„Jau atkal pie tā Karmapas!” indiešu policists nīgri aplūko mūsu dokumentus. Uz Viņa Svētības mūku sarkanā vēstuļu papīra sausi rakstīts: „Request for taking pictures of His Holiness the Karmapa during a day course of his schedule.” Atļaujas pieprasījums fotografēt Viņa Svētību Karmapalamu viņa ikdienas gaitās. Policists šūpo galvu. Viņu, šķiet, pamatīgi nokaitinājusi šī 24 gadus vecā bēgļa mistiskā popularitāte.
Ziemeļindijā mēs esam ieradušies, lai iepazītos ar dzīvu Budu. Ietekmīgās kagju līnijas garīgo līderi, uz kura gudrību un aicinājumu milzu cerības liek daudzi no sešiem miljoniem pasaules tibetiešu. Un kurš Indijas trimdā nav nekas vairāk kā vien lūdzējs, kuru piecieš; politiskais bēglis, kuru apsargā 24 stundas diennaktī, lai viņš nepateiktu neko tādu, kas sadusmotu ķīniešus, un lai ar viņu neatgadītos nekas, par ko pasaules sabiedrība pēc tam varētu pārmest indiešiem.
Tāpēc pirms pirmās tikšanās ar Viņa Svētību mums ir jāsēž šeit: Kangras policijas iecirkņa astotajā kabinetā. Ārzemnieku reģistrācija, Tibetas nodaļa, drošības departaments. Dokumentu kalni aizņēmuši skapjus un galdus. Karmapas jautājumā atbildīgais ierēdnis rūpīgi pāršķir matu celiņu. „Ko jūs, eiropieši, visi gribat no tā vīra?” viņš jautā. „Vai tad jūs neesat kristieši?” Labi, ka fotogrāfs Akašs palicis automašīnā. Viņš ir musulmanis – tas policistus padarītu pavisam aizdomīgus. Mūsu pieprasījums kā beigta zivs tiek nomests uz galda. „You sit, you wait.”
Ar akmens cietu sejas izteiksmi viņš uzspiež papīriem zīmogu, tad iesaucas: „Karmapa, Karmapa, Karmapa!” un ar mūsu pasēm izmaršē cauri kabinetam tā, it kā mēs viņam būtu izteikuši nepiedienīgu piedāvājumu. Tad viņš ilgi groza un aplūko fotogrāfa kameru. „Ko jūs tur vispār taisāties fotografēt?”
Tibetas budisma jaunā seja
Mēs gribam fotografēt Tibetas budisma jauno seju, kuru pat Indijā, kur nu vēl ārzemēs, pazīst tikai nedaudzi. Uz Ogjenu Trinliju Dordži balstītas visas tautas cerības. Viņš ir lama – budistu skolotājs. Tomēr tas vēl nepadara viņu par ordeņa vadoni. Šo titulu viņam sniedz apzīmējums „17. Gjalvas Karmapalama” – galva vienam no četriem lielajiem Tibetas budisma ordeņiem. 21. gadsimtā tikai šis karmapa var kļūt par Tibetas seju un balsi. Viņam var uzticēt uzdevumu turpmāk izlemt dzimtenes nākotni. Kā to šodien dara Dalailama – Tibetas pārstāvis, kuru pazīst visa pasaule. Karmapa to zina. Un to zina arī viņa svīta. Patiesībā to zina visi – kaut arī oficiāli nekas vēl nav paziņots.
Karmapas portreti jau sen karājas Daramsalas veikalos – turpat blakus Dalailamas attēliem. Daramsalā atrodas lielākā tibetiešu emigrantu kopiena, kurā apmetušies apmēram 20 tūkstoši bēgļu.
„Viņš vēl ir jauns, varbūt spēs rast risinājumu Tibetas konfliktam,” saka kāda tibetiešu žurnāliste. „Sliktāk kā pašreizējā situācijā vairs nemaz nevar būt,” nosaka vecs grāmatu tirgotājs. „Es tikai ceru, ka Karmapa neizraisīs vēl lielāku sajukumu.” Tādas cerības ir visiem iesaistītajiem – tibetiešu diplomātiem, indiešu namatēviem un ķīniešu okupantiem. Jo – grozi kā gribi – Karmapas jautājums ir ļoti jūtīgs.
