Par dzīvi pirms un pēc tam (27)

Tad saslima mana draudzene un nokļuva tur. Apraudzīt iedama, domāju: šausmas, cik tas ir briesmīgi, kaut man nekad te nebūtu jānokļūst. Tieši pēc gada tur atrados arī es… Mārīte Vilcāne šo sarunu piedāvāja pati. Pēc kāda raidījuma, kurā par operāciju baltajā mājā stāstīja tik viegli kā par vienkārši izraujamu zobu. Aiz vēlmes pateikt sievietēm – uzmaniet un saudzējiet sevi pašas… Un vēl kāda grūti vārdos izsakāma iemesla dēļ.

– Vai vari pateikt, kā tas notika, kā tas viss sākās?

– Kādā sestdienas rītā, mazgājoties dušā, skatos… krūtī tāda kā bedrīte, kā iedobīte… Pār visu ķermeni pārskrēja nelāgas aizdomu tirpas. Bet kur tu spruksi sestdienas rītā… Negribu nosaukt to ārstniecības iestādi, kur man nākamajā pirmdienā uztaisīja mammogrāfiju, ultrasonoskopiju, iztaustīja krūti un daktere pateica: neuztraucies, jums tā ir tikai fibrotiska daiva, kādas jūsu vecumā ir daudzām. Nu ja dakteris saka, neuztraucies, vienmēr gribas ticēt labajam. Pēc mēneša manai draudzenei bija jāiet izgriezt no krūts mazu punktiņu, bumbulīti. Viņa bija nokļuvusi pie ārsta Viestura Krūmiņa Onkoloģiskajā slimnīcā. Teicu: aiziešu līdzi, paturēšu rociņu, lai tev nav vienai bail. Un pie reizes parādīšu savus papīrus. Dakteris kā pa jokam: nu kura tad mums ir tā slimā? Es tāpat pretim: vēl nevar zināt… Manu draudzeni apskatījis, dakteris teica: tūlīt uz operāciju zāli, piecās minūtēs ātri izgriezīsim, un būs labi. Rādot savus izmeklējumus, teicu: man jau nekas nekaiš, re, kādi stipri papīri. Bet dakteris: pag, pag, es tā gluži nedomāju. Un nosūtīja mani uz ultrasonoskopiju. Tur pateica… jā, audzējs. Man kamols kaklā, asaras acīs: nebūs taču ļaundabīgs? Nē, kolēģe (Mārītei Vilcānei ir medicīnas izglītība. – V. K.), bet jārēķinās ar sliktāko variantu.

Pēc trim dienām biju Onkoloģiskajā slimnīcā, nespēju neko pajautāt, parunāt. Pilnīgs šoks. Galva tukša. Pirmās domas: jāsaka darba devējam, ka nebūšu… Jāpaziņo laikam mājiniekiem arī… Mana darba devēja Viestura Koziola reakcija bija šāda: kur tu esi, gaidi, tūlīt būšu klāt. Atbrauca, parunājām. Varu tikai noliekt galvu aiz cieņas viņa priekšā. Šefs teica, tu darīsi visu, kas jādara, lai cik ilgu laiku tas prasītu, par darbu neuztraucies, kad varēsi, nāksi un strādāsi tik stundas dienā, cik spēsi. Un tā arī vēlāk bija. Uz darbu gāju ne jau materiālas nepieciešamības dēļ, bet meklējot patvērumu no drūmajām domām.

Nākamais šoks mani sagaidīja otrā rītā, kad ārstam Krūmiņam nočukstēju: "Lūdzu dakter, tā saudzīgi izturieties pret mani operējot…" Bet viņš atteica, ka par saudzīgu operāciju vairs nevar būt runas.

Tā sākas mans ilgais ceļš… kurš vēl turpinās. Jo tas process ilgst visu atlikušo mūžu. Un ir ļoti smags. No fiziskā viedokļa pati operācija varbūt bija visvieglākais. Tev iedod narkozi, iemidzina… Grūtākais, arī psiholoģiski, nāk pēc tam. Tu atmosties, krūts vairs nav, paduses limfmezgli izplēsti un no tevis karājas drena ar pudelīti, kurā no brūces tek asinis un limfa.

