Grāfs Monte Kristo teicis, ka autrumnieki esot vienīgie cilvēki, kas prot dzīvot. Varbūt tāpēc rietumnieki allaž raudzījušies uz Austrumu pusi? Tieši no turienes līdz Rietumiem nonākušas lietas, kas ikdienas dzīvi padara skaistāku, ērtāku un neparastāku.
Aptuveni 17. gadsimtā Eiropa sev atklāja eksotisko Austrumu zemi Ķīnu un parādījās trīs lietas – porcelāns, zīds un tēja –, kas mainīja aristokrātu dzīvi. Tējas dzeršana, vislabāk no porcelāna tasītēm, protams, kļuva par Eiropas galmu kulta nodarbi. Līdz ar eksotiskā dzēriena popularitātes pieaugumu piļu parkos kā sēnes pēc lietus parādījās jauni, līdz tam neredzēti veidojumi – tējas namiņi vai ķīniešu paviljoni. Viena no pirmajām šāda veida būvēm bija 17. gadsimtā izbūvētais ķīniešu paviljons pie Drotningholmas karaļa pils Stokholmā. Tajā Zviedrijas karalis Gustavs III ar savu galmu labprāt aizvadīja vasaras siltās dienas, dzēra tēju un vēroja saulrietu.
Padzirdējuši par jaunajām modes tendencēm, līdzīgas celtnes savu piļu parkos vēlējās redzēt arī citi Eiropas valdnieki. Īpaši izcēlās Anglijas karalis. Pēc viņa pasūtījuma 1762. gadā britu arhitekts Viljams Čembers Karaliskajā botāniskajā dārzā uzbūvēja grandiozu, piecdesmit metru augstu Lielo pagodu.
Anglijas karaļa iedrošināts, sarosījās arī Prūsijas valdnieks Frīdrihs Lielais. Tā tapa Sansusī pils paviljons, kurā arī mūsdienās varam pārliecināties, kādi bija tālaika eiropiešu priekšstati par ķīniešiem. Lūk, kāda aina paveras paviljonā: ķīniešu mājiņu apdzīvo apzeltīti ķīnieši – skulptūriņas, kas uz mājiņas sliekšņa sagaida viesus, it kā aicinot iekšā nobaudīt tēju. Austrumu vīriņu skulptūras veidotas pilnā augumā un krāšņi apģērbtas. Taču, ieskatoties sejās, pretī raugās visnotaļ eiropeiski vaibsti. Paviljona iekštelpu sienas un griestus rotā skaisti gleznojumi ar Austrumu dzīves ainām. Apmeklētāja skatiens, vērojot tos, apstājas pie ķīniešu dejotājām – korpulentām kundzītēm, kas vairāk līdzinās pašmāju galma dāmām nekā smalkajām un graciozajām ķīniešu dejotājām. Apmēram tādas tolaik bija eiropiešu zināšanas par Ķīnu un ķīniešiem. Šie priekšstati izvērtās par atsevišķu virzienu Eiropas mākslā, kas ietvēra arī interjera dizainu un apģērbu modi.
Ķīniešu stils
Tā sauktais ķīniešu stils vispirmām kārtām bija vērojams galmos, kur tas ieviesa pamatīgas reformas. Porcelāna trauki un vāzes sāka izkonkurēt ierastās zelta un sudraba servīzes, jo porcelāna trauki bija ne tikai skaisti, bet arī vieglāk tīrāmi. Zelta un sudraba trauki kādreiz tika uzskatīti par saimnieka labklājības un bagātības simbolu, taču tagad zelts un sudrabs vairs ne uz vienu neatstāja iespaidu un bija jāizdomā kaut kas jauns – kaut kas ķīniešu stilā!
Karaļi ierīkoja ķīniešu kabinetus ar panno gleznojumiem un plafoniem, izdaiļotiem ar ķīniešu tēmām. Interjeros sāka parādīties jauni Austrumu izcelsmes priekšmeti – špaleras un dekoratīvi aizslietņi ar orientāliem motīviem. Līdz ar tējas popularitāti palielinājās pieprasījums pēc tējas galdiņiem, kas Austrumos bija cieši saistīti ar tējas ceremonijām, bet Rietumos kļuva par ekskluzīvu interjera priekšmetu. Sākotnēji tos eksportēja no Austrumiem, bet vēlāk galdiņus sāka izgatavot arī vietējie meistari.
