Raimonds Pauls un viņa zvaigznes (Laima Vaikule)

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Laima Vaikule

Dziedātāja Laima Vaikule ir pārliecināta, ka Raimonds Pauls ir burvis, jo katrs, kam viņš pieskaras, pārvēršas par zvaigzni

Mazais, es tevi ņemu!

Ar Raimondu Paulu Laima Vaikule ir pazīstama jau kopš 15 gadu vecuma. Tolaik viņa dziedāja VEF Kultūras un tehnikas pilī, un vokālais pedagogs Leonīds Zahodņiks teica, ka viņai noteikti jāiet pie Raimonda Paula. "Viņš sarunāja noklausīšanos, un es gāju un dziedāju. Neko daudz nesapratu un arī nedomāju — Zahodņiks teica, un es klausīju," smaida populārā dziedātāja. Pie klavierēm toreiz sēdēja Jānis Sildegs, un, kad Laima beidza dziedāt, kāds pēkšņi pienāca un, uzliekot roku viņai uz pleca, teica: "Mazais, es tevi ņemu!" Tas bija Raimonds Pauls. "To es visu mūžu atceros — viņa rokas pieskārienu."

Laima atceras arī, kā Maestro viņu izvadāja pa Filharmoniju, pa visām grimētavām, iepazīstināja ar ansambli. "Tur es pirmoreiz ieraudzīju Margaritu Vilcāni — viņa bija tik skaista! Man šķita, ka Vilcāne ir visskaistākā sieviete pasaulē," sajūsmināti saka Vaikule. Ansamblī Laima paņemta Noras Bumbieres vietā — Bumbiere tolaik kļuva soliste, un ansamblī vajadzēja meiteni ar zemu balsi. "Tā kā esmu alts, man bija viņa jāaizvieto. Raimonds teica, ka ņem mani ansamblī uz gadu, pēc tam varēšu būt soliste. Bumbieres vietā ansamblī ierakstīju dziesmu "Aijas smaids", bet pēc tam..." Jaunās dziedātājas un Maestro sadarbība pārtrūka.

Nožēlo, ka pameta Paulu

Laima tajā laikā mācījās Medicīnas skolā, un draugi no rokansambļa piedāvāja viņai braukt līdzi koncertēt. "Uzreiz par solisti, man nebija jāgaida gads! Es, protams, aizbraucu, atmetot visam ar roku. Un to es tagad nožēloju, varbūt tā nevajadzēja. Palikt pie Pau-la — tā būtu bijusi laba skola. Pieļauju, ka tas manā dzīvē būtu daudz ko mainījis..." Laima aizdomājas.

Pēc daudziem gadiem, jau izbraukājusi pasaules filharmonijas, Laima Vaikule nolēma atgriezties Rīgā. Tirdzniecības pārvaldes priekšniece uzaicināja Laimu strādāt restorānā "Jūras pērle". Bija 1981. gads. "Kad Raimondam brauca viesi, viņš vienmēr aicināja tos uz "Jūras pērli". Tā bija vieta, uz kurieni veda visus ārzemniekus — mums bija laba programma. Protams, Pauls mani atpazina, bet par to, ka no viņa aizlaidos, nepārmeta. Patiesībā nekad neesam runājuši par to, man pat bail prasīt. Gan jau padomāja: dullie sīkie, ar viņiem labāk neielaisties."

1985. gadā Laima pati aizgāja pie Raimonda Paula un lūdza uzrakstīt viņai dziesmu. Teica, ka grib izveidot savu ansambli. Tā otrreiz sākās abu sadarbība. "Kā katrs mūziķis visā toreizējā Padomju Savienībā, arī es sapratu, ka slavenāka un lielāka mākslinieka par Raimondu nav. Viņš bija kā šamanis, kā burvis: visi, kuriem viņš pieskārās, pārvērtās par zvaigzni..."

Strādājot kopā, Laima pārliecinājusies, cik izcili talantīgs ir Pauls, cik ļoti viņu mīl un ciena visā pasaulē. Reiz Vaikule uzaicināta piedalīties Jaungada pro-grammā Tokijas valsts televīzijā, un pirms koncerta viņai bija preses konference. Kad japāņi uzzināja, ka dziesmas "Dāvāja Māriņa" jeb "Miļion alih roz", ko vēlāk dziedāja Alla Pugačova, autors ir Raimonds Pauls, visa uzmanība tajā vakarā tika veltīta Laimai. "Viņš Japānā bija tik populārs, es nevarēju pat iedomāties... Patiesībā es nezinu pasaulē cilvēkus, kuri nemīlētu Raimondu Paulu. Un, kad mūsu presē lasu Raimondam adresētu kaut ko ne īpaši patīkamu, man ir dusmas: nu, kā tā var — savās mājās necienīt to, ko visā pasaulē pielūdz un dievina. Tas man krīt uz nerviem. Ko ir izdarījuši tie, kuri kaut ko tādu var atļauties? Mums būtu viņš uz rokām jānēsā!"