Pēc izrakstīšanas no slimnīcas katru dienu astoņos no rīta gluži kā darbā es biju klāt klīnikā pie daktera, kurš ar milzīgu šļirci sūca no manas brūces sakrājušos limfu. Gribējās domām uzlikt tādas kā necaurlaidīgas klapes: man bija operācija, pēc tam būs ķīmija, tad starošana… Galvenais nelaist klāt emocijas, bet tās jau nekur nepaliek.

Tikko mazliet atgūsties no operācijas, sākas ķīmijterapija, un tās nu gan ir briesmas. It kā jau nekā šausmīga – nosēdina mīkstā krēslā, iedur vēnā šļircīti, iepilina pāris pudelīšu. Ir trīs dažādas ķīmijas. Kā tautā saka – sarkanā, dzeltenā un baltā. Un tā sarkanā ir tā stiprākā un briesmīgākā. Būtībā inde, ko laiž iekšā organismā. Un pirmās uz šo indi reaģē tās šūnas, kas visātrāk vairojas. Iet bojā kaula smadzeņu šūnas, dzimumšūnas, kuņģa gļotādas šūnas, matu folikulšūnas.

Pēc pirmās ķīmijas man bija ļoti slikti. Mēs ar draugu bijām aizbraukuši ciemos uz Kuldīgu. Visu nakti noskraidīju uz vannas istabu un tualeti. Otrā dienā teicu, lūdzu, ved mani uz Rīgu, mēs tur būsim tuvāk slimnīcai. Tāda sajūta, ka gals klāt. Bet tad pamazām tās sajūtas pāriet. Zināju, ka ķīmija veicina matu izkrišanu, bet… Tas atkal bija šoks. Šķiet, tas notika divdesmitajā dienā pēc pirmās ķīmijas. Vienrīt pamodos un nesapratu, kas notiek. Pacēlu galvu, bet mati palikuši pie spilvena. Tomēr pateikšu uzreiz: tie ar laiku ataug!

Protams, nopirku parūku. Man birojā tāds darbs, ka neiesi jau cepurītē. Bija vasara. Darbā ap divpadsmitiem dienā sajūta, ka sāk vārīties smadzenes. Sviedri pa rokām lija tērcītēm. Nu iedomājies, ka tu vasarā staigā ar padomjlaiku "pižiku" galvā. Gāju tikai pa ielas ēnas pusi.

Un tad tu mēģini uzlabot asinīs leikocītus, kuri krītas. Pēc divdesmit vienas dienas tiem jāatjaunojas, un tad var dot nākamo ķīmiju. Man tomēr neizdevās tik viegli dabūt leikocītus augšā. Tie bija nokritušies līdz kritiskai robežai.

Tā viena ķīmija nāca pēc otras. Man pavisam sapilināja sešas sarkanās pudelītes. Un līdz ar katru no tām nāca arī pieredze. Jau iepriekš varēja paredzēt, cik ilgs laiks pēc kārtējās devas paies, līdz sāks sāpēt kājas (jo iet bojā stobra kaula smadzenes), kurā dienā sāpēs kuņģis un kurā akna.

Bija jādzer hormoni, bet hormonu tabletes nāca ar blakni – karstuma viļņiem. Ieeju gultā, bet man ir auksti, jo izvēdināta istaba. Domāju, jāmeklē otra sega. Bet es jau zinu, ka pēc mirkļa būšu slapja un rakņāšos atvilktnē pēc sausa naktskrekla. Kādam gulēt ar mani vienā istabā bija veselas mocības. Lai nesaldētu mājiniekus, atsaucu meistaru ierīkot atslēdzamus radiatorus. Tā nu ziemā manā istabā ir atslēgta apkure. Arī dienā karstumi nāca viļņiem, sēdi biznesa sarunā, un pēkšņi aumaļām sāk līt sviedri.