Ķīniešu raksti parādījās gan uz tapetēm, gan dāmu zīda kleitām, kuru mežģīņu piedurkņu kārtainās rišas brīvi krita lejup pār elkoni. Modē nāca ķīniešu saulessardziņi un rīsa papīra lukturīši. Anglijā dāmām īpaši patika salmu cepures, kas līdzinājās ķīniešu konusveida galvassegām. Pieprasītas bija arī neērtās maza izmēra kurpītes, kas atgādināja ķīniešu apavus.
Par jaunā stila ikonu Francijā kļuva marķīze de Pompadūra. Tieši viņa padarīja populāru dzimumzīmītes imitāciju virs lūpas vai uz vaiga, ko uzskatīja par erotisku. To viņa noskatīja no arābiem un persiešiem, kuri dzimumzīmītes uzskatīja par dabisku sievietes rotājumu. Pompadūra jo īpaši bija iemīļojusi ķīniešu stila izpausmes glezniecībā. Pēc viņas pasūtījuma slavenais šā stila pārstāvis mākslā Fransuā Bušē radīja sēriju tā saukto ķīniešu tēmas gleznu. Bušē un citi mākslinieki, kas darbojās šajā virzienā, radīja smalkas un nenopietnas pastorālas gleznas, kurās parasti bija attēlots imperators, viņa mīļākās, dejotāji un karavīri.
Ķīniešu stils attīstījās kā rokoko stila atzarojums. Rokoko mākslinieki netiecās parādīt dzīvi tās reālās izpausmēs, viņu radītā pasaule bija diezgan iluzora, un ar īstenību tai bija maz kopīga, piemēram, Bušē attēlotā Ķīna vairāk līdzinās Versaļai Ludviķa XV laikā.
Ķīniešu tematika tika iedzīvināta arī citās mākslas jomās. Dramaturģijā orientālais stils visspilgtāk izpaudās Karlo Goci lugā Turandota un Voltēra darbā Ķīniešu bārenis. Taču visās ķīniešu stila izpausmēs eiropieši attēloja nevis patieso Ķīnu, bet gan fantāzijas augli – eksotisku zemi, kura patiesībā neeksistēja.
Modē – pidžama!
Neticami, bet fakts – tikai 18. gadsimtā eiropieši pirmo reizi vēsturē novilka savas izejamās drānas un ietērpās mājas apģērbā. Šo modi uz Eiropu no Stambulas un Alžīras līdz ar ūdenspīpi, turku kafiju un Austrumu saldumiem atveda ceļotāji. Brīvā piegriezuma halāti kļuva par eksotiskiem ekscentrisku aristokrātu mājas tērpiem.
19. gadsimtā eiropiešu guļamistabas iekaroja cits Austrumu izcelsmes apģērbs – pidžama. Anglijā brīva piegriezuma blūze un bikses no viegla auduma pamazām izkonkurēja vīriešu naktskreklus. Pidžamas bija tik pieprasītas, ka tās sāka izgatavot rūpnieciski. Tās šuva gan no bieza kokvilnas auduma, gan flaneļa un zīda – katra gaumei un kabatai. Taču pidžama tā arī paliktu par neuzkrītošu guļamtērpu, ja tās liktenī neiejauktos modes revolucionāre Koko Šanele.
20. gadsimta sākumā šīs modes noteicējas interešu lokā nonāca arī pidžama. Šaneles vērīgā acs tūlīt novērtēja tās funkcionalitāti, un viņai radās ideja pidžamu padarīt par modes preci. Būtībā viņai jau viss bija pasniegts uz paplātes, vajadzēja likt lietā vien mazliet iztēles. Dizainere pidžamai izvēlējās jaunākos un skaistākos audumus – spilgtu atlasu, rakstainu zīdu, plānu indiešu kokvilnu –, un tas jau bija kaut kas pilnīgi novatorisks, turklāt paredzēts sievietēm, nevis vīriešiem.
