ziedāja, lai iespītētu māsai

Interese par mūziku viņai parādījusies jau bērnībā. "Man bija ļoti grūti komunicēt ar citiem bērniem, tāpēc izdomāju, ka laiku pavadīšu vienatnē — dziedot," atceras Ladybird. Toties viņas māsai, kura ir gadu vecāka, vienmēr viss veicies — viņai bijis daudz draugu, sekmes sportā un arī viņa daudz dziedājusi. Gribēdama iespītēt māsas vispusīgajiem panākumiem, nākamā dziedātāja nolēma, ka viņai māsa kaut vienā jomā jāpārspēj. Loģiski, bija jāizdomā kas tāds, kas māsu pārsteigtu. Ladybird izlēma, ka kļūs par slavenu dziedātāju, un nekavējās to paziņot viņai. "Māsu tracināja, ka visu laiku dziedu, viņa dusmojās un lamāja mani. Bet es tik turpināju trallināt. Dziedāju visu, kas tolaik bija populārs, — Maikla Džeksona, Madonnas, "Queen" dziesmas," atceras dziedātāja. Dziesmas latviešu valodā gan viņu tolaik sevišķi nav interesējušas, gluži tāpat kā tagad.

Kad vienpadsmit gadu vecumā ģimenes apstākļu dēļ meitene nokļuva bērnunamā, viņas interesi par mūziku pamanīja, un drīz vien jau viņa dziedāja vietējā ansamblī. "Kopā ar ansambli bieži uzstājos dažādos koncertos, pieņemšanās, tikos ar slaveniem cilvēkiem. Līdz kādu dienu pamanīju, ka man vairs nav sevišķu grūtību kontaktēties ar cilvēkiem," stāsta Ladybird. Lai gan bērnunamā citas iespējas nemaz neesot bijis — vai nu atrodi kopīgu valodu ar visiem, vai ciet. Savā ziņā dziedātājas solokarjera sākās jau tolaik, jo tieši viņu izvēlēja par ansambļa solisti. "Biju šausmīgi nepaklausīga, tāds razbainieks, bet, kad dziedāju, pilnībā izmainījos. Audzinātājas tad teica: vai, Dacīt, cik tu esi skaista, kad dziedi, — īsts eņģelītis!"

Prieks beidzas ar depresiju

Kad "eņģelītim" bija 16 gadu, bērnunama audzinātāja pasniedza lapiņu, kurā bija teikts, ka tiek meklētas dalībnieces jaunai meiteņu grupai Latvijā "Rimmel Roses". "Jau līdz tam biju visādi izdomājusies, ko un kā es varētu darīt. Man bija apnikusi dziedāšana ansamblī, gribēju kaut ko darīt pati, uzsākt kaut ko nopietnu," saka Ladybird. Gatavodamās māsai solītajai dziedātājas karjerai, viņa apmeklēja dejošanu un dažādus citus pulciņus, kas vēlāk varētu palīdzēt attīstīties viņas skatuves tēlam. Nu bija pienācis laiks likt lietā iegūtās zināšanas un piedalīties konkursā, lai iegūtu vietu jaunveidojamā meiteņu grupā. "Kad ieraudzīju konkursā meitenes, kuras bija saģērbušās kā princeses vakarkleitās un kažokos, domāju — ārprāts, ko es te vispār daru!" atzīstas Ladybird. Viņa uz konkursu ieradās, tērpusies džemperītī un džinsenēs. Turklāt tieši pirms uzstāšanās viņas biksēm saplīsis rāvējslēdzējs. "Gandrīz raudādama, tualetē lūdzu dieviņam, lai varu to salabot, un man arī izdevās," smaidot atceras dziedātāja. Uzstāšanās izdevusies: ieejot zālē, kur bija jāuzstājas žūrijas priekšā, bailes un apmulsums pazuduši. "Ar mani notika kaut kāds brīnums: jutos tik brīva, ka bez jebkādām pūlēm varēju nodziedāt, nodejot, atbildēt uz visiem jautājumiem, darīt visu, ko man liek. Pati jutu, ka uzstājos labi. Vēlāk arī sieviete, kas bija atbildīgā par meiteņu uznācieniem, man paziņoja, ka esmu žūrijai iepatikusies. Biju laimīga," stāsta dziedātāja.

Viņas priekam gan mūžs bija īss. Teorētiski gan grupa, kuras dalībnieču vidū bija arī dziedātājas Ladybird un Lily, tika nodibināta, taču praktiski notika vien daži mēģinājumi, aktiernodarbības un... viss. "Mums bija sasolīti zelta kalni, taču beigās projekts izgāzās. Biju tik vīlusies, ka man sākās depresija. Nevis vienkārši nomāktība, bet depresija ar fiziskiem simptomiem. Atceros arī, ka šausmīgi raudāju, kad uzzināju, ka grupa tā arī netiks izveidota."