Kad esi attapusies pēc ķīmijas un asins aina atgriezusies daudzmaz normas robežās, sākas starošana. Katru rītu divdesmit astoņas dienas pēc kārtas brauc uz mīļoto balto māju. Tevi nogulda zem aparāta, pāris minūtes, un viss. Esi brīva. Neko jau nejūt. Viss ir it kā labi, tikai pieceļoties pārņem nespēks, kas ar katru reizi un dienu krājas arvien lielāks. Un atkal krītas leikocīti. Tās īstās ziepes sākas pēc tam. Apmēram pēc trim mēnešiem man sāka trūkt elpas, likās, ka smoku nost. Nesapratu, kas notiek, bet pirmā doma baiga: nu skaidrs, plaušās metastāzes, jāsāk atvadīties no radiniekiem. Man bija trīs iespējamās diagnozes: tuberkuloze, metastāzes vai pēcstaru pulmonīts. Beigās izrādījās, ar starošanu apdedzināta plauša. Ar jaunākās paaudzes aparātiem tam tā nevajadzēja notikt, bet tās bija iespējamās vēlīnās sekas.

– Neatkarīgi no dakteru godaprāta un meistarības?

– Acīmredzot. Jo ārsti visi bija profesionāļi. Bet sajūtas briesmīgas – elpas nav, spēka nav. Atkal slimnīca, hormoni, kortikosteroīdi, kas cilvēku padara apaļu un sarkanu seju. Svars pieņemas, ēd kaut vai tikai burkānus. Starp citu, nekādas diētas vairs neievērosi, jo, redz, tā ļaunā vēža šūna savu paņems tik un tā un turklāt pirmā, jo pēc dabas ir agresīva.

Un tad tu visu laiku dzīvo it kā uz pulvera mucas, jo tikko kaut kas nav lāgā ar veselību, saķer iesnas vai klepu, zemapziņa panikā – atkal kaut kas.

Es dzīvoju Rīgā, kaut ko mazliet zinu no medicīnas, man ir pieejami visi dakteri, bet nespēju iedomāties, ko dara tās ļoti daudzās sievietes (gadā apmēram tūkstotis saslimst ar šo ļaundabīgo audzēju un septiņsimt no tām noņem krūti), kuras pēc operācijas aizbrauc uz mājām laukos, kurām nav naudas ceļam uz Rīgu, kurām ģimenes ārsts ir pagasta centrā, kurp autobuss varbūt iet vienreiz dienā. Un ne visi ģimenes ārsti zina šīs onkoloģiskās saslimšanas nianses. Par šīm sievietēm īstenībā neviens neko nezina. Un ir tā, ja tu pati neiesi un necīnīsies par sevi, neviens par tevi vairs neinteresēsies. Bieži esmu domājusi: kur viņas paliek, un kas ar viņām notiek? Mani draugi un kolēģi zināja, kas ar mani noticis. Bet es zinu sievietes no mazpilsētām, kuras ar mani bija kopā slimnīcā un kuras paniski slēpa no apkārtējiem savu nelaimi. Ļaužu nepieklājība, tas būtu maigi teikts, nekaunība… Nē, īstais vārds laikam ir neiejūtība. Un tā ir baiga. Uzreiz skatās: kāpēc tev vasarā tāda ziemīga cepurīte… Un ne viens vien darba devējs laukos padomās, nu kam man tik smagi sasirgusi sieviete vajadzīga… Bija jau arī cilvēki, kuri pie manis brauca paskatīties, nu kāda tad es tagad izskatos. Pavērties kā zooloģiskajā dārzā, kā izskatās pērtiķītis tajā krātiņā.