Pidžamas visā to krāšņumā izrādīja aktrises. Šaneles zīda pidžamu pirmā publiski demonstrēja mēmā kino zvaigzne Klodeta Kolbēra. Sākumā viņa, tērpusies pidžamā, parādījās uz ekrāna, tad sekoja aktrises fotoattēli žurnālos, kur viņa pozēja fotogrāfiem pieczvaigžņu viesnīcas verandā. Komfortablo un eleganto naktstērpu novērtēja arī Marlēna Dītriha un Grēta Garbo. Pēc šādām reklāmas kampaņām pidžama triumfāli iesoļoja kautro Eiropas sieviešu guļamistabās.
Liktenīgā šaube
Kafijas dzimtene ir Āfrika. No turienes tā nonāca Āzijā, un tikai 16. gadsimta beigās smalkie austrumu vēji kafijas burvīgo aromātu atpūta uz Eiropu. 17. gadsimtā tā jau bija kļuvusi par eiropiešu dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu.
Pirmo reizi par kafijas pupiņām Eiropu informēja vācu botāniķis Leonhards Rauvolfs 16. gadsimta beigās. 1582. gadā izdotajā grāmatā viņš raksta par saviem ceļojumiem uz Austrumu zemēm un dalās pārdomās par redzēto. Kafijai viņš velta šādas rindas: “Līdzās citām vērtīgām lietām austrumniekiem ir dzēriens, kuram viņi piešķir lielu nozīmi un sauc par šaubi. Šis dzēriens ir melns kā tinte un ļoti noderīgs pie daudzām slimībām, īpaši kuņģa kaitēm. Viņi raduši to dzert rītos un pat nekautrējas to darīt publiskās vietās. To dzer no mazām, diezgan dziļām māla vai porcelāna krūzītēm tik karstu, ka lūpas var apdedzināt. Viņi bieži paceļ tasīti pie lūpām un malko maziem malciņiem. Šo dzērienu gatavo no ūdens un pupiņām, ko iedzīvotāji sauc par bunnu. Pēc lieluma un izskata pupiņas līdzinās lauru koka ogām, un tām apkārt ir divas plēvītes. Šis dzēriens ir ļoti izplatīts. Lūk, kāpēc tirgū vienmēr var redzēt tirgotājus, kas pārdod vai nu dzērienu, vai pupiņas.”
Vēlāk venēciešu tirgotāji eksotiskās pupiņas nogādāja uz Eiropu, un jau 1671. gadā Marseļā tika atklāta pirmā kafejnīca. Pirmo Rietumu kafejnīcu prototipi bija Stambulas un Damaskas ērtās un mājīgās kafejnīcas, kas bija plašas, gaumīgi iekārtotas, greznotas ar dārgiem paklājiem un spilveniem. Kamēr viesi baudīja kafiju un atpūtās ērtajos spilvenos vai spēlēja šahu, profesionāli mākslinieki viņus izklaidēja ar dziesmām, dejām, dzeju un aizraujošiem stāstiem. Gaidot, kamēr tiks pagatavota kafija, apmeklētāji varēja uzsmēķēt ūdenspīpi ar hašišu vai tabaku.
Franču karaļa galmā aristokrātus ar turku kafiju franču iepazīstināja Turcijas vēstnieks Suleimans Aga. Kafijas ceremonija izvērtās par īpašu, ārkārtīgi eksotisku rituālu. Kafiju viesiem pasniedza vēstnieka melnādainie kalpi, tērpti krāšņās Austrumu drānās. Smalkajās porcelāna tasītēs pildītā karstā un stiprā dzēriena aromāts pamazām piepildīja visu telpu, un ikviens klātesošais jutās kā izredzētais. Kā vēsta nostāsti, šajā rituālā piedalījies arī kāds zēns – Nekto Paskāls, kurš piepalīdzējis Suleimana kalpotājiem. Redzētais zēnu tā iespaidojis, ka, izaudzis liels, viņš 1672. gadā atklāja pats savu kafijas telti. Viņa paraugam sekoja arī citi, un 1720. gadā Parīze jau varēja lepoties ar 380 kafejnīcām.
