Es neesmu killers, es esmu... (34)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Raksti un runas par Latvijas iedzīvotājiem, kas darba, naudas, dzīves jēgas, izglītības un varbūt arī laimes meklējumos devušies uz Īriju, Angliju, Vāciju vai ASV, ir mūsu dzīves ikdiena. Mazāk dzirdēts par latviešiem citu valstu armijās. Nedēļa sarunājas ar aktiera Paula Butkēviča mazdēlu Jāni Butkēviču, kurš kopš pagājušā gada 31. augusta dien ASV armijā.

Jānis Butkēvičs Amerikā dzīvo kopš 14 gadu vecuma, kad devās līdzi mammai, kura Bostonā papildināja zināšanas medicīnas jomā. Tur viņš pagājušogad absolvēja vidusskolu. Jānis stāsta, ka iedzīvoties bijis grūti, jo dzīve ASV izrādījusies krietni citādāka, nekā viņš bija domājis un cerējis. "Tiesa, es jau biju dzīvojis un mācījies ārzemēs — Dānijā, Vācijā, Zviedrijā. Tomēr dzīve Amerikā ļoti atšķiras no dzīves Eiropas valstīs. Vismaz es to ļoti asi izjutu. Pirmos četrus mēnešus jutos stipri nomākts. Gribēju atgriezties vismaz Eiropā, ja ne Latvijā. No skolas pārnācis, ieslēdzos savā istabā. Grāmatas, dators, televizors... Cilvēkam ar to vien nepietiek."

Kāpēc tāda situācija radās?

Es ļoti gribēju tuvāk iepazīties ar saviem vienaudžiem, iedraudzēties ar kādu. Taču nebija neviena, ar ko pat parunāties. Mamma visu laiku bija aizņemta lekcijās un praktiskajās nodarbībās. Reizēm es vienatnē pat raudāju, jo ne skolā, ne ārpus tās mani absolūti nepieņēma. Es ilgu laiku biju svešais, ārzemnieks. Nekad un nekas vairāk. Turklāt mūsu materiālais stāvoklis šajā aspektā neko daudz nenozīmēja, kaut gan, pēc ASV kritērijiem, mēs ar mammu piederējām pie vidusšķiras. Baltie vai afroamerikāņi, trūcīgie vai bagātie — viņi bija starp savējiem. Kaut arī šos sabiedrības slāņus šķir diezgan platas un dziļas plaisas. Bet mani no amerikāņiem šķīra dubultplata un dubultdziļa plaisa. Pat afroamerikāņi un baltie, kas ir divas dažādas pasaules, tomēr vairāk vai mazāk jēdzīgi sadzīvo, jo ir "savējie".

Protams, es nevaru teikt, ka pret mani kāds būtu slikti, nepieklājīgi vai augstprātīgi izturējies. Dievs, pasarg"! Vienmēr laipnie dežūrsmaidi un frāzes: "How are you?" Un viss. Politkorektuma jomā lielākā daļa ASV sabiedrības ir izdresēta un izkopta gandrīz līdz perfekcijai. Bet aiz tā visa — necaursitama siena. Tai labāk netuvoties. Man bija ļoti grūti pierast pie tur valdošā izkāpinātā materiālisma, lietu un nemitīgās savstarpējās konkurences un drudžainā dzīves tempa. Dzīves dinamisms kā jēdziens pats par sevi nav slikts, bet ja tas kļūst pašmērķīgs un pašvērtīgs… Tev nemitīgi jāsaskaras ar vienu vienīgu principu visās dzīves jomās — kurš ir vislabākais, bagātākais, ātrākais. Kam pieder visdārgākā māja, visjaudīgākās mašīnas. Skolā tas pats. Kurš ir vislabākais skolnieks, kam ir vislabākie sasniegumi sportā, vislabāk izpildītie mājas darbi. Pat amerikāņu ballītēs bieži valda konkurence un spriedze. Kurš ir vislabākais dejotājs, visasprātīgākais stāstnieks. Kurš paņems līdzi visvairāk alkohola, visātrāk to izdzers, bet vismazāk apreibs. Tas, kurš nākamajā dienā vismazāk mocīsies ar paģirām, būs "vissvaigākais gurķītis". Tāpēc cilvēku personīgajās attiecībās brīžiem dominē totāla vienaldzība. Tas ļoti nomāc un nogurdina. Vienlaikus ASV ir visplašāko iespēju zeme. Kas ļoti grib, var tikt uz augšu.