Kaut vai reliģijas problēma: Karmapa atrodas tās budisma līnijas priekšgalā, kura gadsimtiem ilgi naidojusies ar Dalailamas pārstāvēto ordeni. Abi novirzieni viens otram pietuvojušies vien svešumā.
Bet ko iesākt tibetiešiem, kad Dalailama nomirs? Meklēt viņa reinkarnāciju mazā zēnā, kā to nosaka tradīcija, un pēc tam gaidīt 15 gadus, kamēr viņu nākamais vadonis pieaugs? Ķīnieši pa to laiku darīs visu, lai pārvilinātu zēnu savā pusē vai liktu tam pretī paši savu reinkarnāciju. Turklāt ir skaidrs, ka Ogjens Trinlijs Dordže – izcili izglītots lama ar līdzvērtīgu statusu – būtu gatavs apvienot tautu.
Pagaidām visi vēl izturas rezervēti.
Indieši savā zemē mēģina no Karmapas norobežoties – viens nepareizs vārds varētu izraisīt konfliktu.
Arī tibetieši nevēlas, lai viņš pāragri tiktu saplosīts uz politiskās skatuves. Ķīnieši viņu pagaidām ignorē. Dalailama ir izvairīgs. Tomēr tieši viņš nomitināja Karmapu klosterī, kas atrodas netālu no viņa rezidences. Viņi regulāri tiekas. Un Dalailama ir izteicies, ka jaunajam, spēcīgajam Karmapam „būtu jāturpina iesāktais darbs”.
Šobrīd neviens vēl nespēj pateikt, ko tieši tas nozīmē. Skaidrs ir tikai viens: Dalailamam jau ir 74 gadi.
Karmapa ir vienīgais tibetiešu "plāns B"
Karmapa piedzima no jaku ādām darinātā nomadu teltī Austrumtibetā 1085. – Koka vērša gadā pēc Tibetas kalendāra. Kaimiņi atceras, ka vakarā pirms viņa piedzimšanas bijusi varavīksne, uz telts tupējis savāds putns, bet ieleju piepildījušas gliemežvāku taurēm līdzīgas skaņas. Toreiz vēl nezināmais Buda uzauga kopā ar astoņiem brāļiem un māsām. Māsas viņu saukāja par „apo gaga” – tas, kurš mūs smīdina. Bērnībā viņš esot bijis īsts trakulis, viņas tagad atceras. Uzcēlis torni no akmeņiem, viņš saviem izbrīnītajiem rotaļu biedriem paziņojis: „Tas ir templis, un mēs visi esam lamas.” Kādā citā reizē viņš esot pārsteidzis māti ar pareģojumu:
„Ja vēlies kaut ko ziedot Karmapam, vari uzreiz atdot man. Jo tas esmu es.”
1992. gada vasarā viņš esot pierunājis vecākus ātrāk nojaukt ganību apmetni un pārcelties uz ieleju. Toreiz zēnam bija septiņi gadi, un cauri reģionam ceļoja mūku komisija, meklējot 16. Karmapas reinkarnāciju. Saskaņā ar rakstiskiem pareģojumiem to vajadzēja atrast „labajā nomadu zemē, govju ielejā”. Dzimušu 1985. gadā. Kad puika no tam priekšā noliktā vecu un jaunu lietu klāsta mērķtiecīgi izvēlējās mirušā priekšteča rituālu priekšmetus, lamas bija pilnīgi pārliecināti – „apo gaga” ir nākamais Karmapa.
Tā nu viņš, baltām goda šallēm nokrauts, zirga mugurā pameta lepno ģimeni un tika pavadīts līdz Tsurphu klosterim pie Lasas, kas ir viņa priekšgājēju mītnes vieta. Tā bija sensācija, kad drīz pēc tam jauno Karmapu atzina gan ķīnieši, gan Dalailama. Ilgu laiku Tibetai nebija bijis dzīva Budas, kurš paliek savā zemē. Tautai tā bija jaunas cerības zīme, bet ķīniešu okupantiem – iespēja piesaistīt sev ietekmīgu sabiedroto.
