braucu mašīnā un vēlreiz noklausījos. Patiesībā nopriecājos un varēju klausīties ar baudu.

Kāds ir albuma nosaukums?

"Kuš kuš". Tā saucas arī albuma pēdējā dziesma, kas atšķiras visvairāk. Kad grupa tikko tapa, nosaukumam bija divi varianti (Astro`n`out, Kuš kuš). Bundziniekam Kuš kuš nepatika, un tā mēs kļuvām par Astro`n`out. Pie otrā varianta atgriezāmies, kad vajadzēja nosaukt albumu. Visam albumam ir nedaudz mistiska noskaņa, un tas kuš kuš liek ieklausīties, kas līdz galam vēl nav pateikts. Ar kuš kuš var arī parāt!

Kā rodas tavu dziesmu vārdi?

Ļoti dažādi. Gadās, eju vakarā pa ielu uz mājām un rauju no somas blociņu, ja nav, tad vārdus pierakstu uz vecām biļetēm vai kartītēm. Bet visbiežāk idejas rodas, kad spēlēju ģitāru. Ja ir ideja tekstam, tad uzrakstīt dziesmu ir ļoti viegli.

Vismīļākā dziesma no tava albuma?

Visjaunākie gabali, jo tie ir vistuvāk šābrīža stāvoklim un emocijām. Pārējie jau ir ļoti ilgi spēlēti un ir jau izdzīvoti. No albuma – dziesmas "Viens" vai "Neguli neguli".

Kas tev tīņa gados šķita briesmīgi, bet tagad liekas nenozīmīgi?

Jocīgi, bet nespēju nodalīt savus tīņa gadus. Šķiet, nespēju no tiem izaugt. Vēl aizvakar muzejā pajautāja – vai man ir jau 14? Teicu, ka jau labi vien vairāk! (Aizrautīgi smejas.) Grupas puiši bieži vien mani par bebuli sauc. Ir lietas, par kurām tagad tikai sāku satraukties, piemēram, pumpas. Ja tās bija tīņa gados, neuztraucos, bet, ja tagad uzmetas, uzreiz nomaskēju. Arī par vizuālo tagad domāju vairāk. Tīņa gados uztrauca, ka nebija savas kompānijas – cilvēku, kuriem varētu piezvanīt jebkurā brīdī. Vienmēr skatījos Glābējzvanu un domāju: Kaut man būtu tādi draugi!

Vismuļķīgākā bauma, ko esi par sevi dzirdējusi?

Par mani īpaši nebaumo, bet, ja baumo aiz muguras, tad to arī neesmu dzirdējusi.

Vai tu tici princim baltā zirgā?

(Padomā.) Jā, ticu! Bet viņam ne vienmēr jābūt baltā zirgā. (Smejas.)

Trīs lietas, kas tevi raksturo?

Ģitāra, kedas un viens auskars. Man ir izdurta tikai viena auss.

Kā sevi uzturi tik labā noskaņojumā?

Mājās mani sauc par burkšķi! (Smejas.) Nepārtraukti ir lietas, par kurām varu priecāties, apkārt ir tik daudz pozitīvu cilvēku. Protams, ir smagi brīži, un tad ir tik lieliski aizbraukt uz Portugāli. Darbs pie albuma jau tā bija nogurdinājis, ka gribējās no visa atslēgties, arī no grupas. Tagad – atgriezos un priecājos, ka mums ir mēģinājumi. Bet pirms tam staigāju piepūtusies. Reiz tieši par šo tematu runājām ar bundzinieku Marčello (Mārtiņu Miļevski). Ja es esmu pozitīva, tad viņš ir pārpozitīvs – vislabākajā nozīmē. Ar viņu kopā vienmēr ir viegli. Viņš izteica arī manas dzīves filozofiju. Pamatdoma ir tāda: Ja kaut kas ir sanācis ne tā, kāda jēga par to uztraukties? Jo no uztraukšanās jau nekas nemainās. Ja skolā dabū divnieku, viens iet mājās un raud, cits – aiztaisa kladi un kopā ar draugiem iet iedzert kolu. Tā ir attieksme – vai nu tu pārdzīvo to, kas ar tevi notiek, vai arī pieņem to un ej tālāk. Es izvēlos iet tālāk...

Māra izvēlas:

Prāta Vētra vai Cosmos? Prāta Vētra. Rīga vai Ņujorka? Rīga. Eirovīzija vai Jaunais Vilnis? Jaunais Vilnis. Komēdija vai šausmene? Komēdija. Sniegs vai lietus? Lietus. Viens pats mājās vai Titāniks? Viens pats mājās. Vēsturnieks vai ģeogrāfs? Ģeogrāfs