Valta Pūces izaugsme gājusi caur čeku

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Valts Pūce

FOTO: AFI

Komponists Valts Pūce piedzīvojis dažādus laikus — gan komunistu nievas, gan fanu pielūgsmi "Maranas" laikos.

Viņa dziesmas izpildījuši Latvijas lielākie kori un populārākās grupas. Bet laikam nav neviena Latvijas iedzīvotāja, kas nedungotu vismaz kādu Pūces dziesmiņu.

— ­Jau bērnībā zinājāt, ka gribat kļūt par mūziķi?

— Kā tad! (Smejas.) Uz mūzikas skolu mani aizveda vecāki, nemaz neprasot manu viedokli. Aizveda jau uz to smalkāko skolu — Emīla Dārziņa mūzikas skolu. Mani tas absolūti neinteresēja, es gribēju kļūt par taksometra šoferi. Skolā mani pieņēma, varētu teikt, pa blatu, jo es biju amuzikāls un vēl piedevām nenormāli šļupstēju. Man nebija nekādu īpašu dotumu. Un nav jau nekāds brīnums, jo arī mani vecāki nebija muzikāli, viņi ir teātra cilvēki — tēvs režisors, bet māte — aktrise. Mūzikas skolā sāku iet ļoti nelabprāt. Visas tās nodarbības bija mokošas, nepatīkamas. Mani spieda ar varu mācīties klavieres. Ar vārdu sakot — ļoti grūta bērnība. Kad citi spēlēja ārā futbolu, man bija jāplinkšķina gammas. Tā bija nepārtraukta konflikta situācija ar vecākiem. Tādam puikam, redzot, ka tavi čomi ārā spēlē bumbu un kolosāli izklaidējas, nebija diezin ko labi ap dūšu. Šie jautrojas, a tu tur sēdi kā apdalītais un kaut kādas Černi etīdes mēģini izplinkšķināt...

— Ar šādām izjūtām no mūzikas pie pirmās izdevības vajadzētu bēgt...

— Baigā sāpe tā bija. Varētu pat teikt, tā bija trauma. Līdz brīdim, kad mūzika man kaut kā pieķērās. Tas notika, manuprāt, vidusskolā. Sāku saprast, kas par desām un ar ko es vispār nodarbojos. Sāku nopietni aizrauties ar mūziku, tāpat arī mani draugi. Ne jau ar akadēmisko, protams — cits ar roku, cits ar džezu. Pagadījās arī labi pedagogi, kas saprata, ka var to sauso akadēmisko padarīšanu drusku atsvaidzināt, tais pašās obligātajās klavierēs atļaujot uzspēlēt kādu džeza gabalu vai kaut ko modernāku, jocīgāku. Tam uzreiz bija baigie rezultāti. Tiesa gan, skolotāji nevarēja bezgalīgi izpausties un mainīt mācību programmas. Gan toreiz, gan tagad to stingri kontrolē Izglītības un zinātnes ministrija. Vidusskolā sākām plinkšķināt pa malām, kur nu kurš. Tad arī sapratām, ka tam, ka mākam spēlēt vai dziedāt, ir reāla jēga. Es 15 gadu vecumā sāku plinkšķināt kolhoza "Lāčplēsis" estrādes orķestrī. Tas bija liels notikums — tu reāli spēlē, tas ir reāls darbs, un tev par to reāli maksā. Tā bija pirmā paša nopelnītā nauda. Protams, bija arī savas ēnas puses — muzikantu dzīve ir diezgan piepildīta ar bohēmu. Tādam piecpadsmitgadīgam knauķim tas ir mazliet bīstami, jo skola paliek otrajā plānā. Bet kaut kā izkūlos.

— Un ko pēc vidusskolas?

— Tad sekoja mācības Konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā. Pēc Dārziņa skolas Mūzikas akadēmija ir gandrīz vai obligāts ceļš. Tur pabeidzu vienu nodaļu — diriģēšanas — un tad iestājos kompozīcijas nodaļā. Kopumā akadēmijā pavadīju septiņus gadus. Un tad sākās reālā dzīve...

— Kādi bija jūsu pirmie soļi lielajā dzīvē?

— Man bija pienākums atdot parādu valstij, ka tā mani izmācījusi par kora diriģentu. Nostrādāju kādus desmit gadus šai arodā šur un tur — gan laukos, gan Pierīgā, gan Rīgā. 90. gadu vidū šo nodarbi pārtraucu, jo sapratu — tas nav mans aicinājums. Es jau biju pasācis rakstīt mūziku, un man bija ļoti grūti apvienot šīs lietas. Diriģēšanā man bija tāds kā diskomforts — drīzāk psiholoģisks nekā fizisks. Komponists ir introverts vienpatis, kas darbojas noslēgtā un ļoti privātā vidē. Savukārt kora vadītājam jābūt absolūti ekstravertam cilvēkam. Varbūt pat nedaudz ārišķīgam un ar savu darbību un temperamentu, visādām izdarībām jāpulcē ap sevi tos 50–60 cilvēkus. Viņam nemitīgi jābūt uzmanības centrā... Es pēc dabas tāds neesmu, jebkura lieka uzmanība man traucē.