Neko labāku par kapitālismu cilvēce līdz šim vēl nav izdomājusi.

Tā ir, un Amerikā ir daudz pozitīvā. Plaukstošā ekonomika, sabiedrības multikulturālisms, augstais zinātnes un masu kultūras līmenis. Tomēr man labāk patīk kapitālisms Eiropā — tas ir rāmāks, un tam ir cilvēcīga seja.

Ar laiku vientulības sienai tomēr izlauzies cauri…

Jā, galvenokārt dažādu sporta aktivitāšu un nodarbību ceļā (amatiersports tur ir ļoti iecienīts), iepazinos un, šķiet, pat tā kā iedraudzējos ar vietējiem puišiem un vēlāk arī ar meitenēm. Vispirms ārpus skolas, vēlāk arī skolā un savā klasē. Vispirms ar afroamerikāņiem, latinos, itāliešiem, ukraiņiem (arī to tur ir ļoti daudz), vēlāk arī ar "naturālajiem" amerikāņiem. Viņi paši man pienāca klāt, aprunājās, pēc tam aicināja piedalīties sporta spēlēs, sacensībās, ballītēs. Pamazām kļuvu par puslīdz savējo. Tur tas nozīmē ļoti daudz.

Visās šajās tik dažādajās kopienās man bija ļoti interesanti, ieguvu daudz informācijas. Tad arī sapratu un sajutu, ka patiesībā viņi savos dvēseles dziļumos ir ļoti labestīgi, un, tāpat kā cilvēki visā pasaulē, ļoti noilgojušies pēc mīlestības, draudzības, sapratnes. Mēs reizēm stundām ilgi kopā ar draugiem naktī klejojām pa Bostonu. Mazliet iedzērām, zālīti uzpīpējām. Taču par pēdējo ātri sapratu, ka mani tas nevelk, turklāt gribēju dzīvē šo to sasniegt.

Vai nebija bail naktī klejot pa lielpilsētu? ASV daudzviet pilsētās naktī un pat dienā esot visai kriminogēna situācija…

Bet kur tad pasaulē lielpilsētās tā nav? Ir dzirdēts, ka "Maskačkā" un vēl šur tur var "norauties" arī gaišā dienas laikā. Arī Bostonā tāpat kā citur pasaules pilsētās ir kvartāli, pa kuriem nav ieteicams staigāt (ja vien tu pats tur nedzīvo) ne dienā, ne naktī. Ir vietas, kur, piemēram, nedrīkst atstāt mašīnu. Lai neprovocētu cilvēkus. Tāpēc dažos Bostonas kvartālos pat neieklīdu. Reiz kādā ballītē, kur "publika" nemitīgi nāca un gāja, pamanīju — kāds afroamerikānis revidē manu draugu somas un šo to pievāc. Gribēju puisi atturēt, viņš pretojās. Tika izsaukta policija. Tad pēkšņi "radās" versija, ka esmu rasists un tāpēc situ "melno". Negaidīti izveidojās absurda un draudīga situācija, un tikai vēlāk sapratu, ka par mata tiesu esmu bijis no tiesas zāles vai varbūt pat cietuma. Par laimi, vairāki jaunieši liecināja man par labu, un puiša kabatās atrada nozagtās mantas. Izrādījās, ka viņš jau agrāk ticis pieķerts.

Tu Amerikā ieguvi labu izglītību.

