„Parādi savas rokas!“, sauc bērni. Kad sirmgalvis uzrotījis krekla piedurknes, tie ar saviem mazajiem, maigajiem pirkstiņiem velk pa dziļajām rētām, kas apņem vīra plaukstu locītavas. „Izstāsti stāstu!“, bērni kliedz tam ausī. Un Leokādio stāsta. 

„Es gāju pēc kukurūzas cūkām,“ viņš iesāk. Vīrietis gandrīz nemaz nerunā spāniski, pārsvarā tikai pirmiedzīvotāju valodā guarani. „Es gāju pakaļ kukurūzai, un manam saimniekam tas šķita nepietiekami ātri. Viņš mani sita un es kļuvu tik nikns, ka atbildēju uz sitienu. Saimnieks iespieda savas šautenes stobru man vēderā, uzlika man važas un vilka prom uz muižu.“ 

„Agrāk, stāstot šo stāstu, viņš vienmēr raudāja,“ čukst bērni. „Muižā saimnieks mani piesēja pie krēsla un sāka slānīt ar pātagu,“ Leokādio turpina. „Vienu dienu un vienu nakti viņš mani turēja piesietu pie krēsla un kad es piecēlos, no manām plaukstu locītavām plūda asinis.“ 

Cilvēki būdā ir apklusuši. Tas ir Leokādio, taču vienlaikus arī viņu visu stāsts. Leokādio rētas ir arī viņu rētas. 

Sanpablo de Huakareta atrodas Bolīvijas dienvidaustrumos, Centrālo Kordiljēru malā 1300 metrus virs jūras līmeņa, uz kalnu grēdas starp plakankalni un zemieni. Šī apkaime ir tik nepieejama, ka gadsimtiem ilgi tur dzīvojuši tikai guarani cilts pārstāvji, izmantodami kalnus kā cietoksni: sākumā aizstāvoties pret inkiem, tad pret spāņiem un visbeidzot pret Bolīvijas Republikas karavīriem. Šī tauta tika pakļauta tikai pirms 115 gadiem. 

Vēl šobaltdien ikvienam, kurš vēlas nokļūt Huakaretā, jāmēro tāls un grūts ceļš, jāpārvar strauti un kalnu takas, kas vijas pa stāvām nogāzēm. Zemnieku ciems Huakareta ir tik tālu no pārējās pasaules, ka šeit saglabājusies pat arhaiska kundzības sistēma: verdzības forma, kas lielajiem zemes īpašniekiem dod tiesības padarīt tūkstošiem guarani par saviem dzimtcilvēkiem.  

Gandrīz 200 gadus pēc Bolīvijas Republikas dibināšanas, pusgadsimtu pēc lielās zemes reformas, šajā  nomaļajā zemes nostūrī vēl joprojām dzīvo cilvēki, kuri nekad nav saņēmuši algu par savu darbu, tikai nepieciešamāko dzīvošanai. Dažās muižās pat cūkām klājas labāk nekā strādniekiem, kas mitinās zem palmu nojumēm un būdās bez durvīm. Daži lielie zemes īpašnieki, pārsvarā baltie vai metisi, savus kalpus, kalpones un to bērnus tur kā mājlopus. 

Taču kopš 2006. gada 22. janvāra pirmo reizi Bolīvijas Republikas vēsturē prezidenta amatā atrodas valsts pamatiedzīvotājs. Prezidents Evo Moraless ir pasludinājis, ka miljoniem hektāru zemes ir jāpiešķir tiem, kuriem tās nav – dodot priekšroku indiāņu cilšu piederīgajiem. Kopš tā laika Huakaretā kļuvis nemierīgi. Te, kur mēra un tiesneša amatu ieņem tikai baltie un metisi, ciema padomē ir pat ievēlēts guarano cilts pārstāvis. Viņš saka: „Tik ilgi, kamēr lielie zemes īpašnieki dzīvos te, maniem brāļiem un māsām muižās vieglāk nekļūs.“ 

MARSELĪNA VISALJA iepriekšējo nakti gandrīz nemaz nav gulējusi; arī bērni bijuši nemierīgi. Būdā bija iezadzies mitrums un nolaidies uz visām trim gultām, kurās tie gulēja: Marselīna Visalja, viņas dzīvesbiedrs Eiženjo Rubio, viņu desmit bērni un trīs mazbērni. Tā bija viņu pēdējā nakts šajā vietā, vientuļā Kordiljēru kalnu ielejā, dienas gājiena attālumā no Huakaretas. 

