Apraksts: Stīvena Rasela (Džims Kerijs) dzīve rit pavisam parasti - viņš ir laimīgi precējies, strādā vietējā policijas nodaļā, ir krietns draudzes loceklis. Taču satiksmes negadījums apgriež viņa dzīvi kājām gaisā - viņš nolemj izdzīvot savu dzīvi visā pilnībā, pat ja tas nozīmētu pārkāpt likumu.

Par izkrāptām apdrošināšanas prēmijām, viltotiem dokumentiem, kredītkartēm un tamlīdzīgām pretlikumīgām darbībām Stīvens nonāk cietumā, kur sastop Filipu Morisu (Jūens Makgregors). No ieslodzījuma viņš izkļūst, taču nonāk aiz restēm atkārtoti. Liekot lietā dažnedažādas viltības, Stīvens pamanās izkļūt no cietuma četras reizes - un tas viss mīlestības dēļ!

Pārdomas: Džima Kerija atveidotais tēls Stīvens Rasels (Steven Russell) dzīvo normālu dzīvi, strādā, rūpējas par ģimeni un mīl sievu, tomēr kāds noslēpums neļauj viņam būt patiesi laimīgam. Kad Stīvens netīšām iekļūst avārijā, tā atver viņam acis un viņš savu noslēpumu atklāj pilnīgi visiem.

Esmu pārliecināts, ka daudzi šīs filmas laikā kino telpas varētu nepatikā pamest, jo mūsdienu komerciālajā kino ļoti reti gadās redzēt, ka skūpstīšanās starp diviem vīriešiem nav pasniegta kā joks, un tas var radīt visai lielu diskomfortu.

Jāatzīst, arī man bija vajadzīga nopietna saņemšanās, lai noskatītos šo filmu līdz beigām, tomēr filma ir pietiekami laba, lai pievērtu uz to acis un skatītos kā vienkārši skaistu un gudru mākslas darbu. Jā, atliek vien iedomāties, kāda saņemšanās bija vajadzīga pašiem aktieriem, jo, kaut Kerijs tomēr vairāk vai mazāk asociējas ar Holivudas ākstu, nevis supergeju, tā arī netiku gudrs - Stīvens Rasels tēlo vai patiešām tāds ir dabiski.

Šī filma nav vienkārša komēdija vai drāma, kurā uzsvars būtu likts uz homoseksuālismu, bet nebūtu piestrādāts pie stāsta vai morāles. Drīzāk gan viegli moralizējoša, tā mums māca, ka mīlestība un rūpes ir svarīgas neatkarīgi no tā, kam tās veltītas. Šī filma ir par mīlestību, par nekaunību un spēju otra labad darīt jebko, kas tiek papildināts ar visai komiskām situācijām. Jāatzīst, labākā Džima Kerija filma, kopš "Gaišo atmiņu mūžīgā starojuma" (Eternal Sunshine of the Spotless Mind), kurā sadarbībā ar Keitu Vinsletu (Kate Winslet) Džimam Kerijam sanāca pierādīt sevi kā spējīgu aktieri ar labu gaumi, nevis Holivudas pajoliņu ar atpalikušā grimasēm.

Pats stāsts ir ļoti savdabīgi neparedzams, un filmas laikā ne reizi vien nācās kļūdīties ar prognozēm, kas būs tālāk. Šajā ziņā stāsts ir apbrīnojami labi nostrādāts, pareizajās vietās atsvaidzināts ar precīziem un labiem jokiem, un garlaicīga šī filma nekļūst. Katru reizi, kad stāsts gandrīz kļūst skumjš, tas tiek atdzīvināts ar kādu veiksmīgu joku - un nav noslēpums, ka to visu labi papildina Džima Kerija tēlojums. Pašu stāstu uzlabo apbrīnojamās krāpšanās shēmas un reāli fakti ar caurumiem dažādās sistēmās, cik viegli var apkrāpt simtiem cilvēku, šeit bail dot piemērus, jo negribas pateikt priekšā filmas "sālīti".

Skaidrs ir fakts, ka, neskatoties uz to, cik daudziem tā principu pēc būs nīsta un nepatīkama filma, tā noteikti vairākos plauktos novietosies kā viena no mīļākajām filmām, jo jaunajiem režisoriem tā ir sanākusi tiešām laba, nedaudz, pozitīvā nozīmē traka. Varbūt tā ar laiku savas neparastās noskaņas un stāsta dēļ kļūs par kulta filmu, to tikai laiks rādīs.

Ja spējat pārkāpt pāri saviem principiem, iesaku filmu noskatīties.

Vērtējums: 7,5/10

Pirmizrāde: 05.03.2010.