Kļūst par Reinika aizmuguri

Grupas izjukšanai sekoja tukšais periods, kurā Ladybird paspēja uz visiem laikiem atstāt bērnunamu un kārtīgi izdziedāties vasaras karaokē. Līdz kāda pazīstama friziere pastāstīja, ka tiekot meklēta "backing" vokāliste Laurim Reinikam. "Loģiski, biju kā spārnos. Vēl izdomāju, ka varētu paņemt līdzi arī Lindiņu (Lily), ar kuru biju sadraudzējusies "Rimmel Rose" laikā un kuru ilgāku laiku nebiju redzējusi. Piezvanīju producentam Agrim Semēvicam, un viņš man atļāva ņemt līdzi arī viņu," atceras Ladybird. Abu meiteņu dziedāšana visiem iepatikusies — tā viņas iedziedājušas kādu Reinika dziesmu, taču pašu dziedātāju vēl nebija satikušas. "Mēs viņu zinājām, bet viņš mūs ne. Kādā koncertā viņam cītīgi mājām, Lauris domāja, ka esam fanes. Tikai pēc tam pateicām, ka esam viņa jaunās bekvokālistes," stāsta Ladybird.

Tā sākusies viņas pirmā nopietnā koncertturneja pa visu Latviju. "Beidzot jutu, ka esmu kaut ko sasniegusi — atrados kopā ar citiem Latvijas mūziķiem lielos pasākumos, dziedāju uz lielās skatuves... Viss, kas notika, man bija kas jauns un nepieredzēts. Tas bija dzīves periods, kas man ļoti patika, viss notiekošais šķita ārkārtīgi aizraujošs," atceras dziedātāja.

Pēc kāda laika Reiniks ierakstīja jaunu albumu latviešu valodā, un šai brīdī producents Semēvics dziedātājai paziņoja, ka no viņas taisīšot zvaigzni. "Man bija liela apņemšanās dziedāt vienai, un acīmredzot Agris Semēvics zināja īsto laiku, kad šo ieceri iespējams īstenot. Man uzreiz paziņoja, ka manu klipu filmēs Londonā, un izstāstīja, kur man būs jāuzstājas. Īsti neticēju, ka tas viss notiek ar mani," saka dziedātāja.

Pēc pirmā koncerta — asaras

Ladybird pirmais koncerts notika Liepājā, klubā "Pablo". Viņa savu uzstāšanos atceras ar šausmām. "Pirmkārt, jau tas, ka "Pablo" ir rokbārs, bet manas dziesmas ir popsīgas, neatbilstošas kluba publikas gaumei. Otrkārt, pirms manis uzstājās grupa "Z–Scars", kurai tobrīd bija ziedu laiki," skaidro Ladybird. Traucējis arī tas, ka dziedātāja īsti nav zinājusi, ko no skatuves teikt publikai un kā pārvarēt mulsumu. To vēl lielāku padarījis fakts, ka viņai mugurā bijuši pavisam īsiņi šorti. "Skatuve ir ļoti maza un tuvu klausītājiem. Pirmajā rindā stāvēja vienas vienīgas meitenes, kuras vēroja, vai tikai no maniem šortiem kaut kas nerēgosies — piemēram, celulīts..." atceras dziedātāja. Viņa uzskata, ka pirmais koncerts beidzies ar fiasko. "Pēc tam ilgi raudāju un pārdzīvoju, ka neko nemāku un man nekas nesanāk."

Vaicāta, kā ar publikas uzrunāšanu dziedātājai klājas tagad, viņa atzīstas, ka problēmu vairs neesot. "Zinu, ka citi dziedātāji tekstus izdomā jau pirms koncerta un tos gandrīz vai iekaļ. Es tā nevaru un nemāku, man tas nesanāktu dabiski. Savus tekstus izdomāju dziesmas laikā. Galvenais ir neuztraukties, pretējā gadījumā no prāta izkrīt pat pašas vārds, kur nu vēl domas par to, ko teikt publikai," smejas Ladybird. Toties viens no labākajiem koncertiem bijis Mežaparkā, kad Latvijā neieradās grupa "Sugar Baybes". "Publika laikam bija tā vīlusies par viņu neierašanos, ka manu uzstāšanos uzņēma ar ovācijām un trakoja. Notika ļoti laba enerģijas apmaiņa, tāpēc šo uzskatu par savu labāko koncertu," saka Ladybird. Lai koncerts izdotos, dziedātājai ir kāds rituāls, ko viņa ievēro vienmēr. Viņa skaita mantras. "To man iemācīja kāds draugs, un tagad to daru vienmēr," kautrīgi atzīstas Ladybird.

Dziedātāja koncertējusi gan Lietuvā, gan Japānā, viņas dziesmas skanējušas "MTV Nordic", VIVA un MUZ–TV, taču Ladybird apgalvo, ka viņai neesot sakāpis galvā. "Nezinu arī, kā Latvijā tas būtu iespējams. Mūsu nelielās valsts māksliniekus jau pat lāgā nevar nosaukt par zvaigznēm," uzskata Ladybird. Arī atalgojums mūsu valstī neesot sevišķi liels, tāpēc dziedātāja nevar atļauties ne savu stilistu, ne īpašus, viņai vien pasūtītus tērpus. Vienīgā viņas prasība — lai pirms katra koncerta viņai tiktu atvēlēta viena brīva stunda. Ladybird uzskata, ka pieprasīt šampaniešus, puķes vai tamlīdzīgas lietas Latvijā būtu muļķīgi. Arī savu atalgojumu dziedātāja neatklāj. "Pirmkārt, visas naudas lietas kārto menedžeris. Otrkārt, mans atalgojums ir pārāk mazs, lai to daudzinātu. Kad būšu nopelnījusi pirmo miljonu, noteikti par to paziņošu," viņa smejas.