Saldie dūmi
Viens no pazīstamākajiem arābu simboliem ir ūdenspīpe jeb kaljans. Tā, tāpat kā turku kafija, iemieso Austrumu dzīvesveida nesteidzīgo un netveramo burvību un ir viens no populārākajiem suvenīriem, ko tūristi pārved no Turcijas un citām Tuvo Austrumu zemēm.
Mūsdienās šis īpatnējais pīpēšanas veids guvis piekritējus visā pasaulē, bet Tuvajos Austrumos kaljans pazīstams jau labi sen. Vairumā liecību apgalvots, ka ūdenspīpes dzimtene esot Indija. Indieši kaljanu izmantoja spēcīga pretsāpju līdzekļa iegūšanai. Pīpē lika hašišu, kuram piejauca ārstnieciskās zālītes un garšvielas. Zālītēm degot, radās sveķi, ko indieši izmantoja ārstniecībai. Rīkoties ar kaljanu indieši iemācīja persiešiem, bet tie tālāk izglītoja sīriešus un ēģiptiešus. Vēlāk kaljans iekaroja Tunisiju, Irānu, Pakistānu un ar laiku arī Āfriku. Katrā valstī to dēvēja citā vārdā. Zināms aptuveni 40 nosaukumu, bet gandrīz visi ir persiešu izcelsmes.
Kad aptuveni pirms 500 gadu kaljans nonāca Turcijā, to īpaši iecienīja inteliģence un augstākā sabiedrība. Turki veica pāris korekciju ūdenspīpes konstrukcijā un padarīja to komplicētāku. Sāka izgatavot gan pavisam miniatūrus, gan vairākus metrus garus kaljanus. Bagātnieki tos izgreznoja ar dārgakmeņiem, metāla vietā izmantoja zeltu un sudrabu. Kaljans vairs nebija tikai piederums pīpēšanai, bet gan pārticības simbols un mākslas priekšmets.
Kartīšu spēles
Ne vien kafija un ūdenspīpe, bet arī kāršu spēle ir austrumnieku izgudrojums, lai gan savulaik Rietumos tika kultivēta skaista leģenda, ka kārtis izgudrotas Francijā prātu zaudējušā karaļa Kārļa VI Neprātīgā izklaidei. Taču izrādās, ar plāksnītēm, uz kurām bija iegravēti cipari, spēlējās jau senie ēģiptieši. Indieši izklaidējās ar ziloņkaula plāksnītēm un gliemežvākiem. Ķīnieši un japāņi priekšroku deva ziloņkaula vai koka kartītēm, uz kurām bija uzzīmētas dažādas figūriņas. Pētnieki ilgi strīdējās, kura Austrumu zeme varētu būt kāršu dzimtene, un ar balsu vairākumu uzvarēja Ķīna. Bildītes uz kārtīm parādījušās pēc analoģijas ar papīra naudu, kas tolaik bija apritē Ķīnā.
Rietumos kārtis esot ieveduši itāļu ceļotāji no Austrumiem. Karstasinīgajiem itāļiem uzreiz iepatikusies šī spēle. Viņi pārņēma gan kāršu formu, gan pašu spēles ideju. Eiropā pirmās kārtis bija roku darbs, tāpēc maksāja ļoti dārgi. Pamatojoties uz kāršu spēlēm, radās azartspēles, kuras drīz vien likumi aizliedza, taču kāršu uzvaras gājiens Eiropā nebija apturams. Vācijā pat parādījās amatnieku darbnīcas, kurās nodarbojās tikai ar kāršu izgatavošanu un pilnveidoja to izstrādāšanas paņēmienus.
15. gadsimtā Eiropā populāras kļuva Taro kārtis un zīlēšana. Uzskata, ka Taro kāršu noslēpumainie simboli ir ēģiptiešu seno mistēriju atslēga. Taro kāršu pētījumiem nopietni pievērsās franču protestantu mācītājs Antuāns Kūrs de Žeblēns, kurš secināja: tā ir nevis parasta azartspēle, bet gan nozaudētā ēģiptiešu Tota grāmata, kas slēpj zudušās civilizācijas noslēpumus. Visai interesanta personība bija Žeblēna skolnieks – frizieris Aljete. Viņu tā ieinteresēja Taro pasaule, ka drīz vien viņš friziermākslu meta pie malas un pilnībā nodevās zīlēšanai. Viņš pieņēma pseidonīmu Eteila, ko ieguva no sava uzvārda ačgārnās versijas. Būdams ne pārāk izglītots, viņš pārāk neiedziļinājās Taro simbolisma filozofiskajā aspektā, bet sistematizēja un noslīpēja zīlēšanas tehniku. Eteila Parīzē atvēra pirmo specializēto zīlēšanas salonu.
