Kā džeki pārdzīvo šķiršanos?

Fotostream von elward-photography

FOTO: www.flickr.com

Sievietes domā, ka vīrieši ir imūni pret šķiršanās sāpēm, un tam ir savs iemesls. Patiesībā viņi savas emocijas prot ļoti labi slēpt.

Kas notiek ar džeku pēc attiecību pārtraukšanas, parasti ir atkarīgs no tā, kurš ir bijis beigu iniciators.

Ja vīrietis pamet sievieti, viņš ir noskumis labi ja vienu miljono nanosekundes daļu, pirms nododas fantāzijām par nākamajiem seksuālajiem varoņdarbiem.

Cīņa ar asarām

Daži vīrieši apgalvo, ka viņi nekad neraud. Patiesībā mēs vienkārši nepieļaujam, lai kāds redzētu mūsu asaras. Es biju neprātīgi iemīlējies Janā (vārdi tekstā ir mainīti, lai pasargātu vainīgos).

Pēc tam, kad viņa mani pameta, es krogā izkratīju sirdi draugam, un man nācās konkrēti sakost zobus, lai noturētos un nesāktu pinkšķēt. Kad pārnācu mājās, es aizvilku aizkarus un ierubīju kārtīgu smago metālu. Tad arī normāli paraudāju. Pēc tam jau jutos krietni labāk – kaut vai tāpēc vien, ka zināju – neviens nav bijis liecinieks manām karstajām, vīrišķīgajām motoreļļas asarām.

Cīņa ar nedzīviem priekšmetiem

Bieži vien džeki mēģina pārvarēt salauztas sirds sāpes, aizvietojot tās ar daudz vieglāk paciešamo uzdauzītu pirkstu kauliņu sūrstēšanu. Mans kādreizējais dzīvokļa kaimiņš, kuru bija pametusi Keiras Naitlijas līdziniece, bez pārtraukuma un ar pamatīgu troksni dauzīja boksa maisu, ko viņš bija piekāris pie griestiem savā istabā.

Manas maigās rakstnieka rokas tam neder, tāpēc es no kādas īpaši nepatīkamas šķiršanās atguvos, uz trim nedēļām pazūdot virtuālajā Grand Theft Auto IV realitātē. Es dauzīju autiņus un šāvu uz visiem, kas uz mani ne tā paskatījās. Dīvaini? Varbūt. Bet tas man palīdzēja izvēdināt haotiskās emocijas, ar kurām es citādi nemaz nemācētu tikt galā.

Cīņa, lai viņu atgūtu

Kad džeks aptver, ka ir ļāvis izslīdēt no rokām kaut kam īpašam (parasti tas notiek pirmajā piektdienas vakarā, kad nekā īsti nav ko darīt), viņš mēģina to labot. Diemžēl viņam nepielec, ka attiecības nav salūzis durvju kliņķis.

Kad mani pameta Kristīne, es no sākuma biju baigi lepns, ka spēju to uztvert stoiskā mierā – kā tāds nindzja. Bet pirmajā brīvajā vakarā un pēc pāris izdzertiem aliņiem pār mani nāca apgaismība, ka es taču neesmu pat pirkstu pakustinājis, lai viņa paliktu. Vēl pēc dažiem kausiem alus es viņai zvanīju, jau būdams krietni iereibis. Es lūdzos, es izvirzīju argumentus, es solīju, ka labošos un ka viss būs citādāk – kaut gan tā arī nespēju viņai pateikt, kas tieši būs citādāk.

Kad man tapa skaidrs, ka viņa netaisās ņemt mani atpakaļ, es paziņoju, ka man vēl ir tikai viens vienīgs lūgums. Kāda bija viņas atbilde? Nē, viņa pilnīgi noteikti negulēs ar mani “vēl tikai vienu pēdējo reizi”. Es joprojām nebiju ticis galā ar savām sirdssāpēm, bet viņas atteikums vismaz novirzīja manas domas pie citām meitenēm, ar kurām noteikti drīz vien pārgulēšu.

Uz augšu