Tāpēc vēl jo lielāku kaunu Ķīnas valdība piedzīvoja 1999. gada 28. decembrī, kad atdzimušais Karmapa izrāpās pa klostera logu un aizbēga uz Indiju. Pāri Himalaju kalnu pārejai 14 gadus veco zēnu pavadīja mūki. Vēl šodien visi iesaistītie sazvērnieciski klusē par to, kurš toreiz noorganizēja džipus un robežas šķēršošanu un kurš samaksāja par helikopteru Nepālā. Bēgšana esot bijusi viņa paša lēmums, tā Karmapa paziņoja savā pirmajā preses konferencē, jau būdams trimdā. Jo Indijā dzīvojot viņa ordeņa augstākie skolotāji un tikai ar to palīdzību viņš varot pildīt savu garīgo uzdevumu – turpināt gandrīz 1000 gadus seno Karma kagju budisma tradīciju. Labi pasargāts no pasaules politikas, kurai Karmapa varētu nest ne vien svētību, bet arī pamatīgus nemierus.
Iepazīšanās
Kad speram soli cauri priekškaram, beidzot iestājas miers. Uz zaļā paklāja kā klints stāv Karmapa. Basām kājām un platiem pleciem, apmēram 1,85 m garš, gludi skūtu galvu. Neticami garās rokas viegli savilktas kā kovbojam pirms dueļa. Viņa skatienā jaušama ziņkāre. Itin viss viņā signalizē gatavību iepazīties. Buda mums pamāj un savelk uzacis. „Tā, tā, žurnālisti.” Viņa balss ir klusa. Angliski viņš vēl nerunā visai brīvi.
Buda mums dod mājienu sekot viņam bibliotēkas telpā, tur viņš iesēžas melnā ādas krēslā, kājas brīvi izstiepis uz priekšu. Šī ir vienīgā vieta, kurā mūki atstāj viņu vienatnē. Slēpnis, kur justies normālam.
Karmapa paknibinās ap šķīvī sagrieztu sulīgu bumbieri. Viņam blakus kaudzēs sakrautas grāmatas. Budistu raksti, Bībele, Korāns. „Problēmas, kuras man jārisina,” viņš saka, „ir jāskata ar plašu redzējumu”. Pie durvīm atskan klauvējiens. Sorry, viņam nu jādodas. Par laimi mēs drīkstam novērot viņa dvēseļu aprūpes darbu. Jo aiz viņa pieņemšanas telpas priekškara gaida svētceļotāji no visas pasaules: pārīši ar rastamanu frizūrām un bēšās drānās tērptas mūķenes no Taivānas. Aziāti – parasti grupās ar saldumu turzām, plastmasas budu figūrām un drānām; aploksnes ar naudu paredzēts nodot Apskaidrotajam, lai tas stiprina viņu karmu. Eiropieši lielākoties brauc pa vienam un drīzāk ir apkrāvušies ar raizēm, nevis dāvanām.
„Man šāda pieredzes apmaiņa ir nepieciešama kā gaiss elpošanai, un tieši ar ļaudīm no rietumiem,” vēlāk atzīst Karmapa. Šodien tikšanos ar Apskaidroto gaida dāņi, slovēņi, ķīnieši un viena francūziete. Visi sakārto goda šalles, kāda vēl uzkrāso lūpas. Viņi apspriežas: kuram jārunā pirmajam, kurš pasniegs dāvanu?
Kādā lomā viņš sevi redz? Viņš esot praktiķis. Aizdomājas, piemeklējot vārdus. „Action man”. To sakot, viņš savīsta dūres. Piesardzīgi smiekli. Taču Karmapa ir bodisatva – apskaidrotais, vēlmju piepildītājs. Viņa sūtība ir palīdzēt visiem – gan parastiem svētceļniekiem, kuri savā dzimtenē vēlas dot vārdu jaunuzceltam klosterim, gan Ričardam Gīram, kad tas uz zaļā paklāja vēlas padiskutēt par garu un metafiziku. Un kādēļ lai viņš nepalīdzētu arī mums – atbraukušajiem žurnālistiem? „Vai vēlaties nākamnedēļ doties man līdzi kādā ceļojumā? Man jābrauc uz Manali ciematu iesvētīt templi.” Tulks savelk nelaimīgu grimasi. Viņš baidās no tā, uz ko mēs tik ļoti ceram: ka ārpus ierobežotās telpas no Karmapas uzzināsim tādas lietas, par kurām runāt būtu „not necessary”. Viņš baidās no nepatikšanām. Jebkādām.