Unikālais priekšmets
17. gadsimtā mūždien lietainajā Anglijā kāds vīrs reiz devās pastaigā, līdzi ņemot dīvainu priekšmetu. Garāmgājēji ar neizpratni un ziņkāri noraudzījās savādajā vīrā. Tas bija Džons Henvejs, pirmais lietussarga īpašnieks Anglijā un, domājams, arī visā Eiropā. Šo aksesuāru viņš atveda no kāda eksotiska ceļojuma. Tolaik cilvēki par viņu smīnēja un pat nevarēja iedomāties, ka jau 18. gadsimtā lietussargs būs Eiropas modes prece numur viens, bet 19. gadsimtā tas kļūs par garderobes neatņemamu sastāvdaļu.
Taču Austrumos šis unikālais izgudrojums bija pazīstams jau sen. Pirmie lietussargi parādījās pirms 3000 gadu Asīrijā, kur tos uzskatīja par valdnieka varas simbolu. Arī citās Āzijas valstīs lietussargs ilgu laiku liecināja par tā īpašnieka privileģēto stāvokli sabiedrībā. Ēģiptē un Ķīnā bija pat speciāla profesija – lietussarga nesējs. Indijā lietussargs bija dažādu ceremoniju atribūts.
Pašreizējam veidolam un mums saprotamai funkcijai lietussargs tika pielāgots 16.–17. gadsimtā. Lietussargi bija daudzfunkcionāli – aizsargāja no saules, vēja un lietus, vienlaikus būdami iecienīta modes prece.
19. gadsimtā ar īpašu oriģinalitāti izcēlās krievu mākslinieki. Viņi izsmalcinātajai publikai piedāvāja ziemas lietussargus, kas bija īsti mākslas darbi – darināti no balta muarē, apšūti ar sermuļādu un melnām kažokādas astītēm, kas kā bārkstis nokarājās gar malām. Elegantos, dārgos rokturus izgatavoja no slīpēta kristāla, kas līdzinājās ledus lāstekām, un izrotāja ar dārgakmeņiem.
Ceļojums uz Austrumiem
19. gadsimta beigās eiropieši varēja doties ekskluzīvā ceļojumā no Parīzes līdz pat Stambulai ar unikālo Austrumu ekspresi. 1883. gadā tas veica pirmo braucienu pa pirmo dzelzceļa maršrutu, kas savienoja Rietumus un Austrumus. Tiesa, vienkāršākam ceļotājam šis maršruts palika neaizsniedzams ideāls, jo maksāja ļoti dārgi.
Austrumu ekspresis bija tālaika vismodernākais un greznākais ceļošanas līdzeklis. To bija iecienījuši karaļi, politiķi, kinozvaigznes un spiegi. Zilajos, apzeltītajos vagonos savulaik ceļā devās tādas prominentas personas kā Elizabete II, Onorē de Balzaks, Šarls de Golls, Alfrēds Hičkoks, Mata Hari un, protams, Agata Kristi, kas, raugoties uz zīdā tērptajām dāmām un kungiem smokingos, kuri apreibinājās ar konjaku un šampanieti, te rada iedvesmu savam slavenajam romānam Slepkavība Austrumu ekspresī.
1889. gadā vairāk nekā 3000 kilometru garo ceļu no Parīzes līdz Stambulai vilciens veica aptuveni 67 stundās. Vidējais ātrums tālaika mērogiem bija kaut kas nedzirdēts – 50 kilometru stundā –, turklāt lielākā daļa ceļa bija kalnaina. Maršruta beigās pasažierus gaidīja vienīgais tilts pasaulē, kas savienoja Eiropu un Āziju.