— Jūsu komponēšanas pirmsākumi ir...

— Jelgavā. Pati pirmā bija ārtroka grupa "Salve". Šajā grupā radījām režīma laikam, komunisma celtniecībai un attīstītam sociālismam neatbilstošu mūziku, kas nepatika visādiem funkcionāriem un citiem ķēmiem. Mums nebija nekādu panākumu un atbalsta, ja neskaita dažus indivīdus, kas saprata muzikālo vērtību. Mēs bijām garmataini, diezgan anarhistiski noskaņoti, lai neteiktu vairāk. Tā bija pilnīga dekadence tai pastāvošajai iekārtai, kas valdīja 80. gadu sākumā.

— Seku jūsu "pretvalstiskajai" darbībai nebija?

— Bija. Tiku uzaicināts ierasties čekā. Taču ne jau tikai šīs grupas dēļ. Man bija jāatbild par visu, ko biju sastrādājis kondženē — mani tur meta ārā, ņēma atkal atpakaļ... Hipiju filozofija, kas man bija ļoti tuva, nepatika ne tām iestādēm, ne sabiedrībai, ne vadībai. Bet man tas bija principa jautājums, un es šo līniju ieturēju līdz pēdējam. Rezultātā — nepārtraukti konflikti, bet beigās — čeka. Nagus gan man nemauca. Taču es biju pārsteigts par šīs iestādes nudien labi organizēto darbu. Viņi zināja pilnīgi visu par mani! Visu, ko esmu rakstījis vēstulēs, ko esmu teicis, ko darījis apstākļos, kad klātesošie cilvēki bija mani vislabākie draugi. Vēl ilgi nevarēju atjēgties, cik ārkārtīgi profesionāli bija organizēts viņu darbs un cik daudz, izrādās, bija "stučītāju".

— Pēc šā notikuma neizmainījās attiecības ar draugiem?

— Es jau nezināju konkrēti, kurš. Aizdomas bija uz visiem. Tāpēc kāda gan jēga būtu baigi šūmēties. Tā vietā 1986. gadā izveidoju grupu "Marana", ko es uzskatu par ļoti būtisku punktu gan savā dzīvē, gan profesionālajā darbībā. No šā punkta mana komponēšana kļuva daudzmaz vērā ņemama, "Marana" mani izveidoja. Man pasakaini paveicās ar mūziķiem, kas tur bija. Tie ir cilvēki, kas savā jomā joprojām ir spicē. Diriģents Normund Šnē, Valsts orķestra koncertmeistars Raimonds Ozols, soulmūzikas žanra augstākās pilotāžas speciālists Raimonds Macats un citi. Viņi man uzticējās, un kopā mēs varējām izdarīt feinas lietas. Viņi jau tai laikā bija atzīti mūziķi. Ļoti intensīvi darbojāmies aptuveni piecus gadus un uztaisījām kādas četras programmas. Bija kolosāla publikas interese un atsaucība, tikām aicināti koncertēt Rietumos. Nokļuvām pat pilnīgi pasakainās vietās, piemēram, Austrālijā un Farēru salās. Uztaisījām arī muzikālu videofilmu. Ļoti saspringts, bagāts laiks tas bija. Pēc piecu gadu jubilejas vēl aizbraucām uz Austrāliju un tad nolēmām, ka metīsim mieru.

— Kāpēc? Tā taču faktiski bija jūsu zvaigžņu stunda.

— Ekonomiskā situācija bija baisa. Kurš tad neatceras, ka 90. gadu sākumā un vidū par mākslu neviens pat negribēja domāt. Katru rītu bija jāskatās, cik lielā mērā nauda ir pazaudējusi vērtību. Tas nebija laiks mākslai, tas bija laiks izdzīvošanai.

— Ar to "Marana" beidzās?

— Jā. Satikāmies 1997. gadā, lai atzīmētu 10 gadu jubileju. Bet faktiski no tā brīža, kad beidzās "Marana", man sākās privātprojekti mūzikas jomā, jo man bija jānopelna maizīte. Pasūtījumu pamazām kļuva arvien vairāk. Lielā mērā man palīdzēja izdzīvot un pilnveidoties reklāma, kurā es darbojos aptuveni desmit gadus. Rakstīju reklāmas mūziku. Un man pat ir grūti nosaukt, kurai firmai šajā valstī neesmu rakstījis reklāmas mūziku. Šī sfēra man ļoti daudz deva no profesionālā viedokļa. Tur ir tik daudz dzelžainu noteikumu... Piemēram, tev vienas dienas laikā jāuztaisa džingls ar noteikumu, ka tas būs ārkārtīgi spilgts, lipīgs, un pēc pāris noklausīšanās reizēm visi to dungos līdzi. Nekādu atlaižu nebija. Tas bija jāizdara, un viss. Tā bija ļoti laba skola, kurai cauri ieteiktu iziet katram autoram. Līdz ar to man vairs nav problēmu ar termiņiem. Protams, es velku līdz pēdējam brīdim, cerot, ka atnāks mūza. Taču diennakti pirms "dedlaina" mierīgi pieķeros darbam un to paveicu bez mūzu palīdzības. Kaut gan parasti ir tā — ja tu sāc kaut ko darīt, mūzas arī drīz vien uzrodas.