Dalailama un diplomātija
Vienīgais cilvēks, kuram Karmapa šobrīd nedrīkst pārmēru palīdzēt, ir viņa mentors – Dalailama. Viņš ir pārāk iesaistīts Tibetas konfliktā, kaut arī jau sen atteicies no pretenzijām uz savas dzimtenes pilnīgu neatkarību. Viennozīmīgi nostāties Karmapas pusē nozīmētu sadusmot Ķīnu. Un tādējādi apdraudēt arī Tibetas mieru nākotnē. Jo ķīnieši pret Karmapu nekad nav izturējušies naidīgi atšķirībā no Dalailamas, kuru Ķīnas valdība saukā par „dēmonu ar cilvēka seju un briesmoņa sirdi”. Un arī viņš no savas puses atturas no kritikas. Turklāt viņa sargi un padomnieki nemitīgi rūpējas, lai nepieļautu nekādu diplomātisku kļūdu iespēju.
Tibetas sarežģītā diplomātijas sistēma gan klusē par to, kurš tieši plāno Karmapas nākotni, kurš izlemj, kādai lomai jaunajam mūkam jāgatavojas un cik daudz laika viņam ir dots. Trimdas parlaments ievēl trimdas valdību, kas pulcējas Daramsalā un kuru nav atzinusi neviena pasaules valsts. Taču savā rezidencē Dalailama pieņem politiķus no visas pasaules. Viņa emisāri – lielākoties Tibetas dižciltīgie – no Daramsalas dodas uz slepenām pārrunām ar Ķīnas varasvīriem, kamēr tibetiešu jaunatnes organizācijas arvien skaļāk pieprasa, lai Dalailama atkal iestātos par savu tautu bez kompromisiem.
Un Karmapa viņiem visiem ir tā kārts, kuru vēl neviens negrib izspēlēt. Šī iemesla dēļ indiešu namatēviem viņa uzturēšanās ir visai neaprēķināma: viņi nevar atļauties „vēl vienu dalailamu”, kurš no Indijas puses provocētu Ķīnu. Tāpēc rādiuss, kurā Apskaidrotajam trimdā ir ļauts brīvi pārvietoties, ir ierobežots līdz 15 kilometriem Gjuto klostera apkārtnē. Lai apciemotu kaut vai Dalailamu 20 kilometru attālajā klosterī, ik reizi ir jāprasa atļauja Indijas drošības iestādēm. Pēdējā laikā tiek ziņots, ka abu Budu ikmēneša tikšanās bieži vien tiekot vispār liegtas vai arī saīsinātas līdz pusstundai.
Dzīvā Budas vizītes attālajos klosteros ir retums. Indieši negrib piedzīvot fiasko, līdzīgu tam, kāds notika 2008. gadā. Karmapas auto konvojs tika ieputināts 4800 metrus augstā kalnu pārejā Ladakā netālu no Ķīnas robežas. Budam nācās divas naktis pavadīt teltī, pārtikas krājumi tuvojās beigām. Indijas armijai nebija izvēles – svētā vīra glābšanai tika nosūtīts helikopters.
Vienīgā reize, kad bēglim līdz šim ticis ļauts doties ārzemju ceļojumā, bija brauciens uz ASV, kur Karma kagju ordenis ir ļoti izplatīts. Ar nosacījumu nerunāt par Tibetas tēmu viņš 2008. gada maijā drīkstēja ne tikai paust savu mācību tūkstošiem sekotāju Ņujorkā, Boulderā un Sietlā, bet arī apmeklēt Disnejlendu („tas bija ļoti aizraujoši”). Tomēr sarunā ar žurnāla Time reportieri viņš pauda arī politiski tiešāko paziņojumu savā mūžā: „Es atbalstīšu Dalailamu, cik vien manos spēkos.” Nav zināms, vai tā bija neuzmanība vai žurnālistu interpretācija.