Serviss vilcienā bija pārdomāts līdz pat sīkākajām detaļām, lai augstdzimušajiem pasažieriem nebūtu iemesla žēloties. Tas bija nevis vienkārši nakts vilciens ar restorānu, bet īsta pieczvaigžņu viesnīca uz riteņiem. Ar plīšu apvilktajās guļamistabās brokastis servēja speciāli apmācīti oficianti. Pavāri pārsteidza pasažierus ar izmeklētām delikatesēm, uz kuru fona ēdieni no stores un fazāna gaļas nebija paši oriģinālākie. Kupeju sienas bija apdarinātas ar vērtīgu koksni un inkrustācijām, aizkari šūti no izmeklēta samta, lustras darinātas no kristāla. Sienas rotāja klasiķu gleznas, bet inteliģentajai publikai speciāli bija iekārtota bibliotēka. Ekskluzīvais, Ludviķa XV laika salonu stilā iekārtotais restorānvagons bija paredzēts 24 personām.
Ceļš vēl bija noslēpumains, un lielākā daļa maršruta šķērsoja kalnus, tāpēc pirmajā reisā vīriešiem tika ieteikts turēt tuvumā ieroci, bet sievietēm – gulēt apģērbtām. Pa ceļam varēja atgadīties daudz kas neparedzams – gan bandītu uzbrukums, gan sniega sanesumi. Taču viss beidzās bez starpgadījumiem, un pēc trim dienām, deviņām stundām un 40 minūtēm vilciens, ne reizi neatpaliekot no grafika, veiksmīgi nonāca Stambulā. Tas bija pirmais transkontinentālais ekspresis pasaulē, kas kursēja starp Eiropas valstīm.
Bija gan daži starpgadījumi, ko izraisīja vilciena ekscentriskākie pasažieri. Piemēram, Bulgārijas karalis Ferdinands I bija tik ļoti iecienījis ceļošanu ar Austrumu ekspresi, ka pats ne reizi vien pārņēma vilciena vadību, kad tas šķērsoja viņa valsts teritoriju. Pēc Starptautiskās guļamvagonu kompānijas vadības iejaukšanās monarham gan nācās atteikties no šīs izklaides.
Viesnīca Pera Palace
Sasnieguši ceļojuma galamērķi Stambulu, vilciena pasažieri devās uz viesnīcu Pera Palace, kas ir ne mazāk leģendāra par Austrumu ekspresi.
Pera Palace nav parasta viesnīca, bet gan īsta Austrumu pērle, kas radīta speciāli rietumniekiem. Tā ir Turcijas vizītkarte, Stambulas simbols, kas joprojām ne vien darbojas, bet arī spēj atdzīvināt pagātnes tēlus. 19. gadsimta beigās Stambula bija kūsājoša kosmopolītiska megapole, kas atradās pasaules kultūras un politiskās dzīves epicentrā. Te valdīja īsta Bābeles torņa kņada – līdzās enerģiskajai turku valodai varēja dzirdēt sarunas arābu, franču, grieķu un angļu valodā.
Viesnīca atrodas Tepebaši laukumā, kas 19. gadsimta beigās bija Stambulas grezno viesnīcu rajons. Taču tikai Pera Palace izdevies pilnā mērā saglabāt sava laikmeta garu līdz mūsdienām. Viesnīcu uzbūvēja tā pati Starptautiskā guļamvagonu kompānija, kurai piederēja Austrumu ekspresis. Par to liecināja vienādās emblēmas, ko varēja redzēt gan uz vilciena, gan viesnīcas fasādes. Viesnīcu ar greznām svinībām atklāja 1892. gadā, un sākotnēji tā tika paredzēta pirmās klases pasažieriem.
Viesnīcas interjers vairāk nekā simt gadu pastāvēšanas laikā nav mainījies – numuriņi saglabājuši aristokrātisko 19.–20. gadsimta mijas stilu, bet viesnīcas bāra Austrumu ekspresis sienas joprojām grezno tālaika plakāti. Arī slaveno pīrāgu recepte ir nemainīga kopš Pera Palace atvēršanas brīža. Tajā joprojām darbojas lifts, kas ierīkots 1900. gadā un tolaik bija pirmais lifts Stambulā. Viesnīcā ir 145 numuri, un tās ilgajā pastāvēšanas laikā apmetušās daudzas slavenības, tostarp Turcijas nacionālais varonis Kemals Ataturks, Žaklīna Kenedija-Onasis, Grēta Garbo, Josifs Brodskis un Mata Hari. Ne katra viesnīca var lepoties ar šādiem viesiem!