Skola patiesi sniedza labu izglītību, veicināja un attīstīja gan racionālu, gan asociatīvu un analītisku domāšanu. Tā bija orientēta uz tradicionālām, pat konservatīvām dzīves vērtībām, kaut gan skolēniem, īpaši dažām meitenēm tur ir pārāk brīvs uzvedības stils. ASV autovadītāja tiesības piešķir no 16 gadu vecuma. Tad nu viņas arī skolā ieradās neilgi pirms nodarbību sākuma — kā no gultām cēlušās un vēlušās. Izspūrušas, nemazgājušās. Nereti pat pidžamas biksēs un ar čībām. Un tā arī staigā visu dienu.

Kas tevi rosināja brīvprātīgi pieteikties dienestam ASV armijā?

Pērnvasar pēc vidusskolas absolvēšanas bija jādomā, ko darīt tālāk. Intereses un varianti bija dažādi. Es varēju atgriezties dzimtenē, varēju palikt ASV. Vidusskolā man labi veicās vēsturē, svešvalodās, literatūrā, citos humanitārajos priekšmetos, kā arī fizikā, matemātikā. Nesaistīja ķīmija, bioloģija, tāpēc nevarēju iet mammas pēdās un pievērsties medicīnai. Nevēlējos arī kļūt par aktieri kā vectēvs. Man ļoti patīk viss, kas saistās ar mākslu, taču aktiera profesija nav derīga stabilas dzīves veidošanai. Ir laiks, kad aktieris ir ļoti pieprasīts, bet tad pēkšņi režisori tevi vairs neredz, tu nevienam neesi vajadzīgs. Cilvēks kļūst pārlieku atkarīgs no citiem cilvēkiem un vēl daudziem faktoriem. Es gribēju sākt neatkarīgu, patstāvīgu, stabilu (cik tas vispār mūsdienu pasaulē ir iespējams) dzīvi. Es to pats gribēju radīt un veidot. Nākotnē, iespējams (ja atgriezīšos civilajā dzīvē), gribētu nodarboties ar uzņēmējdarbību. Lai to uzsāktu, vajadzīga laba izglītība. Šajā jomās (izglītība, uzņēmējdarbība) visplašākās un labākās perspektīvas man sniedz vienīgi ASV. Taču laba izglītība ir dārga, bet es nevēlos dzīvot uz savu radinieku rēķina. To visu apsvēris, sapratu, ka savu dzīvi varu sākt vienīgi ar dienestu armijā.

Pirmkārt, tāpēc, ka pēc dienesta varu saņemt ASV pilsonību. Otrkārt, es noslēdzu līgumu uz četrarpus gadiem, saņēmu diezgan lielu iestāšanās naudu, prāva summa mani gaidīs arī pēc pirmā līguma termiņa beigām. Ja gribēšu, varēšu līgumu pagarināt. Pašlaik mana soldier (karavīrs — angļu val.) alga "uz rokas" ir 1500 dolāru mēnesī. Plus ekipējums, forma, dzīve kazarmās par brīvu. Ēdināšana četras reizes dienā. Baro mūs labi, nejūtu īpašu vajadzību kaut ko pirkt papildus. Plus apdrošināšana un visas iespējamās sociālās garantijas, bezmaksas medicīniskā aprūpe — armijā tā ir laba, mēnesi ilgs apmaksāts atvaļinājums reizi gadā, apmaksātas svētku brīvdienas. Ja atvaļinājumu un brīvdienas grib pavadīt kādā citā (jebkurā) vietā pasaulē — ceļa izdevumus apmaksā. Pēc zināma laika mani pārcels uz citu dienesta vietu — Teksasu. Tur dienests būs no pulksten 9 līdz 17. Man piešķirs mazu vienistabas dienesta dzīvokli ar visām ērtībām par brīvu. Pats galvenais — es vakaros varēšu studēt uzņēmējdarbību turpat universitātē. Studiju izdevumus man apmaksās. Pēc dienesta beigām (tā maksimālais ilgums ir 20 gadi) man būs normāla pensija un iespējas uzsākt savu biznesu. Tad man būs tikai 39 gadi. Pat jau pēc četrarpus gadiem man ar normālu izglītību un ASV armijas rekomendācijām šajā valstī un visā pasaulē būs plašas iespējas.

