Šīgada teātra festivāls Homo novus paplašināja savu izpausmju ģeogrāfiju kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Teātris tika spēlēts vietās, kam senāk ar šādām aktivitātēm nebija nekāda sakara (Rīgas domes bijusī ēka, RIXC mediju telpa, telts uz AB dambja).
Homo Novus: par deju, baltām grīdām un klusumu (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tomēr visdīvainākā vieta, kas galu galā kļuva par visa festivāla centru, bija kādreizējās ražošanas telpas fabrikas „Grīvas mēbeles” teritorijā. Pirmkārt, Daugavgrīvas ielas apkārtne ir visai patālu no tradicionālajiem kultūrgājēju maršrutiem, otrkārt, arī pati spēles telpa nebūt neatrodas ceļa malā, bet krietni dziļi ražošanas ēku ielenkumā. Jābūt tiešām kaislīgam visa jaunā pielūdzējam, lai dotos uz šādu vietu. Nu, bet Homo novus mūždien jauneklīgajiem konceptiem tāda ekstravagance piestāv, un, cik noprotams, par skatītāju atsaucības trūkumu organizatori nevarēja žēloties. Tomēr, domājot par šo kolorīto telpu izmantojumu ikdienā, bez festivāla auras, gribas šūpot galvu un domīgi novilkt: „Nu, nu...” Jo kurš tad nezina, ka latvietis ir festivālu radījums un, piemēram, „Arsenāla” grāvēji pēcāk tiek rādīti pustukšās zālēs. Līdzīgi ir ar teātru viesizrādēm.
Vēl festivāla ģeogrāfija tika paplašināta radošā ziņā, iekļaujot programmā vairākas deju izrādes. Jāatzīst, šis samērā jaunais un tagad lielu popularitāti iekarojušais žanrs mani nedaudz mulsina, jo šķiet, ka pārāk daudz paņēmienu migrē no izrādes uz izrādi, no vienas trupas uz citu. Kas tas ir – štampu pandēmija vai noteikts žanra kanons –, neņemos spriest. Nevienu, protams, nepārsteidz, ka sporta dejās visi dara vienu un to pašu, taču pretenzijas uz teātra izrādi uzliek augstāku oriģinalitātes latiņu. Šoreiz plašāk apskatīsim divas izrādes, kas lielā mērā veidoja deju piedāvājuma konceptuālo kodolu: Solo Me, ko rādīja Horvātijas kompānija BADco, un AN („Klusums”) spāņu trupas Mal Pelo izpildījumā. Tā kā es pats deju lietās, kā nojaušat, esmu diezgan liels nejēga, tad izvērtēt minētās izrādes lūdzu Olgas Žitluhinas deju kompānijas dejotājiem Ramonai Galkinai un Andrim Kačanovskim. Viņi, starp citu, par redzēto ir daudz lielākā sajūsmā nekā es, tādēļ varbūt mums izdosies jums piedāvāt optimistiskāku skatījumu, nekā varētu izspiest es viens no sava nīgrā prāta. Sākumā saruna ievirzās par horvātu priekšnesumu.
Ramona: Man patika, kā viņi komunicēja ar skatītājiem. Ļoti delikāti – pieejot klāt, paņemot roku, sarunājoties par kaut ko. Turklāt, ja viņi juta, ka cilvēks nav atsaucīgs, viņi kaut kā aizslīdēja prom pie nākamā, kam viss liekas OK. Nevis kā reizēm redzēts, ka skatītāju provocē, liek viņam justies slikti, lai tikai sasniegtu efektu. Katram varēja rasties priekšstats, ka saruna notiek ļoti personiski, tikai ar viņu. Man kā skatītājai bija sajūta, ka es zinu, par ko mēs runājam. Ļoti cilvēciski.
Es: Un ko mēs no viņiem varam mācīties?
Ramona: Tieši to, ka dejotājs nenostāda sevi ne augstāk, ne zemāk par skatītāju, tai pašā laikā pielaižot sev ļoti tuvu klāt, un nekļūst agresīvs.
Es: Un kā tu vērtē tehnisko izpildījumu?
Ramona: Nu, uz vīrieti skatoties, varētu teikt, ka viņš ir diezgan apaļīgs (maigi sakot), bet kustības – fantastiskas. Viņam bija ļoti skaistas acis, bet tas galīgi negāja kopā ar ķermeni un to, ko viņš darīja. Šo trīs lietu atšķirība bija tā, kas visu izrādes laiku neļāva pie viņa pierast. Savukārt meitene (izrādē uzstājās tikai divi dejotāji) bija ļoti organiska un skaista kā cilvēks. Patīkami skatīties.