Vienalga, vai tu dzer vai pīpē

Vaikule saka: Maestro ir apbrīnojami taktisks — viņš nenodarbojas ar tādām muļķībām kā citu kritizēšana. Viņš tikai norāda virzienu, kādā doties, un tālākais ir katra paša rokās. "Es zinu, kurā brīdī viņam kaut kas nepatīk — daudz esam spēlējuši kopā, un es to redzu pēc viņa acīm," apgalvo dziedātāja. Reiz viņa no Maestro dzirdējusi pavisam negaidītu komplimentu. "Kad sāku pīpēt, ilgi domāju, kā lai Raimondam to pasaku. Viņš man vienmēr bijis autoritāte, un nevarēju viņa klātbūtnē tā mierīgi visu atļauties. Atceros, kad pēc kāda koncerta Sanktpēterburgā iesēdāmies mašīnā un braucām uz viesnīcu, es sadūšojos un teicu: "Raimond, esmu sākusi pīpēt, un... man patīk." Raimonds pavisam mierīgi atbildēja: "Man ir vienalga, vai tu dzer vai pīpē, bet dziedāt tu esi sākusi labāk... Tas bija pārākais kompliments. Nu, jā, tāds ir Raimonds."

Vēl dziedātāja novērojusi: ja Maestro palaiž kādu joku, tas nozīmē, ka viss ir labi. Kompliments ir arī tas, ka Paulam ir interese par tevi vispār. "Dziedātājam pats galvenais — lai Raimondam nezūd interese," uzskata Laima un neapvainojas, ja kādā brīdī Maestro vairāk pievēršas citam dziedātājam. "Es priecājos, ka latviešu estrādē parādās kāds jauns vārds un ka to atkal ir atklājis Raimonds. Man kā skatītājai tas vienmēr ir interesanti. Nekad neesmu atļāvusies domāt, ka esam "salaulāti" uz mūžu, ka viņam jāraksta tikai man. Esmu ļoti pateicīga, ja viņš man uzraksta ko jaunu."

Pugačovai nepatika teksts

Runā, ka dziesmu "Ješčo ņe večer" Pauls rakstījis speciāli Allai Pugačovai, taču skandalozi slavenā Krievijas estrādes primadonna atļāvusies pateikt, ka šo dziesmu nedziedās. Tad pie tās tikusi Laima... "Nekad par to neesmu domājusi, kam viņš raksta konkrēto dziesmu, man tas nav svarīgi. Patiesībā viņš taču raksta mūziku, nevis tekstus. Un labākās Pugačovas dziesmas vispirms bija komponētas kinofilmām. Nedomāju, ka viņš īpaši iedziļinājās, kam rakstīt, — viņam nāca prātā, un viņš komponēja. Un, ja kāda problēma ir bijusi, tad vairāk ar tekstu, jo ne jau no mūzikas Pugačova atteicās. Ja tā arī bija, viņai nepatika teksts "ješčo ņe večer...", iespējams, viņa negribēja būt vecāka."

Taujāta, vai kādu dziesmu Maestro ir rakstījis konkrēti viņai, Laima atbild apstiprinoši: "Nenāciet klāt man rudenī", "Šerloks Holmss" — to taču visi zina.

Runā arī, ka Vaikule tagad jau pāraugusi savu skolotāju un par koncertiem saņem krietni lielāku honorāru nekā Maestro... "Pilnīgas muļķības!" populārā dziedātāja noliedz šādas baumas. "Pirmkārt, nav korekti runāt par summām, ko mēs katrs saņemam. Otrkārt, populārāka mūziķa par Raimondu nav visā bijušajā Padomju Savienībā."

Man būs beigas

Laima nekad nav redzējusi, ka Pauls būtu dusmīgs. Ja viņam ir kādi kreņķi vai nepatikšanas, tie visi ir viņā, uz āru viņš tos nelaiž. "Reiz gan dzirdēju, kā viņš kādam žurnālistam palūdza paiet malā: viņš neteica ne rupji, ne skaļi, bet darīja zināmu tā, ka žurnālistam bija jāaiziet. Atceros, toreiz sēdēju un domāju: ak, Dievs, ja Raimonds man tā kādreiz pateiks, tās būs beigas... Manuprāt, šis žurnālists sajuta to pašu. Jā, tik spēcīgas enerģijas cilvēks ir Raimonds."

Dziedātāja novērojusi vēl dažas Maestro īpašības, un viena no tām ir precizitāte: ja norunāts satikties noteiktā laikā, viņš noteikti atnāks piecas minūtes agrāk, nekad vēlāk. "Kad braucu uz tikšanos ar Raimondu, es vienmēr nokavēju, un man vienmēr ir kauns. Un nevis tāpēc, ka es nokavēju norunāto laiku, bet tāpēc, ka viņš atnācis piecas minūtes agrāk un mani jau gaida." Dziedātāja uzskata: cilvēkam, kas sarakstījis tik daudz mūzikas kā Raimonds Pauls, ir vienkārši jābūt tādām rakstura īpašībām — jābūt organizētam, jāprot strādāt, jābūt arī humora izjūtai. "Tā jau apgalvo, ka mēs ietekmējamies, ka mūs formē tie cilvēki, kuri ir mums blakus. Protams, ka, pateicoties viņa mūzikai, mani zina visā pasaulē, un viņa raksturs noteikti ietekmējis arī manējo."

