Šis stāsts reiz rosinājis Aleksandru Dimā u.c. rakstnieku fantāziju, kā arī bijis iedvesmas avots mūsdienu kinorežisoriem. Taču afērai ar Marijas Antuanetes kaklarotu ir arī cita, vēsturiska nozīme.
Afēra ar Marijas Antuanetes kaklarotu (17)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Reiz Francijas karalis Ludviķis XV [1710–1774] savai favorītei Dibarī kundzei [1743–1793] nolēma pasniegt ārkārtīgi dārgu dāvanu – divus miljonus livru vērtu kaklarotu. Karalis pasūtīja Parīzes juvelieriem Bomēram un Besānžam no briljantiem darinātu rotaslietu, kas pārspētu citas līdz šim redzētās. Juvelieriem bija nepieciešami vairāki gadi, lai iepirktu visus nepieciešamos briljantus. Diemžēl šajā laika posmā Ludviķis XV nomira no bakām, bet viņa iemīļotā Dibarī kundze krita nežēlastībā un tika izraidīta no galma.
Taču kaklarota jau bija izgatavota. To veidoja daudzi lieli un mazāki briljanti, kas izkārtoti vītnēs, piekariņos un pušķos. Sarežģītā rota bija ārkārtīgi skaista, bet juvelieri nokļuva sprukās – vairs nebija pasūtītāja un pircēja. Viņi cerēja, ka krāšņais juvelierdarbs būs pa prātam jaunajai Francijas karalienei Marijai Antuanetei [1755–1793]. Francijas karalis Ludviķis XVI [1754–1793] patiešām piedāvāja sievai iegādāties šo karalisko rotu, taču viņa atteicās. Kāds nostāsts vēsta, ka Marija Antuanete uzskatījusi – šādu naudu labāk izmantot Francijas armijas vajadzībām, savukārt citi avoti pauž, ka karaliene gluži vienkārši nav vēlējusies dārglietas, kas paredzētas citai sievietei, turklāt tādai kā Dibarī kundze ar viņas apšaubāmo reputāciju. Vēl pēc citas versijas, nodomu tik dāsni apdāvināt laulāto draudzeni galu galā mainījis pats Ludviķis.
Kādu brīdi abi juvelieri nesekmīgi mēģināja pārdot kaklarotu ārpus Francijas, bet atkal – neveiksmīgi.
Grāfiene pēc aicinājuma
Ziņas par kaklarotu nebija noslēpums plašākai publikai, un kādam dzima plāns, kā ar tās palīdzību tikt pie naudas un statusa sabiedrībā. Šis kāds bija jauna dāma, kura dēvēja sevi par Žannu de Senremī de Valuā [1756–1791]. Viņa bija dzimusi nelielā Francijas mazpilsētā ļoti nabadzīgā ģimenē. Lai gan meitenes tēvs bija karaļa Anrī II ārlaulībā dzimuša bērna pēctecis, karaliskās asinis viņā nekādi neizpaudās – tuvākajā apkārtnē Žaks bija pazīstams kā dzērājs un skandālists. Žanna un citi bērni ģimenē auga nepieskatīti, lai piepelnītos, ganīja govis un īsti nezināja, ko nozīmē apavi. Situācija mainījās, ģimenei pārceļoties uz Boloņu, kur nelaimīgos bērnus aizbildniecībā paņēma kāda bagāta vietējās draudzes locekle.
Acīmredzot tieši turīgā kundze parūpējās, lai bērnu karaliskā izcelsme tiktu oficiāli apstiprināta – kad Versaļas ģenealogs izsniedza attiecīgo dokumentu, Valuā bērniem tika nodrošināta stipendija mācībām. Žanna nokļuva slēgtā mācību iestādē meitenēm, kur tika gatavota mūķenes dzīvei, tomēr viņa pēc mācību pabeigšanas neizrādīja ne mazāko vēlēšanos turpināt dzīvi klosterī.
1780. gadā Žanna apprecējās ar žandarmu virsnieku Marku Antuānu Nikolā de la Moti [1755–1831]. Viņa tituli bija apšaubāmi, taču tas netraucēja laulātajiem dēvēties par grāfu un grāfieni la Motēm-Valuā.
Drīz vien izrādījās, ka Nikolā de la Mote nespēj apmierināt jaunās sievas prasību pēc grezna, aristokrātiska dzīvesveida. Žanna nolēma, ka pienācis laiks prasīt lielāku pabalstu no karaliskās ģimenes, pamatojoties uz savu senču izcelsmi. Viņa mērķēja uz Marijas Antuanetes atbalstu, jo domāja, ka karaliene, būdama sieviete, labāk sapratīs Žannas nožēlojamo stāvokli. De la Motes kundze bieži viesojās Versaļā, mēģinot piesaistīt karalienes uzmanību. Marija Antuanete, kuru bija sasniegušas ziņas par uzmācīgās Žannas dzīvesveidu, atteicās viņu pieņemt.
