Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pētniecība kā hobijs

Šodien tiek pasniegtas Gada balvas topošajiem un esošajiem zinātniekiem par izcilu veikumu zinātniskajā darbā. Viena no piecām laureātēm šogad ir 26 gadus vecā Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras studente Anita Bistere.

Morālais atbalsts

Kā jau šādos gadījumos ierasts, akadēmiskai gada balvai pretendentus piesaka mācībspēki. Tā noticis arī Anitas gadījumā, tikai interesanti ir tas, ka daļu no saviem pedagogiem viņa jau var dēvēt par gados vecākiem kolēģiem. Tiesa, ne Mākslas akadēmijā, bet gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. "Balva man tika piešķirta uz maģistra darba bāzes," skaidro pati laureāte. "Rakstīju par Latgales pareizticīgo koka baznīcām. Man jau visu laiku šķiet, ka šī tēma ir veiksmīga, jo gūstu ar to diezgan lielu uzmanību. Iemesls laikam ir tāds, ka Latvijā īsti nav otra cilvēka, kurš ar to tik plaši nodarbotos." Uzmanības izrādīšana izpaudusies jau pēc bakalaura darba uzrakstīšanas par šo pašu tēmu. Anita saņēmusi Mākslas akadēmijas prēmiju kā labākā topošā mākslas zinātnieka darba autore.

Tik neparastu tēmu saviem darbiem Bistere izvēlējusies ne bez iemesla – no Latgales nāk viņas vecāki, lai arī viņa pati tai pusē padzīvojusi tikai dažus mēnešus, pēcāk uzaugot jau Rīgā. "Latgalē ir visvairāk koka baznīcu, līdz ar to tām nav tik ilgs mūžs," stāsta Anita. "Man gribējās, lai vismaz kaut kādā veidā saglabātos informācija par tām."

Pati topošā zinātniece pēc reliģiskās pārliecības ir katoliete, tāpēc iesākumā viņa domājusi rakstīt par katoļu baznīcām, taču to jau bija paspējis izdarīt cits zinātnieks. Sapratusi, ka pateikt ko jaunu būs grūti, viņa ķērusies pie pareizticīgo baznīcu izpētes. "Tagad esmu par to pat priecīga," viņa secina. "Ja jāpēta tieši arhitektūra, tad es to baznīcu jau uztveru kā māju. Katoļu baznīcā man droši vien būtu grūti ieiet un vienkārši skatīties, kas tur kā uztaisīts. Līdz ar to varu būt objektīvāka." Pašu pagodinājumu viņa vairāk uztver kā morālu, nevis finansiālu atbalstu, lai arī balvas īpašniekam pienākas 300 latu prēmija.

Mūsējie ir labākie

Pašu pētniecības procesu topošā zinātniece pielīdzina hobijam, jo nodarbojas ar to ne tik daudz darbā, cik ārpus tā. "Pagājušogad saņēmu stipendiju un daudz braukāju pa Latviju, aizbraucu arī uz Igauniju, paskatīties, kādas baznīcas ir tur," viņa stāsta. "Tagad jau vairāk sēžu bibliotēkās un arhīvos, lai rastos tas zinātniskais darbs, bet braukāšana pa Latviju bija drīzāk izklaide, kurā iesaistīju arī pulciņu savu draugu." Patīkamais tātad apvienots ar lietderīgo.

Anitas pēdējā laika mīlestība gan esot fotogrāfija. Viņa sākusi arī mācīties tās pamatus un atzīst, ka fotografēt viņai patīk daudz ko. "Tās iemaņas, protams, noder arī baznīcu fotografēšanā," viņa piebilst.

Pētnieciskais darbs ļāvis apceļot arī savas ģimenes dzimto pusi, un Anita atzīst, ka izjūt tādu kā lepnumu par latgaliešiem. "Kad Borowa MC uzvarēja nesenajā TV šovā, bija tāds iekšējs papildu prieks – mūsējie ir labākie!" viņa smej. "Pat tēvs, kuram ir pāri 60 gadiem, man priecīgi paziņoja – tu zini, kas tur uzvarēja?!"

Runājot ar Anitu, jūs gan nemūžam nepateiksiet, ka viņa varētu būt latgaliete, jo nav dzirdams pat turienes cilvēkiem raksturīgais akcents. Jaunā zinātniece ir absolūta rīdziniece, kura lieliski iejutusies galvaspilsētas dzīves ritējumā un mākslas aprindās, apskatot tās no vairākām pusēm.

"Esmu jau paspējusi paeksperimentēt ar darbavietām," viņa stāsta. "Mana profesija ir tāda, kas ietver sevī lielu dažādību. Varu nodarboties ar mūsdienu mākslu, ar izstāžu kūrēšanu, ar vēstures pētniecību. It kā esmu pievērsusies tieši vēsturei, taču esmu sadarbojusies arī ar tēlniekiem, palīdzot noorganizēt izstādes, pastrādājusi galerijā, uzrakstījusi pāris rakstiņu avīzēs... Izgājusi cauri meklējumu periodam."

Nesteidzīgie lēmumi

Pētot vēsturi, Anita atzīst, ka īpaši tālu nākotnē neskatās. "Raugos tikai uz tuvākajiem plāniem, un tajos ietilpst disertācijas uzrakstīšana," viņa saka. "Man ir grūti paredzēt, ko darīšu tālāk, jo gribas tomēr vairāk pelnīt. Diemžēl nepamet sajūta, ka zinātnieki pie mums ir tikai tāds mazs entuziastu pulciņš, kura dalībnieki ļoti mīl to, ko dara."

Uz ārzemēm Anita gan doties nedomā, lai arī sakari ar ārvalstu kolēģiem jau nodibināti, piedaloties starptautiskos pasākumos tepat Baltijā. Arī disertāciju neesot iespējams uzrakstīt bez braukšanas uz tuvākajām kaimiņvalstīm, Krieviju un Somiju ieskaitot. "Taču es nesteidzos pieņemt lēmumus," viņa rezumē.

Arī lēmums kļūt par mākslas zinātnieci nav nācis uzreiz. "Mākslas praktiskā puse mani sāka interesēt jau astotajā klasē," atceras Anita. "Līdz ar to pamācījos Mākslas skolā, taču beigās tomēr kļuvu par teorētiķi." Interesanti, ka studiju pirmais gads viņai pagāja Rīgas Tehniskās universitātes datoriķos, taču ar to pilnīgi pietika, lai studente secinātu – tas nu tomēr nav domāts viņai.

Kaut kā jauna meklējumi gan Anitai nav sveši, un, izraujoties no zinātnes labirintiem, viņa atzīst, ka labprāt pamēģinātu braukt ar snovbordu. "To vēl neesmu izmēģinājusi," viņa smej un uzreiz atkal pievēršas mācību lietām, sakot: "Jā, vēl man ir doma šogad aizbraukt uz Londonu, pamācīties angļu valodu..."

Uz augšu
Back