Tātad tomēr ASV armijā devies materiālu apsvērumu dēļ, un zināmā mērā tevi var saukt par algotni.

Man nepatīk vārds — algotnis. Es esmu soldier, profesionāls soldier, karavīrs, militārists. Turklāt esmu jauns, un man ir svarīgi apliecināt, ka esmu spējīgs kļūt par īstu vīru un pierādīt sevi dažādās riskantās situācijās, kurās jūti — uh, kas par adrenalīnu! Dienests armijā ir arī iespēja redzēt pasauli. ASV ir bāzes daudzviet pasaulē — no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam. Visbeidzot — tā ir misijas apziņa. Gan es, gan mani dienesta biedri un ASV armija kopumā ir viens no retajiem stabilitātes, demokrātijas, tolerances, cilvēktiesību un daudzmaz cienīgu dzīves apstākļu garantiem pasaulē. Vēstures un civilizāciju pieredze liecina, ka labā un ļaunā cīņai ir paisumi un bēgumi, bet kopumā tā vienmēr veicina progresu. Arī pašlaik pasauli un tradicionālās, kristīgās, demokrātiskās vērtības apdraud radikālisms un fundamentālisms. Atcerieties kaut vai 11. septembri, sprādzienus Londonā, Madridē, Irānu. Mēs esam patrioti — ASV un kristīgo, tradicionālo vērtību patrioti, kas metuši izaicinājumu ļaunumam. Un ļaunums ir metis izaicinājumu mums. Eiropa, šķiet, ir nogurusi un nenoliedzami apdraudēta. Daudzi tās valstu pilsoņi un iedzīvotāji nav lojāli savai zemei. ASV ir daudzas pretrunas, taču šo raibo, pretrunīgo sabiedrību raksturo lojalitāte, solidaritāte demokrātijai un tās vērtībām. Afroamerikāņi dedzina mašīnas, sarīko ielu grautiņus un sadursmes ar policiju, bet grūti ir iedomājama (nesaku, ka neiespējama) situācija, ka to darītu vietējie pilsoņi, kā tas ir, piemēram, Lielbritānijā. 11. septembra terora aktus Ņujorkā īstenoja "ciemiņi".

Jūs sevi redzat kā jaunos krustnešus, kas "jaunu pasauli sev cels"?

Mēs neesam crusaders, mēs sargājam veco pasauli. Mēs esam ASV karavīri un patrioti. Bet tie, protams, ir patētiski vārdi. Mūs nodomus apliecina mūsu darbi.

Nesenie notikumi Ņūorleānā gan liek apšaubīt ASV sabiedrības vienotību. Kad no applūdinātās pilsētas ielām pazuda policija, Ņūorleāna pārvērtās par haosa un marodierisma elli. Un islāma radikāļu tur nebija ne tuvumā.

Tas ir savādāk. Dabas stihiju un katastrofu situācijās vienmēr saasinās kriminogēnā situācija. Tomēr kārtību Ņūorleānā atjaunoja tieši armija, Nacionālā gvarde. Ko var solīt un garantēt tie, kas sievietēm liek valkāt parandžas, par niecīgiem pārkāpumiem gatavi viņas nomētāt ar akmeņiem un rīko sprādzienus.

Kāda ir tava militārā specialitāte?

Es būšu militārais izlūks.

Tātad topošais Džeimss Bonds?

Bonds bija civilais aģents... Es neesmu no CIP, FIB, NDA (Nacionālā Drošības aģentūra), bet no ASV armijas (US Army) — armijas militārais izlūks. Tas neizslēdz iespēju pēc attiecīgas pavēles saņemšanas piedalīties minēto institūciju īstenotajās operācijās un pasākumos. Militārā izlūka uzdevumi ir daudzi un dažādi. Piemēram, izlūkošana pretinieka aizmugurē, iznīcināšanai vai neitralizēšanai paredzēto objektu un subjektu atrašana, novērošana, informācijas sniegšana, piedalīšanās iznīcināšanā (uguns izsaukšana), apsardzes iznīcināšana vai neitralizēšana, arī diversijas, sabotāžas, arī piedalīšanās starptautiskā terorisma apkarošanā un profilaksē. Protams, šis uzdevumu loks var paplašināties un pilnveidoties.

