Pavasara riteņbraukšanas sezona Rīgā ir oficiāli atklāta. Jāsaka, ka no rītiem velosipēdistu skaits un to aktivitātes, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir krietni auguši, teju brīžiem pārspējot pat automašīnu sastrēgumus krustojumos. Visam pa vidu vēl arī kājāmgājēji.
Arī es esmu viens no tiem, kas jau vairākas dienas uz darbu dodas ar riteni. Atzīšos: lai cik pozitīvs un iedvesmojošs būtu gar ausīm šalkojošais vējš, gandrīz vienmēr jārēķinās ar ļoti bīstamām, pat dzīvību apdraudošām situācijām.
Atminos diskusijas šā gada sākumā, kad, pateicoties lielajām sniega kupenām, internetā tika izvērsta interesanta tēma par pilsētas plato ietvju nepārdomāto un nepraktisko plānojumu. Nav noslēpums, ka gandrīz visu lielāko Eiropas pilsētu infrastruktūrās zināma ceļa daļa ir atvēlēta velosipēdistiem. Diemžēl Rīgā situācija ir diezgan bēdīga.
Braukšana ar riteni pa galvaspilsētas ielām brīžiem burtiski salīdzināma ar tādu kā slēpošanu no sniegota kalna pa līkumotu trasi, kas iezīmēta ar kārtīm. Tikai šoreiz sniega vietā ir asfalts, bet kā mākslīgie šķēršļi izmantoti te cilvēki, te mašīnas, te bedres. Arī starp pašiem riteņbraucējiem nav izteiktas braukšanas kultūras, un tas padara visu vēl sarežģītāku.
Problēma nav tikai funkcionalitātē, bet arī attieksmē gan no pārgalvīgo autovadītāju puses, gan gājējiem, kuri uzkrītoši izrāda savu nepatiku, ja kāds tos neplānojot un negribot sabiedē. Protams, visiem ir sava taisnība.
Cerēsim, ka kādreiz Rīgas domei tomēr atradīsies papildu finansējums un gaišāki prāti, kas spēs rīkoties atbilstoši iedzīvotāju interesēm. Noskatieties gan pievienoto video par Kopenhāgenu! Tiešām lielisks piemērs.
