Nelidojošo putnu pasaule jeb reportāža no Iļģuciema cietuma (2.daļa) (135)

Nepilngadīgo audzināšanas nodaļa – pasaule, ko sargājam!

Pašreiz nepilngadīgo sektorā mīt deviņas meitenes, kuras dzīvo nodalīti no pārējām ieslodzītajām. Meiteņu vecums no 14 līdz 18 gadiem, bet gadās, ka meitenes šeit tiek paturētas līdz 21 gadam.

Ir jau daudzas, kuras vēlas ātrāk pāriet sieviešu daļā, bet mēs to tomēr cenšamies veikt lēnāk – jo šeit ir viņām sava pasaulīte, kuru viegli ir ievainot.

"Tad dažreiz mūsu pūles meitenes rehabilitēt var izrādīties veltīgas. Tur un šeit ir dažādas pasaules,” stāsta vecākā inspektore Irīna Solovjova, kuras pārziņā ir nepilngadīgās ieslodzītās.

Meitenes dzīvo divos stāvos, katrā istabiņā pa četrām vai sešām. Aplūkojot istabiņas, jāsaka, ka nekad neiedomāsies ko tādu cietumā – te izskatās kā nometnē. Kārtīgi saklātas divstāvu gultiņas – pilnas ar mīkstajām mantiņām. Katrā istabā ir spoguļgalds, kuru rotā krāsaini izgriezumi no žurnāliem – kādai tas ir mīļākais aktieris, kādai modele no reklāmas pasaules, bet kādai – maza bēbīša seja no pamperu reklāmām. Vairāku meiteņu rakstāmgaldus rotā tuvinieku vai mīļotā puiša fotogrāfijas paštaisītos rāmīšos.

“Meitenēm mēnesī ir ļauti seši zvani – pārējo laiku jāiztiek ar vēstuļu rakstīšanu. Internets viņām, protams, šeit nav pieejams, jo nevaram izkontrolēt, ko viņas tur lasa un ar ko sarakstās,” skaidro Irīna. Kā atklāj vecākā inspektore, meitenes šeit pārsvarā ir no nelabvēlīgām ģimenēm, bet gadās arī turīgu ģimeņu atvases. “Meitenes kā jau meitenes – te ir vieta mācību grāmatām un vieta arī savām iemīļotākajām augstpapēžu kurpēm,” izrādot meiteņu telpas, stāsta uzraudze.

Meitenes līdz šādai dzīvei parasti novedot narkotiku lietošana, kas arī izraisa pārējo – zagšanu, krāpšanu, huligānismu utt.

“Mēs jau varam lepoties, ka šobrīd neviena no meitenēm vairs nesmēķē! Mēs viņas ļoti sargājam un darām visu, lai šis soda izciešanas laiks viņām tiktu pavadīts lietderīgi. Viņas daudz mācās. Un pēc pamatskolas apmeklē pulciņus vai angļu valodas kursus. Vairumam arī patīk sportot un gleznot,” uzslavē meitenes Irīna.

Paradīze gada garumā – māmiņu un bērniņu sektors

“Un šie ir mūsu dārgumiņi,” paverot durvis uz pagalmu, sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece rāda mazuļus, kas, satuntulēti siltās sedziņās, guļ ratos. “Pašlaik mums ir septiņi mazulīši un pieci bērniņi, kuriem jau ir apritējis gadiņš!” Pēc noteikumiem mazulis, kurš piedzimis, kamēr māte ir ieslodzījumā, ar māmiņu var kopā pavadīt vienu gadu. Pēc tam mazuli nošķir no mātes un ļauj tai tikties divas reizes dienā. Tā tas turpinās līdz četriem gadiem, tad bērns dzīvo specializētā grupiņā, kur viņu skolo un ved pastaigās. Gluži kā bērnudārzā. “Arī uz baseinu un cirku esam bijuši,” lepni stāsta Inna Zlatkovska.

Kā uzsver cietuma darbiniece, pēc šiem četriem gadiem tiek pieliktas lielas pūles, lai mazuli atdotu mātei: “Mēs, protams, cenšamies darīt visu, lai līdz šim laikam varētu atbrīvot māti un viņi abi kopā varētu doties mājās, bet, ja tas nav nekādi iespējams, mazuli atdod tuviniekiem; ja tādu nav – bāriņtiesas pārziņā.”