1915. gadā viesnīcā atgadījās kāds amizants notikums. Stambulā bija ieradies grieķu bagātnieks Petros Bodosakis un gribēja apmesties Pera Palace. Viņam patika ģērbties vienkārši un dažkārt pat trūcīgi. Arī šoreiz viņš izskatījās visai pieticīgi, tāpēc viesnīcas menedžeris, kritiski nopētījis aizdomīgo klientu, paziņoja, ka brīvu vietu neesot. Bodosakis, sapratis, kas par lietu, tā saniknojies, ka nopircis viesnīcu, atlaidis no darba snobisko menedžeri un tikai tad atguvis dvēseles mieru. Drīzumā Petros nodeva viesnīcu savam dēlam – izslavētam slaistam, kurš drīz vien to paspēlēja kāršu spēlē. Kopš tā laika Stambulas iedzīvotāji cieši tur Pera Palace savās rokās un nevienam to nedomā atdot.
Pola Puarē Austrumu balle
1911. gadā viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta sākuma modes dizaineriem Pols Puarē iesvētīja jauno gadsimtu ar grandiozu Austrumu balli – maskarādi ar pretenciozu nosaukumu Tūkstoš otrā nakts jeb svinības persiešu stilā. Tā uzjundīja jaunu Austrumu modes vilni, kas atstāja iespaidu uz visu 20. gadsimtu.
Balle bija patiesi grandioza. Franču bohēmas zieds laiski zvilnēja starp neskaitāmiem visdažādāko veidu un izmēru brokāta un samta spilveniem un apreibinājās ar kaljana dūmiem. Balles viesi bija ievīstījušies bezizmēra zīda kuplbiksēs, samta bezročos un smieklīgos svārkos, kas atgādināja abažūrus, bija apkārušies ar īstām un viltotām dārglietām un nogrimēti kā pirms teātra izrādes. Pats balles saimnieks bija tērpies ērtā atlasa halātā, baltā tafta tunikā un sarkanā turbānā. Pilnībā iejuties savā tēlā, viņš līdzinājās īstam persiešu sultānam. Pols Puarē bija izveidojis Parīzē burvīgu Austrumu oāzi. Viņš gribēja vienu nakti radīt vidi, kur viņa tērpi atdzīvotos, un tas izdevās! Pilsētā vēl ilgi runāja par pasakaino Austrumu balli.
Balle turpinājās arī vēlāk. Pols Puarē bija sakairinājis publikas maņas, uzkurinājis iztēli un uzminējis estētu apslēptākās vēlmes. Franču ierasto piezemēto pasteļtoņu gammu viņš nomainīja ar spilgtiem un košiem audumiem sarkanā, oranžā, zaļā, ultramarīna un tirkīza krāsā. Maestro ietērpa Parīzi jutekliskajos austrumnieciskajos zīdos. Vakartērpos viņš nekaunīgi apvienoja smaragdzaļu atlasu ar violetu apdari un rozā zīdu ar zilu apdari. Tas vēl nebija viss! Puarē vēlējās, lai Austrumu stilu papildinātu atbilstoši aromāti, un atvēra firmu, kas piedāvāja smaržas un kosmētiku. Pirmās smaržas bija Rozīnas roze, tām sekoja aso aromātu kompozīcijas ar romantiskiem nosaukumiem – Ķīnas nakts, Aladins, Aizliegtais auglis, Minarets. Puarē bija tā iemīļojis orientālismu, ka izveidoja lietišķās mākslas skolu, kas piedāvāja šā stila izstrādājumus: paklājus, izšūtus pārklājus, abažūrus, tapetes un tamlīdzīgus mājas interjera priekšmetus.