— Kuru mirkli uzskatāt par savu komponista izaugsmi?

— Katrs mirklis bijusi izaugsme. Ja nemaldos, tas bija režisors Tarkovskis, kas teica, ka talantam vajadzīgi šķēršļi. Tikai tad šis talants var attīstīties. Ja šķēršļu nav, cilvēks var palikt komfortablā vidē un neattīstīties līdz maksimālajam līmenim, kāds viņam būtu lemts un kāds būtu iespējams. Ir taču daudz piemēru, kad mākslinieki parādās kā spožas zvaigznes un pazūd. Tāpēc, ka viņi nav tikuši galā ar šķēršļiem. Mūziķim lielākais pārbaudījums ir slava un nauda. Vai tu turpināsi tikpat neatlaidīgi, vai tu izlaidīsies un turpināsi šļūkt uz iepriekšējo panākumu viļņa. Popularitāte un nauda nav alga, tas ir pārbaudījums. Ne visi to iztur. Citiem aizbrauc jumts, viņš sajūtas kā megazvaigzne, citam vēl kaut kas.

— Kas notika ar jums?

— Es ceru, ka neesmu sevišķi mainījies. Un, ja runājam par šķēršļiem, — tādu ir bijis papilnam. Varbūt tas man ir ļoti palīdzējis augt un kļūt par to, kas es esmu. Šķēršļi sākās jau studiju laikā. Kaut vai pirmais ieraksts, ko mēģināju veikt radio. Viss jau bija sarunāts, kad pēkšņi radio ieradās kaut kādi funkcionāri. Viņi ieklīda studijā un, kad ieraudzīja mūs, garmatainos, izdzina no studijas. Sliktā slava ilgi vilkās līdzi. Līdzīgu notikumu bijis papilnam. Tas man palīdzēja kļūt par to, kas esmu šodien.

— Ko jūs uzskatāt par saviem lielākajiem panākumiem?

— Teikšu godīgi — es nesarkstu ne par vienu savu darbu. Pēc manas saprašanas, visi ir līmenī. Bet vispopulārākais un dzīvotspējīgākais ir "Sūnu ciema zēni", kuru radīju pirms aptuveni 12 gadiem. Katru gadu man zvana un lūdz fonogrammu. To iestudē skolas, dramatiskie pulciņi, amatierteātri... Un tad ir laba gandarījuma sajūta.

— Kāda ir lielākā alga, ko esat saņēmis par kādu savu darbu?

— Vairums jau domā, ka komponisti ir miljonāri. Patiesībā mana lielākā alga laikam bijusi divarpus tūkstoši latu. Nu, nav tas sevišķi daudz. Tāpēc, tikko viens projekts pabeigts, jāķeras pie nākamā. Atslābināties nedrīkst ne mirkli.

— Un kādi ir jūsu plāni nākotnei?

— Pagaidām komponēt. Bet dziļās vecumdienās, kad man vairs nebūs, ko teikt, labprāt ietu strādāt par dziedāšanas skolotāju parastā skolā. Gribētu parādīt bērniem, ka pie akadēmiskām lietām var nokļūt caur lietām, kas cilvēkbērnu tiešām interesē.

***

Ko mēs dungojam

Igo izpildīto "Tu esi brīvs", dziesmiņas no izrādēm "Šveiks", "Burvis no Oza zemes" un vēl daudzas, daudzas citas, ko izpildījuši gan "Putni", gan Latvijas Radio koris, gan "Prāta vētra" u.c.

Gaidāmas svinības

Komponists Valts Pūce būs viens no koncertu cikla "Portretu galerija" šā gada pirmajiem varoņiem — Lielajā ģildē 7. februārī notiks viņam veltīts koncerts. Tā ir komponista dzimšanas diena. Valts Pūce kļūs 44 gadus vecs. Dzimšanas dienas svinībās piedalīsies gan viņa izveidotais ansamblis "Marana", gan Latvijas Radio koris un orķestris "Rīgas kamermūziķi", gan Valmieras bērnu vokālā grupa "Pekšņi", gan "Prāta vētra" ar dziesmām no izrādes "Šveiks". Pats gaviļnieks uzspēlēšot ne tikai klavieres, bet arī akvalangista skābekļa balonu.

Uz augšu