Skola atrodas apmēram stundas gājienā no šejienes. Kad bērni ir prom, Marselīna Visalja un Eiženjo Rubio sāk krāmēt mantas arā no būdas. Viņiem nav nekā daudz, ko pakot: trīs kartona kastes ar apģērbu, vilnas segas, galds un trīs no koku zariem sameistarotas gultas. Pulksten deviņos Marselīna paveras ceļa virzienā, pa kuru šodien nav braukusi vēl neviena automašīna. „Ja viņi neieradīsies līdz pusdienlaikam, viņi nebūs vispār,“ sieviete paziņo. 

Pulksten desmitos atskan automašīnas motora rūkoņa. No kravas kastes kāpj laukā divpadsmit vīri netīri brūnās drēbēs. Galvā tiem ir cepures ar platām malām, pie siksnām mačetes. Vīri ir Virsaišu padomes sūtņi. 

ROMANS REJNAGA, kuram nepatīk, ka viņu sauc par saimnieku, vislabprātāk sēž savas muižas Casa Alta verandā. No Rejnagas īpašuma skatienam paveras plaša ieleja, caur kuru dienvidu virzienā plūst Njakamiri upe. Tuvākais ciems ar elektrības pieslēgumu ir Huakareta – apmēram 30 kilometru attālumā uz ziemeļiem. Apvidū, kur visi pārvietojas tikai kājām, bet zirgu mugurās jāj tikai vīrieši, tas ir neizsakāmi tālu. 

„Es mīlu šo zemi,“ saka Rejnaga, atspiedies pret šaurā krēsla atzveltni savas mājas verandā. Vīrietis izskatās kā zemnieka un augstmaņa krustojums – viņam ir sprogaini melni mati, šauras ūsiņas, kādas senatnē nēsāja spāņu dižciltīgie, bez tam viņam ir alus vēderiņš un kaismīga jātnieka līkās kājas. 

Romana Rejnagas Casa Alta ir viņa lepnums. Veranda ir izbruģēta ar ķieģeļiem, bet jumtu tur doriešu kolonas. Ģimene pieder tai nelielajai cilvēku kliķei, kas tālā senatnē Huakaretas reģionā savā starpā sadalīja guarani zemi. „Tie, kas piedalās kāda reģiona attīstīšanā, vienmēr ir cilvēki ar kultūru,“ dārdošā baritonā paziņo Dons Romans. No guarani daudz nesagaidīsi. Viņi esot slikti strādnieki – „no rīta deviņos tie košļā koku un divos pēcpusdienā jau dodas mājup.“ Tādēļ viņiem bija nepieciešams kāds, „kurš tiem parādīja, kā kārtojamas lietas.“ 

Lai palīdzētu pamatiedzīvotājiem

Mirjama Kamposa kā pilnvarotā ir apzinājusi simtiem parādu verdzībā dzīvojošo ģimeņu. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem neprot ne lasīt, ne rakstīt; tie vēl nekad nav bijuši pilsētā; viņiem nav nekādu personu apliecinošu dokumentu: bezvalstiskie, kas valstij nemaz neeksistēja. Sadarbojoties ar Virsaišu padomi, Mirjama Kamposa ir padarījusi iespējamu vairāk nekā tūkstoš parādu kalpībā dzīvojošu guarani un viņu piederīgo bēgšanu no nebrīves. Tagad viņa spiež saimniekus izmaksāt strādniekiem gadiem ilgi aizturētās algas.   

Daudzi bezvalstiskie, ko sieviete atrod, sākumā nemaz nevēlas runāt. Viņa satiek piecdesmitgadīgus vīriešus, kuri klusē, jo baidās, ka tos sitīs. Citi vēl nekad mūžā nav redzējuši naudu. Kad viņi to pirmo reizi turēja rokās, viņi jautāja: „Kas tas ir? Un ko man tagad ar to darīt?“         

Pamatiedzīvotāji arvien ir protestējuši pret zemes atņemšanu. 1953. gadā jau šķita, ka tie ir sasnieguši mērķi: reforma likvidēja latifundijas Bolīvijas plakankalnē un piešķīra zemi simtiem tūkstošiem zemnieku. Tomēr lielie zemes īpašnieki atkāpās uz zemienes pusi un tur sagrāba milzīgas zemes teritorijas. Bolīvijas militārais diktators Hugo Banzers viņus atbalstīja, izdāļājot miljoniem hektāru zemes saviem draugiem un labvēļiem. Tādējādi pāris gadu laikā provinces pilsēta Santakrusa attīstījās par lielāko un bagātāko Bolīvijas pilsētu. Mūsdienās industriālā lauksaimniecība, kas koncentrējusies Santakrusas apkārtnē, ražo eksportam. 

Tomēr plakankalnē reforma uzskatāma par izgāzušos. Pārmantošanas gaitā zemes gabali kļuva arvien mazāki un mazāki, līdz beidzot viss tīrums sastāvēja no vienas vienīgas vagas. Tas bija tik maz, ka daudzi zemnieki pēc neizdevušās ražas savu niecīgo zemes pleķīti pārdeva. 

1996. gadā sekoja nākamā  zemes reforma. Šoreiz ieziemiešu tautas uzstāja, ka jāņem vērā  arī tradicionālās zemes izmantošanas formas. Tā rezultātā  visapkārt radās tierras comunitarias de origen jeb kopēja zeme pamatiedzīvotājiem. Šie rezervāti tiek iedalīti nevis ģimenēm, bet ciltīm. Zeme pieder visiem cilts locekļiem kopā, un to nedrīkst pārdot. 

Kopumā 77 tūkstošiem pamatiedzīvotāju no dažiem dučiem cilšu tika iedalīti 26 miljoni hektāru, nepilna ceturtdaļa Bolīvijas teritorijas. Tikai neliela teritoijas daļa tika apstrādāta; katra ģimene apsaimnieko ne vairāk kā vienu līdz divus hektārus. Lielākie rezervāti tur dzīvojošajām ciltīm kalpo kā medību teritorijas. 

Guarani no Huakaretas apkaimes palika gandrīz tukšām rokām. Par iemeslu tam bija agrāk baznīcai un dažām palīdzības organizācijām piederējušie gruntsgabali. Tās bija atpirkušas zemi no lielajiem zemes īpašniekiem, lai guarani cilts pārstāvjiem būtu droša vieta, kur patverties pēc bēgšanas no muižām. Daudziem ļaudīm tas izrādījās kā svētība; 2000 algas verdzībā dzīvojošie guarani ieguva brīvību. Taču tai pašā laikā guarani, kas nu bija atbrīvoti un apgādāti ar zemi, vairs nevarēja pieprasīt, lai zeme tiktu atņemta lielajiem īpašniekiem – tā nu piederēja arī viņiem pašiem. 

Šādā veidā radās Romana Rejnagas muižai kaimiņos esošais Gvirasejas ciems  – pirmā atbrīvoto guarani kopiena. Šobrīd tur dzīvo 47 ģimenes, agrākie parādu vergi. Katrai ģimenei pieder sava māja, ir pieejams tīrs dzeramais ūdens un pietiekami daudz pārtikas – apkārtnē, kurā gandrīz 90 procentu cilvēku dzīves līmenis ir zemāks par nabadzības robežu, tas ir teju luksuss. Kādreizējā kungu mājā Gvirasejas apkārtnes pusaudži mācās lasīt un rakstīt. Un, lai gan guarani tagad ir brīvi, tie joprojām ir ļoti nabadzīgi. Traktora iegādei naudas nepietiek, tāpēc zeme tiek arta ar zirgiem un raža novākta ar rokām. 

Protams, ka arī atdeve no šādas arhaiskas lauksaimniecības ir niecīga. Pie tam kopš  1994. gada Gvirasejas iemītnieku skaits ir tā pieaudzis, ka zemnieki jau sākuši izcirst stāvas nogāzes, lai tur ierīkotu kukurūzas laukus. Tagad viņus apdraud erozija: pastāv bažas, ka auglīgās ielejas augsni varētu aizskalot plūdi. 

VISAS CERĪBAS tagad liktas uz prezidentu Evo Moralesu. Kopš viņš stājies amatā, dieva pamestajā nostūrī arvien biežāk iegriežas valdības pārstāvji, paceļ mastā vipalu – ieziemiešu  krāsaino karogu, un runā par nacionālo kaunu, ka Bolīvijā cilvēkiem vēl joprojām jādzīvo verdzībā.

Cilpa ap muižkungu kaklu savelkas aizvien ciešāk. 2007. gada maijā pirmo reizi guarani cilts pārstāvjiem izdevās atgūt daļu zemes no kāda saimnieka bez oficiālas kompensācijas: 1500 hektārus brikšņu, kas senāk bija piederējuši Hernanam Rejnagam – Dona Romana brālim. 

Dienā, kad tika pieņemts tiesas lēmums, Husto Molina jauniegūtajā zemes teritorijā bija saaicinājis 240 guarani. Viņi tūdaļ ķērās apgūt savu pirmo zemi ar mačetēm. Jo Bolīvijas likumi nosaka, ka zemes augļi pieder tam, kurš ir to apstrādājis. 

IERODOTIES ITAKISĒ, Eiženjo Rubio atsperīgi izlec no mašīnas kravas kastes, viņš iet platiem soļiem un taisnu mugur. Par šo brīdi viņš sapņojis gadiem ilgi. Marselīna Visalja, ieraugot nometnes vietu, nesaka ne vārda: četras zilas teltis mūžameža vidū, bērnus tūdaļ apņem odu miriādes. 

Vīrieši pa to laiku sasēduši ap ugunskuru. Eiženjo Rubio atvedis līdzi kannu pašbrūvēta alkohola.  Viņš apsēžas kopā ar pārējiem vīriešiem. Itakisē viss ir jauns un darba organizācija, šķiet, izrādās grūtāka nekā vīri bija gaidījuši. Viņi grib strādāt – tikai, ar ko sākt? 

Pirms nedēļas grupa vīriešu bija devušies ceļā uz tuvējo Pilkomajo upi, lai makšķerētu; pēc divām dienām viņi atgriezās pietempušies līdz nemaņai, taču pārnesa 104 zivis. Bagātais loms vīriešus padarīja letarģiskus – atšķirībā no sievietēm, kuras nepagurušas slaucīja, mala kukurūzu, gatavoja maltītes, meklēja malku, kurnēja. 

Kad vīri beidzot saņēmās, lai atkal strādātu, tie divās dienās kā apdulluši ar mačetēm un cirvjiem izcirta mežā apmēram 500 metrus garu stigu – ceļu, kas vedīs uz viņu ciemu pakalnā. Pēc šī veikuma tie sāpošām rokām atkal iekrita letarģijā. „Mums vajadzīgs plāns, kā virzīties uz priekšu. Jāsadala zemes gabali, pirms mūsu starpā nav izcēlies strīds,“ saka 66 gadus vecais Rodolfo Molina – aktīvista Husto tēvocis. Pārējie vīrieši pie ugunskura apstiprinoši pamāj ar galvu. Visi pa malkam iedzer no baltās plastmasas kannas un zelē kokas lapas. 

Neviens no nometnē dzīvojošajiem nezina, kāda tad īsti ir dzīve brīvībā. Neviens no viņiem nevar pateikt, ko nozīmē būt guarani. Marselīnas Visaljas meita Karmela pat nerunā savu senču valodā.

„Mums nepieciešams kapteinis, virsaitis,“ saka Rodolfo Molina. „Mēs, guarani neesam raduši strādāt, ja mums neviens nepasaka priekšā, kas tagad jādara.“