Staigājot pa māmiņu nodaļu, paliek mazliet dīvaina sajūta... Viss šeit tik tīrs un kārtīgs, pilns ar mazuļu drēbītēm un mantiņām. Uz sienām plakāti ar dzīvnieciņiem, krāsainas glezniņas. Katram bērniņam sava emblēmiņa kā bērnudārzā uz skapīšiem.

Pēkšņi paveras durvis uz telpu, kur māmiņa baro mazuli, – viņa smaida un ar prieku mums ļauj abus nobildēt.

Viņas spēj cietumu nodēvēt par mājām

Staigājot pa teritoriju, pretī mums nāk smaidošas sievietes un visas kā viena silti sveicinās ar personālu. Protams, ziņkārība redzama viņu acīs, aplūkojot mūs – sievietes no ārpasaules. Tomēr šī interese nav ilga, un pieklājīgi tiekam pasveicinātas arī mēs ar fotogrāfi.

“Viņas mūs visas sauc par audzinātājām. Esam jau kā viņu mammas un skolotājas šajā laikā,” secina vecākā inspektore Regīna Martinena.

Regīna stāsta, ka šeit sievietēm ļoti patīk arī organizēt dažādus pasākumus un akcijas: “Viņas regulāri ko izdomā – dziedāšanas konkursus, karnevālus, dejas. Galu galā visas prot šūt, un tad tērpi jau pāris nedēļās gatavi! Vēl viņas daudz nodarbojas ar rokdarbiem, kurus sūta bērnunamiem kā dāvanas – zeķītes, šallītes, džemperīšus...” Regīna arī uzsver sieviešu gleznošanas talantu, kas reiz bijis novērtējams arī kādā no Rīgas prestižām mākslas galerijām. Uzraudze parāda arī mums interesantas fotogrāfijas, kurās ieslodzītās redzamas senlaicīgos tērpos: "Šī mums bija fotosesija sievietēm ar zemu pašvērtējumu, ko mums dāvāja viena no Rīgas fotostudijām."

“Ja godīgi, mani uztrauc šis laiks, kad sieviešu termiņš tuvojas beigām – kad viņām atvērsies cietuma vārti... Kur viņas ies un ko darīs? Bail, ka mūsu visu devums un dzīves mācība neizplēn nežēlīgās pasaules vējā un nesākas viss no gala,” savās rūpēs atklāta ir inspektore.

Izrādās, daudzas meitenes, iznākušas no cietuma un nejūtot atbalstu – iespēju sākt jaunu dzīvi, dara visu, lai atgrieztos. Viņas cietumu uzskata par savām mājām. “Mums Latvijā nav sakārtota sistēma, kas parūpētos par cilvēkiem, kuri iznāk no cietuma, kas spētu dot iespēju atgriezties dzīvē. Katrai pienākas dzīvesvieta no pašvaldības, bet tādu jau ir daudz, kuras stāv rindā. Esam mēģinājuši lūgt, lai iekļauj rindā jau sievietes, kuru termiņš iet uz beigām, bet nē – tā, redz, nedrīkstot, stāvēs galā tad, kad iznāks no cietuma! Bet kur tad viņas lai dodas... Un tad sanāk apburtais loks,” tā Regīna.

Dodoties laukā no ieslodzījuma teritorijas, jūtamies savādi. Atsveicinoties no visiem, manu skatienu piesaista papagailis būrītī, kas dzīvo pie nepilngadīgajām meitenēm. Tādas viņas ir: sievietes – putni, kurām uz laiku ir aizliegta iespēja lidot. Es pat teiktu, apgriezti spārni... Kāda no viņām pēc tam spēs izdzīvot uz zemes nelidojot, bet kāda tā vien atkal meklēs savu būrīti... Paradoksāli, bet patiesi....

Mīļš paldies visam Iļģuciema kolektīvam, kas mūs sirsnīgi uzņēma un pastāstīja par šīs pasaules ikdienu!

Ja tavās mājās ir lieks apģērbs, apavi, mēbeles, sadzīves tehnika, dzija, audumi, kancelejas preces, grāmatas vai preses izdevumi, tad lūdzam to dāvināt, iepriekš sazinoties pa tālruni 67815801, vai pārskaitīt savu artavu uz dāvinājumu un ziedojumu kontu: Iļģuciema cietums, Tvaikoņu iela 3, Rīga, LV 1007,

Reģ. Nr. 90000057371, banka: Valsts kase TRELLV22, Konta Nr. LV64TREL7190260000000.