Šī profesija ir ļoti interesanta un aizraujoša. Man labi veicas ar valodu mācīšanos. Saņēmu piedāvājumu kļūt par militāro izlūku–lingvistu, tulkotāju redaktoru. Bet tas galvenokārt ir komfortabls štāba darbs. Mani interesē saskarsme ar pretinieku, operāciju īstenošana klātienē. Tāpēc mums ir daudz dažādu fizisko vingrinājumu nodarbību...

...ir redzēti par tevi atlētiskāki puiši.

Izlūkam nav jāizskatās pēc Švarcenegera viņa ziedu laikos. Būtiski ir izpildīt sporta vingrinājumu normatīvus, bet uzpumpētu muskuļu masa nav noteicošais faktors. Kā saka armijā: "Jo lielāks reljefs, jo tajā vieglāk trāpīt." Vingrinājumi ir smagi, bet ne neizpildāmi. Ir tā sauktā izdzīvošanas skola dažādos ekstrēmos apstākļos mežā un citur. Apgūstu daudzus un dažādus ieroču veidus. Izlūkam jāprot rīkoties ar visādiem ieročiem — piemēram, automātiem (triecienšautenēm), dažādiem (arī vadāmajiem) prettanku un pretaviācijas ieročiem, ložmetējiem, mazkalibra artilēriju, izlūktankiem, snaiperu šautenēm. Protams, jāstrādā ar rācijām, kas sver 30 kilogramus. Vislabāk man veicies ar ložmetējiem — to lielās precizitātes dēļ. Prettanku ieroči ir interesanti, bet smagi. Interesanti ir arī 5 cm universālie daudzstobru ieroči. Īstas nāves pļaujmašīnas. Bet iedvesmojošākie ir snaiperu ieroči. Pretinieku neitralizē klusi un nemanāmi. Interesanta ir psiholoģiskā sagatavošana, bet par to nedrīkstu runāt. Protams, daudz laika tiek veltīts pašaizsardzībai — cīņai un tuvcīņai.

Kaut kas līdzīgs karatē?

Militārā izlūkošana nav kino, šovs vai vulgāra "dauzīšana". Cīņa, ko mēs apgūstam, ir daudzu cīņasstilu sintēze. Tā nav estētiska "baletiska lēkāšana". Fiziskais kontakts ir ļoti ciešs, jo ir svarīgi pretinieku iznīcināt. Tam atvēlētais maksimālais laiks — četras sekundes.

Tevi taču neapmāca par "killeri"!?

Es neesmu "killeris". Tas nenotiek tik brutāli, kā tu liec saprast. Daži it kā nejauši pieskārieni — piemēram, es tev it kā parādu kādu fotogrāfiju, it kā ierakstu tavā bloknotā tālruņa numuru, atvados, bet tu... vēl kādu laiku paliec te sēžam ar smaidu sejā. Es mierīgi aizeju… Jo dienesta laikā jebkurā brīdī var rasties situācija, ka izdzīvot drīkst tikai viens no mums. Vai nu es, vai pretinieks. Protams, lai apgūtu šo prasmi, ir mazliet jāpatrenējas…

Vai tādi treniņi nav sāpīgi?

Mazliet sāpīgi ir. Es pažņaudzu "pretinieku", maķenīt pažņaudz mani. Par laimi, ne reizi neesmu guvis traumas. Turklāt var rasties situācija, kad jāpieņem vēl skarbāks lēmums. Proti — ja pretinieks ir stiprāks, ja var nokļūt gūstā pie pretiniekiem, kam nav saistošas nekādas konvencijas un līgumi. Ja ir risks nodot valsti, kam esi zvērējis, savus dienesta biedrus un draugus. Nesalaužamu cilvēku neesot.

Pastāsti par saviem dienesta biedriem.

