Izabella Ipēra - dramatiskā kino spožā pērle

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Izabella Ipēra

"Tēlot man nozīmē atņemt, nevis pievienot. Tukšums, kas tiek piepildīts ar žestiem un vārdiem, un tā ir bauda. Es ne par ko nedomāju. Es esmu aizgājusi pati no sevis, pārrāvusi sakarus ar pasauli."

Veltījums, ko sagatavojusi Francijas Ārlietu ministrija simboliskajai franču aktrisei ar īpaši bagātu filmogrāfiju, Isabelle Huppert, aizsākās 2005. gada 17. oktobrī Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (Moma) ar aktrises portretfotogrāfijām. Kopš tā brīža pasauli apceļo arī Rīgai piedāvātā desmit mākslas filmu programma un Serge Toubiana dokumentālā filma „Isabelle Huppert, dzīve spēlei” - ceļojums Eiropas kino sirdī un izcilas aktrises pasaulē.

Izabellas Ipēras filmu retrospekciju varat noskatīties „K.Sunī” no 27.janvāra līdz 9.februārim. Kinoafiša

„Tēlot man nozīmē atņemt, nevis pievienot. Tukšums, kas tiek piepildīts ar žestiem un vārdiem, un tā ir bauda. Es ne par ko nedomāju. Es esmu aizgājusi pati no sevis, pārrāvusi sakarus ar pasauli.” (Isabelle Huppert) Viņa nemīl stāstīt par sevi un savu privāto dzīvi stingri sargā. Mēs zinām, ka Izabella Ipēra dzimusi 1953. gadā turīgā ģimenē. Viņa saņem labu „buržuā” izglītību. Viņas māte spēlē klavieres, māca angļu valodu, apmeklē izstādes un teātri. Tēvs vada savu uzņēmumu. Visvairāk viņam tīk ceļojumi, kuros tas līdzi ved arī bērnus. Izabella ir jaunākā no četriem bērniem. Arī vecākie bērni ir izcilnieki mācībās. Izabella tika raksturota kā paklausīgs un laipns bērns, taču netika uzskatīta par „apdāvinātu ne izskata, ne prāta ziņā”. Mātes atbalstīta, viņa kļūst par aktrisi. Viņa sāk kā statiste televīzijā, iestājas konservatorijā un piedalās nelielās lomās kā Kloda Sotē (Claude Sautet) „Cēzarā un Rozālijā” (1972) blakus Romijai Šneiderei (Romy Schneider) un Īvam Montānam (Yves Montand). Vai arī Bertrāna Blijē (Bertrand Blier) „Valsētājās” (1974), kas kļuva par jaunās komiķu paaudzes kulta filmu.

1976. gadā ar jau 14 filmām bagāžā viņa kļūst slavena un tiek nominēta Cēzara balvai par galveno lomu Goretā (Goretta) filmā „Mežģīņu darinātāja”. 1978. gadā seko Violeta Nozjēra, viņas pirmā filma ar Klodu Šabrolu (Claude Chabrol), kas Ipēru padara par franču kino zvaigzni un dod iespēju saņemt pirmo balvu Kannu kinofestivālā. No šā brīža viņa sāk kāpt augšup pa karjeras kāpnēm un filmēties pie nozīmīgākajiem franču režisoriem: Morisa Pialā (Maurice Pialat) Lulū (1979), Žana Lika Godāra (Jean-Luc Godard) „Glābj, kas var (dzīvi)”, Bertrāna Tavernjē (Bertrand Tavernier) „Kautiņš” (1981), Devija (Deville) „Dziļie ūdeņi” un vēl daudzas citas kinolentes. Ipēra turpina filmēties arī ārzemēs, kā Vācijā, Itālijā, Krievijā, bet galvenokārt ASV, kur viņa spēlē Maikla Čimino (Michael Cimino) filmā „Paradīzes vārti”. Pārskatot viņas filmas, jāsecina, ka Ipēra ir spējīga adaptēties it visos žanros un nospēlēt tikpat labi komēdiju kā drāmu. Par viņu bieži saka - viņa spēj nospēlēt jebkuru.

Viņas aktrises dzīves nozīmīgākā tikšanās bija ar Klodu Šabrolu, kas atnesa viņai skaistākās lomas. Šabrola-Ipēras savienība, kas dienas gaismu ieraudzīja 1978. gadā, atdzimst 1988. gadā ar „Sieviešu lietu” un iezīmē „Ipēras desmitgades” sākumu franču kino. Viņa filmējas „Bovarī kundzē” (1991), vēlāk attēlo mazliet ķertas pastnieces lomu kopā ar Sandrinu Bonēru (Sandrine Bonnaire) filmā „Ceremonija” (1995), par ko saņem Cēzara balvu. Vēlāk viņa blakus Mišelam Sero (Michel Serrault) tēlo blēdi filmā „Nekas vairs nav tā” (1997).

Izabella Ipēra ir arī veiksmīgi kāpusi uz skatuves dēļiem, lai atveidotu tādas lomas kā Orlando vai Marija Stjuarte. Var apbrīnot viņas spēli filmā „Sensīra”, atveidojot Ludviķa XIV favorīti Menteno kundzi, vai arī darbu Olivjē Asajasa (Olivier Assayas) kinolentē „Sentimentālie likteņi” kopā ar Emanuelu Beāru (Emmanuelle Béart) un Šarlu Berlēnu (Charles Berling).

2001. gada 20. maijā viņa saņem balvu kā labākā aktrise Kannu kinofestivālā par galveno lomu Mikaela Hanekes (Michael Haneke) „Klavierskolotājā” blakus Benuā Mažimelam (Benoît Magimel).

2001. gada 1. decembrī par šo pašu lomu viņa saņem Eiropas labākās aktrises titulu, apsteidzot Odriju Tatū (Audrey Tautou) European Film Awards (EFA) ceremonijā.

Uz augšu