Japānas uznāciens
20. gadsimtā uz Rietumu modes skatuves pārliecinoši parādījās Japāna, tērpta kimono – garā, ar jostu apjožamā tērpā ar platām piedurknēm. Eiropieši bija sajūsmā! Ņemot par pamatu kimono piegriezumu, sākās sieviešu kostīma reformas ēra. To tūlīt novērtēja māsu Kallo un jau minētā Pola Puarē modes nami. Kimono stila apģērbs bija ērts, brīvs un piešķīra tā valkātājai gluži jaunu seksualitāti. Stīvās korsetes konstrukcijas vietā atklājās ķermeņa graciozie izliekumi. Apkakles līnija, atkailinot plūstošo kakla un muguras izliekumu, ienesa viserotiskāko akcentu jaunajā modē. Taču japāņiem tas nebija nekas novatorisks. Kimono piegriezums izveidojās aptuveni 7. gadsimtā. Laika gaitā tas zaudēja savas brīvās līnijas, un ideja allaž bijusi nevis izcelt sievietes augumu, kā ierasts Rietumos, bet gan apslēpt. Viduslaiku Eiropā sieviete sevi spīdzināja ar korseti, lai iegūtu lapsenes vidukli, turpretī japāniete sev sažņaudza ne vien vidukli, bet arī krūškurvi. Šīs paražas dēļ tērpa dekoltē ir mugurpusē, nevis priekšpusē kā Rietumos.
Arī mūsdienās modi iekaro Austrumu dizaineri. Nu jau pasaules slavu ir iemantojis japāņu modes dizainers Jodži Jamamoto. 1981. gadā viņš prezentēja sieviešu apģērbu kolekciju Melnbaltais kino Parīzē. Pirms Jamamoto Eiropa nebija redzējusi neko tamlīdzīgu. Tas, ko parādīja jaunais dizainers no Japānas, bija nevis vienkārši novatorisks, bet šokējošs. Ar bumbas sprādziena efektu Jamamoto vārds izskanēja visā pasaulē, mainot priekšstatu par to, kā jāizskatās mūsdienu sievietei. Dzimtenē Jamamoto unikālā stila noslēpumu gan skaidro vienkārši, proti, viņš paņēmis ierasto, Japānai tradicionālo, bet pārējai pasaulei tik eksotisko nacionālo kleitu un pāršuvis to atbilstoši rietumeiropiešu piegriezumam, un radies absolūti neatkārtojams, unikāls stils, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Sava unikālā skatījuma dēļ Jamamoto nodēvēts par pirmo modes filozofu.
Pasakainā puse
Austrumu un Rietumu tuvināšanās sākotnēji bija Rietumu iniciatīva, bet tas diemžēl neaprobežojās ar sajūsmu par kultūru, modi, stilu un tradīcijām. Rietumi vēlējās Austrumus pakļaut gan politiski, gan ekonomiski. Taču lielāko daļu cilvēku, kas neinteresējās par politekonomiju, Austrumi aizrāva citādi, un tas sākās jau sen. Līdz lielajiem atklājumiem ģeogrāfijā Austrumi tika uzskatīti gandrīz par mītisku vietu. Vēlāk, kad tie bija nedaudz iepazīti, Austrumiem vienalga piedēvēja kaut ko brīnišķīgu, eksotisku un pasakainu, un tieši šīs īpašības eiropiešu acīs padarīja Austrumus par modes lietu. Gandrīz visā Eiropā norisinājās krāšņa izrāde, kurā galvenās lomas spēlēja aristokrātija un tās bieži vien izsapņotais viedoklis par to, kas īsti ir Austrumi.
Tomēr jau 18. gadsimtā Austrumu ietekme padziļinājās – tā vairs neskāra tikai ārējo, redzamo slāni, bet iekaroja eiropiešu prātus, ko sāka nodarbināt Austrumu filozofijas, mākslas un reliģijas jautājumi. Šīs jomas ne uzreiz pieņēma kā līdzvērtīgas Eiropas filozofu, mākslinieku un reliģisko līderu paustajiem uzskatiem un darbiem, taču ar laiku tas notika, un Eiropa saprata – pasaule negriežas tikai ap to, un pastāv līdzvērtīgas senas kultūras, kurām ir tikpat liela nozīme vēsturē.