Armija ir kā liels kausējamais katls, kurā tiek pārkausēti visdažādāko tautību un sociālo slāņu puiši un vīri. Armijā var iestāties līdz 35 gadu vecumam. Ja ir ģimenes, tad ir piemaksas — par bērnu audzināšanu, piemēram. Daudzi armijā atnāk ar visai vētrainu pagātni un veiksmīgi izmanto iespēju pilnīgi jaunas dzīves sākšanai. Ir arī pretēji piemēri — armijā iestājas turīgi cilvēki, kam naudas netrūkst. Viņi to dara galvenokārt patriotisma dēļ. Daudzos amerikāņos joprojām kvēlo patriotisma dzirksts, un viņi ciena savus karavīrus. Vairums ASV karavīru ir ļoti labsirdīgi, atsaucīgi. Jo armijā cilvēki gūst arī misijas, piederības, vajadzības apziņu, pārvar atsvešinātību, kas daudzus šķir civilajā dzīvē.

Abū Graibas cietums gan liecina par pretējo. Slikta slava ir Gvantanamo karabāzei. Joprojām nav atspēkotas baumas par CIP slepenajiem cietumiem…

Katrā namā ir savas plaisas un trūkumi. Mēs paši tos pārvaram. Starp citu, brēku par CIP slepenajiem cietumiem sacēla ASV prese. Pēc tam "pamodās" ES. Jā, dienestā netrūkst smagu pārbaudījumu. Seržanti un virsnieki izdzenā kārtīgi. Sākumā likās — ārprāts, kur esmu nokļuvis! Bet tas vienkārši ir jāiztur, jānorūda sevi garīgi un fiziski. Ir cilvēki, kas neiztur, salūst, pat dezertē vai lauž līgumus. Tā notiek. Visi nav vienādi. Grūti ir izturēt miega badu. Dažkārt kāds aizmieg, pat stāvot ierindā. Protams, ir bail. Piemēram, no nosūtīšanas uz Irāku, kur jau daudzi soldiers ir krituši. Arī man ir mazliet bail. Bet es ticu Dievam un savam liktenim. Turklāt tik daudzi civilajā dzīvē mirst dažādos nelaimes gadījumos, autokatastrofās. Ārpusreglamenta attiecību ASV armijā nav. Pat fiziski pieskarties dienesta biedram ir aizliegts. To drīkst darīt vienīgi ārkārtas situācijās — glābšanas nolūkos. Protams, gadās (īpaši dienesta sākumā), ka puiši izplūcas. Vīriešu kolektīvā tas ir normāli. Pēc tam notiek raksturu un indivīdu pieslīpēšanās Bet disciplinārsodi ir un paliek disciplinārsodi — pumpēšanās un krosi ir jāiztur.

Kādi ir nepatīkamākie un patīkamākie mirkļi armijā?

Reiz treniņa laikā mežā aizmirsu automātu. Kad atjēdzos, bija jau satumsis. Trīs stundas meklēju, kamēr atradu. Pēc tam seržants kārtīgi padzenāja — pumpēšanās un kross pēc pilnas programmas. Tas nebija patīkami. Bet ar prieku atceros Ziemassvētku egli, ko sarūpējām Adventes laikā. Tas nav ne atļauts, ne aizliegts. Mēs pa kluso aizjozām uz tuvējo valsts mežu un ar lāpstiņām to egli "nošķibījām". Izrotājām ar spīguļiem un ieroču modeļiem. Pat bļaurīgākajiem seržantiem, kašķīgākajiem virsniekiem patika. Svētkos gan neviens bāzē nepaliek. Vientuļie dodas līdzi biedriem un draugiem. Daži pirmo reizi mūžā atpūšas pie klāta svētku galda un egles.

Kādi ir tavi nākotnes nodomi?

Visticamāk — dienestu turpināšu kādā bāzē Teksasā. Tur arī mācīšos universitātē. Es varēju izvēlēties arī Eiropu, kuru esmu jau redzējis, Aļasku, Antarktīdu, Dienvidkoreju. Izvēlējos Teksasu. Galvenokārt universitātes dēļ. Vai atgriezīšos Latvijā pavisam? Nezinu. Laiks rādīs.

Komentāri (34)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu