Liktenīgais audzējs

Par vienu no savdabīgākajiem angļu romānistiem uzskatītais Džons Entonijs Bērdžess Vilsons dzimis 1917. gada 25. februārī Mančestrā. Viņa tēvs bija kasieris un vietējā pabā spēlēja klavieres, bet ar divus gadus vecā Entonija audzināšanu pēc mātes nāves gripas pandēmijā nodarbojas tante un vēlāk – audžumāte. Pēc mācībām koledžā viņš iestājas Mančestras universitātē un pēc tās beigšanas turpat arī strādā – lasa lekcijas par angļu valodas un literatūras vēsturi. Otrā pasaules kara laikā dienējis armijā un arī apprecējies. Pēc kara līdz 1950. gadam E. Bērdžess lasa lekcijas Birmingemas universitātē, strādā izglītības ministrijā un skolā. Taču rakstnieks viņā vēl īsti nav modies – līdz pat 42 gadu vecumam raksta samērā maz, jo lielāka uzmanība tiek veltīta citiem darbiem, tostarp mūzikas teorijas studēšanai.

Šī nodarbe, starp citu, sekmējusies ar simfonijām, baletu un operu. Ir gan jau uzrakstīts pirmais romāns Kaujas vīzija, taču tas līdz izdevniecībai un tipogrāfijai nonāk tikai 1965. gadā. 1954. gadā viņš kā izglītības lietu inspektors dzīvoja Malajā un Brunejā, un tur pavadītais laiks vainagojies ar triloģiju, kurā ietilpst romāni Tīģera laiks (1956), Ienaidnieks segā (1958) un Austrumu gultas (1959). Varētu jautāt – vai tad tas ir maz, bet, salīdzinot ar Bērdžesa literāro ražību pēc liktenīgā 1959. gada, tas tiešām nav daudz. Un gads patiesi bija liktenīgs – pēc samaņas zaudēšanas lekcijā E. Bērdžess tiek izmeklēts. Ārsti nosaka diagnozi – smadzeņu audzējs –, kam seko paskaidrojums, ka dzīvot nav atlicis daudz – aptuveni gads. Nobažījies par to, ka sieva paliks bez uzturlīdzekļiem, E. Bērdžess ar skubu ķeras pie rakstīšanas.

Nāves apdraudēts, viņš sacer romānus citu pēc cita un tā... turpmākos 33 gadus līdz pat savai nāves stundai 1993. gada 25. novembrī. Ārstu noteiktā diagnoze izrādījās kļūdaina un liktenīga rakstnieka E. Bērdžesa tapšanā – viņš sarakstīja vēl apmēram 50 grāmatas, filmu scenārijus, kā arī pētīja literatūras vēstures varoņus, īpašu uzmanību veltot Šekspīram un Džoisam. E. Bērdžess slēpies aiz pseidonīmiem (Bērdžess ir viņa mātes meitas uzvārds). Biogrāfi ziņo, ka viņa pirmā sieva ieteikusi rakstniekam sevi dēvēt par Entoniju Pauelu vai Entoniju Džilvernu. Reiz pat nācies rakstīt recenziju pašam par savu – Džozefa Kella – romānu, jo avīzes redaktors viņam to lūdzis, nenojauzdams, kas slēpjas aiz pseidonīma.

Mehāniskais apelsīns

Nāves ēnā 1962. gadā klajā nāk par pašu populārāko uzskatītais E. Bērdžesa romāns Mehāniskais apelsīns, un daļa popularitātes lauru pienākas Stenlijam Kubrikam, kurš 1972. gadā ekranizēja šo romānu. Viens no iemesliem, kāpēc filmas panākumi bija lielāki, ir laiks – 60. gados Mehāniskā apelsīna tēmas uz bītlu, hipiju un seksa revolūcijas fona nav tik aktuālas, bet 70. gados valdošajai pankroka kultūrai ar narkotikām, alkoholu un anarhiju pat ļoti piestāv. Un tad gan romāns, gan filma iegūst kulta statusu. Bērdžesam neesot paticis, ka viņu uzlūko tikai kā Mehāniskā apelsīna autoru. Nepatika ir saprotama, ņemot vērā, cik daudz citu darbu viņš sacerējis. Mehāniskais apelsīns tiek dēvēts par vienu no aizraujošākajām 20. gadsimta antiutopijām, kurā pusaudžu varmācīgās izklaides izsmalcinātā estēta Aleksa vadībā saduras ar valsts varas mehānismu, raisot jautājumu par labā un ļaunā kategorijām – vai pēc savas pārliecības ļauns cilvēks ir labāks par tā saukto labo pilsoni, kurš tāds kļuvis piespiedu kārtā un kam nav savas gribas, izvēles. Pats autors bijis kategorisks – svaru kausos mērot indivīda un valsts veikto varmācību, par pieņemamāko uzskatījis pirmo. Morāle – pēc citu varmācīgas gribas par labu veidotam cilvēkam tiek atņemta cilvēcība.

E. Bērdžess prata krievu, vācu, spāņu, itāļu, japāņu valodu un šīs zināšanas izmantoja rakstniecībā. Piemēram, Mehāniskā apelsīna teksts čum un mudž no angļu, amerikāņu un krievu slenga. Oriģinālā krievu vārdi rakstīti ar latīņu burtiem, jo Bērdžesam bija svarīgi, lai teksts nebūtu saprotams nekompetentiem cilvēkiem.

Labākais romāns

Mehāniskajā apelsīnā skartās tēmas par cilvēka esmē būtiskajiem gribas un morāles jautājumiem E. Bērdžess turpina risināt citos romānos. 1968. gadā Bērdžess apprecas otrreiz, un šoreiz viņa izredzētā ir itāļu kņaziene. Viņš turpina rakstīt, pagozējas arī prožektoru gaismā TV sarunu šovos un sacer rakstus laikrakstiem. 70. gadu sākumā, uzturoties ASV, Bērdžess strādāja Prinstonas universitātē, Bufalo universitātē Ņujorkā un bija Mineapolisas teātra literārās daļas vadītājs. 1980. gadā top Zemes spēki, ko daudzi kritiķi atzīst par labāko Bērdžesa romānu. Par tā varoņa – homoseksuālā rakstnieka Keneta Tumi – prototipu tiek uzskatīts Somersets Moems. Paša E. Bērdžesa personības vaibsti ieskicēti viņa autobiogrāfijās Mazais Vilsons un lielais Dievs (1987) un Tev bija laiks (1990).