Nekādus īpašus gaismas vai vizuālos efektus viņi neizmantoja: meitene bija baltā, puisis – pelēkā. Puisis kaut ko pierakstīja blociņā [to gan var saukt arī par ne visai labu teijāteri – V.V.]. Izrādē bija drosmīgs mūzikas risinājums: puisim – Bēthovens, meitenei – elektroniskā mūzika. Intriga veidojās, redzot, kā tik dažādi cilvēki eksistē vienā telpā, turklāt sajūta bija tāda, it kā viņi komunicē, viens otru neredzot. Izrāde bija veidota kā soliņu virkne [par soliņiem dejotāji sauc ne jau parka beņķīšus, bet gan solo dejojumus – V.V.], kas tomēr ļāva nonākt pie vienota kopsaucēja.
Es: Viņiem bija arī otra izrāde.
Viņi (viens caur otru): Jā, bet tā galīgi „neaizgāja”. Nosaukums bija Flashdance. Bija ļoti interesanta telpa, atkal balta grīda un balta siena, bet grīda bija ļoti gara un ļoti šaura – kā mēle. Atkal – skatītāji ļoti tuvu klāt. Viņi mēģināja rādīt video, no kā maz bija redzams izstieptās telpas dēļ. Anotācijā bija rakstīts, ka izrādes uzmanības objekts ir ķermenis. Viņi, protams, nebija pliki, bet doma tāda, ka kails ķermenis nevis individualizē, bet unificē cilvēkus. Galvenā saspēle veidojās ap balto grīdas–sienas leņķi, viņi sitās pret sienu u.tml.
Es: Deju izrādēs parasti minimāli tiek izmantoti priekšmeti, tas, ko varētu saukt par dekorācijām, un pārsvarā uzsvars likts uz gaismu dizainu. Šķiet, ka „Grīvas mēbelēs” arī gaismu iespējas bija pavisam minimālas.
Andris: Ja grib, tad jau visu var. Mēs paši visnepiemērotākajās telpās esam iekārtojuši to, kas mums vajadzīgs. Otrs gabals, ko redzējām, bija spāņu (AN, Mal Pelo, rež. Peps Romiss). Jaunajā Rīgas teātrī uz lielās skatuves. Telpa tradicionāla, bet atkal – balta. Balts ekrāns un grīda. Nebija ne kulišu, nekā. Bija daudz teksta, kas mums ir neparasti, bija video, kas tika miksēts ar materiālu, kuru filmēja uz vietas. Izrāde apspēlēja klusumu dažādās nozīmēs – klusumu sadzīvē, klusumu attiecībās.
Ramona: Tieši klusuma dažādās interpretācijas darīja izrādi interesantu – cik klusums ir kluss vai skaļš, agresīvs vai nomierinošs. Drudžaina darbība, tad pēkšņi pauze – un tu jūti, ka klusums ir aktīvs un piesātināts. Mums bija meistarklases pie baletmeistara, kas tieši strādāja ar šo klusumu. It kā zināmas lietas, ko mēs darām jau gadus desmit, bet viņš tās pasniedza it kā no jauna. Piemēram, kā paņemt pauzi, kā iet tajā iekšā. Ja esi aizvērts, nekur tālāk netiksi, bet, ja atvērts, – sajutīsi, ko darīt tālāk. Klasē bija arī visi trupas dejotāji, taču bez attieksmes „mēs jau to visu zinām”, arī viņi visu darīja kā pirmoreiz.
Andris: Izrādē bija arī reālisma elementi. Piemēram, večukiņš, kas visu laiku sēdēja uz skatuves (starp citu – vietējais, no Jaunā Rīgas teātra). Likās, ka tā būs tā „bise, kas beigās šaus”, bet nešāva.
Ramona: Patiesībā izrādē bija liela pretruna – anotācijā lasīju, ka viņi sevi dēvē par minimālistiem, bet skatuve bija pilna ar visu ko! Ekrāns, večukiņš, dīdžejs, vēl dažādi priekšmeti. Horvāti bija daudz minimālistiskāki.
Andris: Video, piemēram, rādīja kara skatus, kā krīt bumbas. No augšas izskatās, ka tas notiek pilnīgā klusumā.
Es: Tas klusums izpaudās kā pauzes, ne tā?
Ramona: Pauzes bija, bet reizēm bija sajūta, ka klusums ir darbībā. Piemēram, viens džeks baigi ārdās, bet patiesībā tas ir klusums, jo seguma, dziļuma tur nav. Un kas ir pauze? Reizēm jau nevar saprast – ir pauze vai nav.
Saku saviem apskaidrotājiem „paldies” un turpinu domīgi strēbt tēju, pārcilājot prātā nule dzirdēto par deju, baltām grīdām, minimālismu un klusumu.