Pēc šādas operācijas pienākas 2. grupas invaliditāte. Un šī procedūra nu gan ir klaja ņirgāšanās par cilvēku. Lai tiktu pie invaliditātes grupas, tu aizej uz tā dēvēto darba ekspertīzes komisiju. DEĀK. Nesaukšu, kura tā bija, un arī daktera vārdu neminēšu, kaut ļoti gribētos… Šaurs, šaurs gaitenis. Bez logiem, gaisa nav… Krēslu visiem nepietiek. Gaidi divas stundas rindā, lai tikai nodotu dokumentus. Tad atkal sēdi rindā, lai tiktu pie komisijas. Un, kad tu beidzot šīs komisijas priekšā nokļūsti, dakteris atļaujas apšaubīt tavas tiesības. Jums, viņš saka, ir prognozējamā invaliditāte. Vārdu sakot, atnākot tūlīt pēc operācijas, esmu ieradusies par agru. Jautāju: dakter, ko tas nozīmē, vai man pēc mēneša kaut kas kaut kur ataugs? Viss jau ir noticis. Pēc mēneša vai diviem nekas nebūs mainījies, izņemot to, ka būs vēl mazāk spēka, jo būs veikta ķīmija un man būs vēl grūtāk šurp atnākt… Jā, jā, atteica dakteris, viņam te visi novēlot visas slimības, kas pašiem pieķērušās. Bet viņš jau mani saprotot. Nē, dakter, teicu, es jums novēlu labu veselību. Bet to, ka jūs nesaprotat, kas tas ir, varu apgalvot. Kad saslima mana draudzene, domāju, jā, kā es viņu saprotu, cik viņai grūti, visādi mēģināju palīdzēt. Bet to nevar saprast neviens, kas tam nav izgājis cauri pats. Man gribas tikai jautāt: kāpēc mūsu valstī no oficiālo iestāžu puses tik nihilistiska attieksme pret cilvēkiem, pret invalīdiem?

Es pēc dabas esmu cīnītāja. Uzrakstīju, ka šim slēdzienam nepiekrītu, un mani nosūtīja uz republikānisko komisiju Stradiņos, kur piešķīra 2. grupas invaliditāti. Bet man atkal gribas jautāt: kas notiek ar cilvēkiem, kuri nedzīvo Rīgā un tik labi nezina savas tiesības?

– Kas notiek ar cilvēku, kuru piemeklējusi tāda nelaime?

– Tev jārēķinās ar to, ka visu laiku jācīnās. Dažs ir optimistiskāks, cits mazāk, cits krīt panikā, depresijā un dara visādas muļķības. Cits pievēršas ticībai…

– … vai skrien pie dziednieka.

– Domāju, dziedniekus apmeklē visi. Pēc oficiālās terapijas beigām. Jo nu ir viss – ej, Sprīdīt, pasaulē. Un rodas tukšuma sajūta: un ko tālāk? Nu labi, vēl piecus gadus man būs katru dienu jādzer hormoni. Un vēl? Sēdēt uz pulvera mucas un gaidīt, kas notiks tālāk? Domāju, šajā brīdī ļoti daudzi meklē dziednieku. Vai tas ir rezultatīvi? To neviens nevar pateikt, nav jau tādas statistikas, nav tādu pētījumu. Bet to zināt būtu ļoti interesanti. Apkopot šādus datus ierosināja pērn nodibinātā sabiedriskā organizācija "Dzīvības koks", kas sākumā bija domāta ar krūts vēzi saslimušām sievietēm, bet nu mums pievienojušies arī kungi ar citas lokalizācijas audzējiem. Būtu labi, ja sievietes pastāstītu par savu pieredzi ar dziedniekiem, tautas medicīnu. To būtu interesanti apkopot un derīgi zināt kaut vai Medicīnas akadēmijas studentiem. Palātā gulēju kopā ar kādu kundzi. Kad viņai noteica diagnozi – vēzis, viņa tūdaļ aizskrēja pie dziednieka. Pēc trim "ārstēšanās" gadiem viņa nonāca līdz ceturtajai stadijai.

– Ko īsti "Dzīvības koks" dara?

– Reizi mēnesī Onkoloģijas centra sēžu zālē ar mums tiekas dažādi speciālisti. Labklājības ministrijas pārstāvim varējām jautāt par kompensējamiem medikamentiem. Ir nodibināta vēža slimnieku atbalsta grupa Saeimā. Varbūt arī mazpilsētās "Dzīvības kokam" būs savas nodaļas. Dietologi mūsu sanāksmēs stāsta, ko labāk lietot uzturā. Nekā jauna, jāturas pie daudzkārt dzirdētā par veselīgu pārtiku. Dārzeņi, augļi, nekādu makaronu, baltmaizes. Tagad modē spiest sulas. Bet tieši tajās izmestajās čužās ir organismam tik nepieciešamās šķiedrvielas… It kā jau mēģinām iekustināt sabiedrības uzmanību, lai mēs cits pret citu būtu līdzcietīgāki ne tikai vēža, bet arī citu slimību gadījumos un arī veseli būdami…

Kaut ar prātu tu visu aptver, zemapziņa it kā visu laiku čukst: nē, tas nav noticis ar mani… Bet dzīves kvalitāte tomēr tik ļoti mainās. Arī mans dzīvesveids. Vispirms bija jāatsakās no vaļaspriekiem. Mana mīlestība ir jūra. Tagad varu gar to pastaigāties tikai ar cepurīti galvā. Par sauļošanos nav ne runas. Vajadzēja atteikties no kalnu slēpošanas. Nevar būt runas par ātru braukšanu pa stāvām trasēm, jo pēc visām ķīmijām vienkārši fiziski nav spēka nostāvēt uz slēpēm. Mans birojs atrodas vecas mājas ceturtā stāvā. Lifta, protams, nav; tur uzkāpt no manis prasa milzīgi daudz spēka.

– Ja esi ar mieru atbildēt, kas notiek ar intīmo dzīvi…

– Arī tā, protams, mainās. Pirmkārt, tev pašai no tuvības bail. Rēta sāp. Spēka nav. Krekliņu novilkt nevari… jo krūts vietā – viena milzīga rēta. Pati uz to ilgi nevarēju paskatīties. Izkāpjot no dušas un slaukot matus spoguļa priekšā, ilgu laiku rētai liku pāri dvieli, lai neredzētu to vietu. Arī tavam partnerim ir bail, ka viņš nenodara tev pāri, ka nepieskaras tur, kur sāpēs. Tu vairs neesi brīva. Protams, ir daudzas vainas, kad cilvēki vairs nespēj mīlēties. Tas, protams, nav galvenais, bet tā ir būtiska dzīves sastāvdaļa.

– Pieļauju, ka ik pa laikam iedzeļ jautājums: kāpēc tā noticis un kāpēc tieši ar mani?

– To visi jautā. Bet atbildi nezina pat mediķi. Ja zinātu, kāpēc vēzis rodas, tad mācētu arī ārstēt. Mums katram organismā ir ļaundabīgās šūnas. Bet notiek kāds defekts tavā imūnsistēmā, un tā šīs ļaunās šūnas vairs nepazīst vai nespēj iznīcināt…

Mana dzīve bijusi piesātināta diezgan smagiem pārdzīvojumiem. Bet slimnīcā redzēju sievietes, kurām tā ritējusi skaisti, kurām ir fantastiski vīri, kuras nav spiestas sevi mocīt materiālā ziņā. Tiku redzējusi kārtīgas lauku sievas, kuras visu mūžu strādājušas fizisku darbu veselīgā lauku gaisā, kas nav sēdējušas pie datoriem birojos. Bet arī tādas tur bija. Nu tad – kāpēc? Ejot uz ķīmijas terapiju, katru reizi ņēmu līdzi grāmatu kaudzi. Jo, ja gribas paklausīties briesmu stāstus, vajag tur aiziet. Reiz iegāju ķīmijtrapijas nodaļas virtuvē paēst un sapratu, ka to nedarīšu vairs nekad. Vienkopus visi ar cepurītēm un lakatiņiem, bez matiem, pelēki, sāpju izteiksmi sejā. Un kad tu ieraugi, cik šo cilvēku ir daudz… Bet pa šo laiku esmu redzējusi arī daudzas stipras sievietes. Pilnīgi apbrīnojami, kur viņām rodas spēks un optimisms cīnīties. Tie, kas neiztur, ļoti daudzām ir vīri. Aizlaižas kā zaķi. Runā, ka vēzis ir ģimenes problēma. Un nu tas smagums jāsadala citādi, bet daudzi vīri nespēj spēcīgās un visu varošās sievas vietā aprast ar tādu, kas neko nespēj, kurai sāp. Varu būt priecīga, ka man ir ģimene, draugs, kurš atbalsta, ka man ir šis stiprais plecs, pie kura izraudāties.

– Atzīšos, es pavisam noteikti nespētu runāt publiski par šādu nelaimi. Kāpēc vēlējies izstāstīt tik atklāti šo šausmu ceļu?

– Jo vairāk par to runās, jo varbūt vairāk kāda sieviete sadzirdēs. Ejot pie ginekologa, dakteris jāaicina: lūdzu, apskatiet manas krūtis. Jo ļoti bieži ginekologs to nedara. Ejot pie ģimenes ārsta, jālūdz: aplūkojiet manas krūtis. Sievietēm pēc četrdesmit gadiem vismaz reizi gadā jāveic mammogrāfija. Un vispirms katrai sievietei vajadzētu pašai pārbaudīt savas krūtis, vai tur nemana kādu bumbulīti, kādu zirnīti, kādu graudiņu. Kad tur parādās tāda iedobīte kā man, tad jau ir lielas ziepes. Es nebūt nepiederu pie sievietēm, kuras nerūpējas par savu veselību. Gadu pirms tam man bija operācija, un pirms tās veica gan ginekoloģisko pārbaudi, gan krūtis izmeklēja. Neko neatrada. Nekā it kā nebija… Un jau pēc gada – trešā stadija, ar metastāzēm limfmezglos. Pēc atklātā audzēja tagad esmu vai visas savas draudzenes aizsūtījusi pie daktera. Saku, lai nemaz nezvana, kamēr nebūs to izdarījušas. Jo nekāda profilakse mūsu valstī diemžēl neeksistē. Kaut gan tā būtu daudz lētāka nekā pēc tam ārstēšana. Par to gan maksā valsts, bet pēc tam ir vajadzīgs daudz visādu zāļu. Pret aknu, nieru, kuņģa bojājumiem, imunitātes uzlabošanai. Tās jāpērk pašam. Un pašai jāpainteresējas: dakter, ko vēl vajadzētu darīt. Ne katrs dakteris to izstāstīs.

– Iznāk, ka vienīgais, ko sieviete pati var darīt, ir – aiziet pie daktera laikus…

– Un arī tas ir ļoti daudz. No tā atkarīgs, vai tev noņems visu krūti vai izgriezīs tikai veidojumu. Vajag iet un pārbaudīties, kamēr jūties vesela. Un, ja nu šī nelaime piemeklējusi, nevajag mukt mežā, nevajag skriet pie dziedniekiem, vajag izdarīt visu darāmo medicīnas jomā un tad soļo vesela pie tantiņām, dzer tauksakni, bebru dziedzeru uzlējumus. Es vēlētos, lai sievietes nenobīstas no tā procesa, kaut tas ir ļoti smags. Un, ja nu ļaunākais tomēr ir noticis, tad jāsaņem visi spēki, lai izietu tam procesam cauri, un jārēķinās, ka tava dzīve ir mainījusies. Man tagad tā iedalās laikā pirms tam un pēc tam.

– Kā tu sadzīvo ar savu nelaimi?

– Patiesībā es vēl tikai meklēju veidu, kā to izdarīt. Un vēl jau sev var teikt, ka ir diagnozes, kur šī cīņa ir… vēl smagāka.