Barikāžu laiks. Dažas nedēļas Latvijas dzīvē… Bet nav bijis cita laika mūsu valsts jaunākajā vēsturē, kad visi tautas slāņi Latvijā būtu tik vienoti. Tajā skaitā – ar varu un ap varu.
Viņi bija valsts vairogs (88)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tautas frontes sākumā, neraugoties uz vēl pastāvošā padomju režīma atraugām, vienotībai pāri spīdēja saule, un tad tai bija manifestējošs, priecīgs raksturs. Barikāžu laikā pār šo vienotību savilkās drūmi mākoņi. Vecais režīms kļuva savā nevarībā histērisks un cerēja, ka spēks un asinis varētu atgriezt situāciju vecajās sliedēs. Tbilisi, Viļņa, Rīga… Tautas frontes sākuma kolektīvā vienotība barikāžu laikā guva citādu nopietnību, kļuva par individuālas izšķiršanās lietu. Lai ko arī runātu par barikādēm, tostarp, ka tās bija lieks, inscenēts pasākums, ka no militārās drošības viedokļa tām nebija jēgas – barikāžu laika vienotībā draudu priekšā, lielas ļaužu masas noturībā pret centieniem izprovocēt vardarbīgus konfliktus katrs, kurš vien gribēja, varēja ieraudzīt, ka tautas gars nav miris vai izvirtis, ka tā ar sirdi un dzīvību atsauksies katrai lietai, kuru uzskatīs par sev pietiekami lielu. Varbūt tas bija vienīgais laiks, kad Tautas fronte pastāvēja pēc būtības, nedalīta tribūnos un gavilējošā masā. Kad tā pastāvēja līdzvērtīgā darba noskaņā, kur katrs juta sevi vajadzīgu esam.
Nekad, izņemot barikāžu laiku, neesmu staigājis naktī tik lielus gabalus pa Rīgu. Un nekad neesmu juties Rīgā tik droši. Mani vairāk interesēja nevis Doma laukums un valdības māja, bet barikāžu laiks Rīgas perifērijā, uz tiltiem, ļaudis pie televīzijas torņa vai toreizējās telefonu centrāles ēkas Dzirnavu ielā. Likās, ka tajās vietās patiesāk nekā centra burzmā, kur daudzi nāca vien skatīties barikādes un grozījās populāri ļaudis, jutīšu, kādā vērtē cilvēki barikādes tur. Man joprojām šķiet, ka šie vienkāršie ļaudis – suntažnieki, alūksnieši, limbažnieki, kuri pilnā nopietnībā bija atdevuši likteņa ziņā visu, kas tiem bija, tiešām juta sevi par vēl lāgā neatjaunotas valsts vairogu. Ja kas, tie pamestu savas pozīcijas pēdējie – pēc visiem publiski redzamākiem varoņiem, kuru pašsajūtu man arī bija diezgan iespēju vērot. Daudzi no šiem vienkāršiem ļaudīm joprojām nav saņēmuši to elementārāko valsts uzmanības apliecinājumu kā barikāžu aizstāvji. Nekādu citu algu tie sev par šo laiku nav prasījuši, kā vien ar tolaik vēl neatjaunoto brīvo valsti saistīto cerību piepildījumu. Vairākumam no viņiem šī alga nav izmaksāta.
Tāpēc ļoti labi atceros barikāžu desmitajai gadadienai veltītu smagu tikšanos Jēkabpilī, kurā vai katram cilvēkam bija kas stāstāms par savu devumu barikāžu laikam un kurā ļoti daudzi sacīja – tagad es vairs uz barikādēm neiešu. Jā, mūsu pašu vara cīņu par brīvību turpināja kā plēšanos par varu. Jā, barikādes starp ļauno un labo, starp jūgu un brīvību lielā mērā tika aizstātas ar barikādēm starp partijām un tautām. Jā, tagad nākas lasīt, ka jaunieši jau nu neies par šo valsti plēsties ne ar dakšām, ne pastalās, bet nospļausies uz to un aizbrauks prom.
Vilšanās izjūta pastāv. Pašam sev jājautā – iesi uz barikādēm? Varas dēļ neiešu. Bet vai tad tolaik tā lieta grozījās ap varu, vai tad barikāžu vērtība ietilpa tajā, ko kungi mums varētu dot? Manuprāt, likmes tomēr bija augstākas par varas sargāšanu un tās vērtību. Manuprāt, tā lieta grozījās ap katra pašvērtību, pašizvēli valsts un tautas līmenī. Barikādes – tas arī bija izvēles referendums, kurā cilvēki apliecināja, ka, arī pakļauti riskam, tie balsos par brīvību. Vai mūsu pašizvēle ir mainījusies? Vai varas rīcības dēļ jau esam gatavi atdot brīvību bez cīņas? Ja risku, izvēles vajadzību atkal diktēs šādas kategorijas, tad ļoti ceru, ka manu izvēli noteiks ne varas sastrādātais, bet paša dūša un spēja izprast notiekošo. Ne vara tad būs man piemērs, bet tie vienkāršie ļaudis, kurus redzēju uz barikādēm 1991. gadā. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka lielākā daļa no viņiem arī būs turpat. Ja vien būs vēl dzīvi.
* * * Pirms 15 gadiem 13. janvārī īsi pēc pusnakts PSRS karaspēks sāka bruņotu Viļņas televīzijas ēkas un torņa ieņemšanu, bojā gāja vairāki cilvēki. Jau pēc dažām stundām agri no rīta, uzzinot par asiņainajiem notikumiem Viļņā, uz Rīgu sāka plūst brīvprātīgo kolonnas ar lauksaimniecības tehniku un smagajām mašīnām, Latvijas galvaspilsētā sāka celt barikādes.