Gaidīja, kad nāks nošaut

Par Maestro apbrīnojamo vīrišķību un spēju jokot pat ļoti ekstremālās situācijās Laima pārliecinājās 1991. gada barikāžu laikā. "Kad risinājās visi tie notikumi, kad te šāva, mēs ar Raimondu sēdējām "Rīdzenes" pirtī — es tikko biju atbraukusi no koncertiem Vācijā, biju uzaicinājusi draugus vakariņās. Tas bija laiks, kad citur nebija droši iet, un... mēs nokļuvām "īstajā brīdī īstajā vietā". Mēs visu redzējām savām acīm: ar muguru pret mūsu logiem stāvēja "omonieši", un mēs gaidījām, kad nāks mūs, lieciniekus, šaut nost... Bija ļoti bail. Bet Raimonds vēl jokoja... Viņš bija vienīgais, kas to spēja. Nu jā, tāds ir Raimonds," secina Laima un bilst, ka līdz 1991. gada asiņainajiem notikumiem nezinājusi, ka brīdis, kad šauj, izskatās kā salūts. "Kopš tā laika salūtu nemīlu..." viņa piebilst.

Taujāta, vai to dienu notikumus abi kādreiz ir atmiņā pārcilājuši, Laima atteic, ka Pauls nemīl kavēties atmiņās. Tāpat viņš nelabprāt stāstot par sevi. "Es par viņa dzīvi nezinu neko. Viņš par manējo noteikti zina vairāk," smaida dziedātāja. "Bet mēs esam pieauguši cilvēki, un mums vienmēr ir par ko parunāt un pajokot..."

Laima domā, ka Paulam nav īpaši daudz draugu. "Manuprāt, viņš nav tāds cilvēks, kurš alkst draudzības. Tā prasa laiku, un es nedomāju, ka viņš savu laiku ir gatavs atdot svešiem cilvēkiem. Un no Paula to nemaz nevajag prasīt, jo nevis viņam, bet viņu ir jāmīl."

Maestro riskēja

Laima zina: ja Raimondam Paulam kādreiz kaut ko vajadzēs, ja viņš lūgs palīdzību, viņa vienmēr būs klāt un palīdzēs. "Viņš to varbūt nezina, bet es zinu... Un ceru, ka viņš nojauš, kāda ir mana attieksme." Taujāta, vai arī pati varētu lūgt Paulam palīdzību, Vaikule teic, ka ir to jau darījusi — kad 1986. gadā viņu nelaida uz Čehoslovākiju, lai gan dziedātāju turp sūtīja Kultūras ministrija. "Raimonds par to sadusmojās un zvanīja uz Maskavu. Nezinu, pa kādiem kanāliem viņš "meklēja taisnību", bet es varēju braukt. Vēlāk uzzināju, ka viņš bija zvanījis Pugo — lai uzzinātu, kāpēc mani turp nelaiž. Pugo atbildējis, ka esmu "slikti izteikusies par Čehoslovākiju". Bet to pašu viņš pateiktu, ja būtu jābrauc uz jebkuru citu valsti. Tajā laikā jau neko nevarēja zināt. Iespējams, viņiem šķita, ka esmu pārāk progresīva, ka man jāsēž mājās," spriež Laima un tikai tagad aptver, ka Maestro jau arī riskēja — ar savu vārdu. Tajā laikā tas bija diezgan nopietns solis."

Es būtu ķirurģe

Par saviem tuvākās nākotnes plāniem Laima Vaikule negrib runāt, aizbildinoties: citādi tie nepiepildās. "Man ir tik daudz dziesmu materiāla, ka varētu izdot simts albumu, bet es neredzu, kāpēc man to vajadzētu darīt. Man nav nekāda prieka no tā," viņa saka. Lielāks prieks ir būt uz skatuves un sajust skatītājus zālē. Kā būtu izvērtusies Laimas dzīve, ja savulaik nebūtu satikusi Raimondu Paulu? "Jā, tas būtu slikti," viņa runā ar savu burvīgo smaidu sejā un piebilst: tad viss būtu citādi. "Es būtu ķirurģe. Jā! Es ļoti gribēju būt ārste un dažbrīd patiešām nožēloju, ka savu sapni nepiepildīju... Nu jā, ja Raimonds nebūtu mani izvadājis pa Filharmonijas grimētavām, ja es nebūtu ieraudzījusi Margaritu Vilcāni — vēl tagad spilgtā atmiņā ir skats, kā viņa grimējās, tik skaista... Arī Noru Bumbieri atceros īsos svārciņos. Jā, es gribēju būt tāda kā viņas..."

Maestro apaļās jubilejas mēnesī Laima Vaikule aizdomājas: cik slikti, ka neesam mācīti teikt cits citam patīkamus un mīļus vārdus. "Ja es visu, ko pret viņu jūtu, būtu pateikusi... Tas būtu tik jauki! Taču vienmēr liekas: ko nu es tā teikšu, ko viņš par mani padomās? Bet man ir tik daudz viņam ko teikt, un viss — tikai labs.

Uz augšu