Talismans
Un ko viņš darīs pēcpusdienā? Rietumu interesi par Karmapas personību viņa sekotājiem ir grūti saprast. Kamēr Dalailama jau sen ir samierinājies ar to, ka viņam jāspēlē ne tikai mūka un diplomāta, bet arī atraktīva budisma talismana loma, Karmapa līdz šim fokusējies tikai uz saviem garīgajiem uzdevumiem. Svētceļnieki, kuri viņu apciemo, Karmapā saskata 1000 gadus krātas zināšanas.
Vienlaikus Karmapa jau sen gatavojas daudz sabiedriskākai dzīvei. Viņam nesagādā grūtības mācīties svešvalodas. „Angļu valoda gan vēl jāuzlabo,” saka Karmapa. Viņš, protams, runā hindu – tās zemes valodā, kas viņu ir uzņēmusi. Tibetā viņš ir mācījies ķīniešu valodu. „Un tūlīt klāt būs mans korejiešu valodas skolotājs.” Jo arvien vairāk svētceļnieku ierodas tieši no Korejas.
Vai viņš raksta e-pastu? Karmapa padzeras no krūzītes karstu ūdeni. Viņš smejas. „Kam gan lai es rakstītu e-pastu?” Viņš atvaira pat domu par to.
„Internets rada iespaidu, ka tur pieejama informācija. Taču tas rada arī jucekli. Man tā visa ir par daudz.”
Budam nav vajadzīgs nedz e-pasts, nedz Facebook profils. Viņa medijs ir auditorija – aci pret aci.
Vai drīkstēsim kādreiz pavadīt viņu visas dienas garumā? Viņš pasmaida. Gandrīz vai šķiet, it kā viņš gribētu pārbaudīt, cik tālu patiesībā sniedzas viņa pilnvaras. „Kādēļ gan tikai vienu dienu?” viņš vaicā angļu valodā. „Lai būtu divas dienas.” Ārā pie drošības nožogojuma lūdzam tempļa pārvaldei nepieciešamos ielūguma formulārus. Tulks kļūst nopietns. Divas dienas? Tā viņš to neesot sapratis. „Bet jūs taču stāvējāt tieši blakus. Tieši tā viņš teica!” „Domāju, ka neteica vis.” Viens no sekretāriem mierinot nosaka – Karmapa jau tāpēc esot bodisatva, lai atrastu veidu, kā mums palīdzēt, ja patiešām būs tā nolēmis.
Kas Karmapa ir patiesībā? Apskaidrots bodisatva, kurš uzkavējas uz zemes tikai aiz līdzjūtības pret citām būtnēm, kaut jau sen varētu ieiet nirvānā? Vai arī drīzāk aizvietotājs cīņā par varu starp tibetiešu trimdas valdību un Ķīnu? Un kā tas viss ir savienojams? Kas tas par cilvēku, kurš ar saviem skolotājiem dienu no dienas apgūst budistu mācību? Un kurš ir publicējis brošūru „108 lietas, ko varam darīt, lai palīdzētu videi”. Numur 1: skaitiet lūgšanas. Numur 48: uzkrājiet lietus ūdeni. Numur 71: uz nakti izslēdziet datoru. Mūsdienu action man vai viduslaiku ordeņa vadonis? Visuzinošs dievs vai nogaidošā pozīcijā esošs Tibetas lobists? Ir saprotami, ka pagaidām Karmapa par savu darbības zonu ir izvēlējies vides aizsardzību – tādējādi viņš var darīt labus darbus, nevienam pārāk neuzbrūkot.
Vai Viņa Svētība reiz kļūs par visas Tibetas vadoni? Vai tas izmainīs politisko situāciju? Tulks šķiet norūpējies. „Nē, nē, jautājiet droši. Man gan nepatīk vārds „politika”, jo svarīgākais taču ir sabiedriskā atbildība.” Kas tad galu galā notiks? Karmapa nopūšas un cenšas angliski skaidrot: „Konflikts ar Ķīnu tiek pārāk politizēts. Es tibetiešiem varu palīdzēt labāk, ja pagaidām iestājos tikai par viņu dzīves apstākļu uzlabošanu.” Tas arī viss. Pietiek.
Augstie lamas saka, ka Karmapam ir izšķiroša loma budisma nākotnē. Karmapas tituls nosaka, ka viņš ir „tas, kurš turpina Budas apskaidrotās darbības”. Pats Karmapa saka: „Dažreiz es nezinu, kādi ir Visuma nolūki attiecībā uz mani.”