Šoreiz labprāt dalīšos pārdomās par gaidāmo 8. martu jeb Starptautisko Sieviešu dienu un ar to saistītajām aktivitātēm galvaspilsētā. Vienmēr esmu iebildis pret dzimumu kategorizēšanu un darbu dalīšanu, kas balstīta uz aizspriedumiem vai citiem kultūras uzspiestiem stereotipiem. Arī šis gadījums nav izņēmums.
Pagājuši jau 40 gadi kopš leģendārās 1970. gada Oksfordas Nacionālās sieviešu tiesību konferences (National Women's Liberation Conference), kas toreiz tūkstošiem sieviešu deva iespēju apzināt savas tiesības un vērtību blakus vīrietim. Šodien šķiet - cīņa turpinās, tāpēc arī nākamnedēļ, kā jau ierasts,
ar prieku atzīmēsim 8. martu – starptautiski atzīto Sieviešu dienu.
Interesanti, ka arī šo svētku pirmsākumi meklējami tieši pirms 100 gadiem, tālajā 1910. gadā Kopenhāgenā.
Starp citu, tiem, kas nezina, pastāv arī Starptautiskā Vīriešu diena, kas jau kopš 1999. gada tiek atzīmēta 19. novembrī, uzsverot veselības problēmas, dzimumu vienlīdzību, kā arī atgādinot citiem par pozitīvu vīriešu kārtas piemēru mūsdienu sabiedrībā. Tāpat jāpiemin nesen apspriestais 23. februāris, kas kādreiz padomju Latvijā tika dēvēts par Armijas jeb vīriešu dienu. Kādam par laimi vai citam par nelaimi, visdrīzāk šis datums ar laiku tiks aizmirsts, jo kļuvis aktuāls tikai vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Runājot par paaudzēm, jāpiemin arī 14. februāra Valentīna diena, kas, neskatoties uz tās pamatīgo vēsturi, ir populāra tieši jauniešu vidū.
Lai arī cīņa par dzimumu vienlīdzību joprojām pulsē, visi šie trīs svētki savā ziņā maldina sabiedrību. Tā, piemēram, Valentīna dienā, lai arī tā domāta mīlestības vārdiem, nevis sieviešu lutināšanai,
vīrieši, pērkot dāvanas, iztērē divreiz vairāk nekā daiļā dzimuma pārstāves.
Savukārt Vīriešu dienas aizrit teju vai nepamanītas. Līdzīga situācija ir arī 8. marta Sieviešu dienā.
Atgādināšu, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs nolēmis 8. martā izrotāt galvaspilsētu ar dažādiem plakātiem un citiem apsveikumiem - no Rīgas domes visām sievietēm Starptautiskajā Sieviešu dienā. No vienas puses skaists vīrieša žests, bet no otras...
Sieviešu diena tās pamatos simbolizē neatkarību un patstāvību. Galu galā svētku iniciatores ir bijušas feministes (skat. interneta resursos), kas vienmēr pieprasījušas dzimumu vienlīdzību gan vīriešiem, gan sievietēm. Tāpēc, manuprāt, Rīgas domes žests ir pretrunā ar sākotnējo Sieviešu dienas ideoloģiju.
Ko tas simbolizē? Vai tā ir dāvana no vīrieša sagādnieka sievietei, kas reizi gadā nu ir pelnījusi atzinību par labi padarītajiem mājas darbiem? Vai šī dāvana ir vīrieša atvainošanās par kaut ko neizdarītu, aizmirstu?
Ja tas ir tikai un vienīgi apsveikums, tad kāpēc līdzvērtīgi līdzekļi netiek ieguldīti Vīriešu dienā?
Manuprāt, šis žests savos pamatos sakņojas tālu, tālu aiz lielā dzelzs priekškara. Spriediet paši!
Tā, piemēram, pasaulē 8. martā tiks rīkoti dažādi informatīvi pasākumi, skaidrojot sieviešu tiesības ģimenē un darbā. Varbūt arī pie mums domes visžēlīgi atvēlētie 3000 Ls būtu vērtīgāk izlietoti, aktualizējot uzturlīdzekļu jeb alimentu nepilnības un to nozīmi praksē.