Lētticīgais kardināls
Žanna, vīlusies gan karalienē, gan pašas laulātajā draugā, drīz vien izvēlējās sev mīļāko – Reto de Vijeti, Nikolā kolēģi žandarmērijā un plaši pazīstamu uzdzīvotāju. Taču 1783. gadā viņa sastapa svarīgāku personu – kardinālu Luiju de Roanu [1734–1893]. Žanna apsvēra visas priekšrocības un kļuva par de Roana mīļāko un uzticības personu. Viņai izdevās diezgan veiksmīgi izspiest no kardināla naudu, taču dzīvei ar plašu vērienu ar to vien bija par maz.
Kardināls de Roans kādreiz bija Francijas sūtnis Vīnes galmā, taču tika pazemināts amatā Marijas Antuanetes antipātiju dēļ – viņš savulaik bija atstāstījis dažādas baumas par Antuaneti viņas mātei, Austrijas erchercogienei Marijai Terēzijai. Turklāt jaunā Francijas karaliene bija pārliecinājusies, ka kardināls tikpat nekaunīgi baumo arī par pašu Mariju Terēziju.
Kardināls darīja visu, lai atgūtu karalienes labvēlību, jo vēlējās kļūt par karaļa padomnieku, taču viņa centieni izrādījās veltīgi. To zināja arī Žanna, kas tolaik tomēr bija pamanījusies nokļūt galmā ar mīļākā Reto de Vijetes palīdzību. Viņa drīz vien pārliecināja kardinālu, ka ir pietuvinājusies karalienei un cenšas, lai viņš atgūtu cieņu Viņas Majestātes acīs.
Tā sākās sarakste, kurā darbojošās personas, pēc kardināla Roana domām, bija viņš pats un Marija Antuanete. Žanna uzcītīgi piegādāja mīļākajam karalienes atbildes, kas pamazām kļuva aizvien kaislīgākas. De Roans drīz vien nosprieda, ka Marija Antuanete ir viņā iemīlējusies, un galu galā iemīlējās pats. Kardināls lūdza Žannu sagādāt viņam iespēju slepeni tikties ar karalieni. Šāda tikšanās arī tika noorganizēta un notika 1784. gada augustā. Patiesībā karalienes lomu šajā izrādē nospēlēja prostitūta, vārdā Nikola Lego d’Oliva, kuru de la Motes kundze bija nolīgusi, jo vieglprātīgā meiča bija līdzīga karalienei un lētticīgais kardināls pustumsā tiešām varēja nodomāt, ka viņa priekšā stāv Marija Antuanete, un noticēt viņas solījumam aizmirst pagātnes nesaskaņas.
Tagad Žanna varēja izkrāpt no kardināla vēl lielākas naudas summas, pamatojoties uz to, ka līdzekļi nepieciešami karalienei, lai viņa varētu nodarboties ar labdarību. Tādējādi Žannai pavērās vēl platāks ceļš uz augstāko sabiedrību, turklāt viņa tik daudz plātījās par savām labajām attiecībām ar karalieni, ka ļaudis sāka viņai ticēt. Tieši šajā brīdī pienāca kaklarotas laiks.
Karaliskās dusmas
Juvelieri Bomērs un Besānžs ticēja Žannas de la Motes saistībai ar karalieni. Viņi bija nolēmuši pārdot kaklarotu vēlreiz un, sev par nelaimi, vērsās pie Žannas, lūdzot kļūt par starpnieci šajā darījumā.
1785. gada janvārī Žanna paziņoja kardinālam de Roanam, ka Marija Antuanete grib iegādāties krāšņo rotaslietu, taču nevēlas to darīt publiski laikā, kad franču tauta slīgst nabadzībā. Tāpēc karaliene vēloties, lai kardināls darbojas kā slepens starpnieks. Kardināls, joprojām ticēdams savam un Marijas Antuanetes slepenajam sakaram, devās pie juvelieriem un panāca vienošanos, ka kaklarotas vērtība tiks samaksāta pa daļām. Tiesības darboties karalienes vārdā de Roans pierādīja ar vēl vienu autentisku vēstuli, kas bija meistarīgi viltota un nelika šaubīties pat daudz pieredzējušajiem juvelieriem. Roans aiznesa kaklarotu uz Žannas mājām, kur to savāca kāds vīrs, pēc kardināla pārliecības – Marijas Antuanetes sulainis. Patiesībā sulaiņa lomu uzņēmās Žannas vīrs Nikolā de la Mote, kurš kaklarotu nogādāja uz Londonu, kur tā tika sadalīta, lai varētu pārdot atsevišķus akmeņus, tādējādi neraisot aizdomas.
Pienākot samaksas brīdim, Žanna kardinālam iedeva dažas vēstules, kurās karaliene it kā lūdza atlikt maksājumu. Taču juvelierus šāds pavērsiens neapmierināja un viņi vērsās pie karalienes ar sūdzību par solījumu nepildīšanu. Marijai Antuanetei tika atstāstīts, kā viņa iegādājusies kaklarotu, un sākās drāmas galvenā daļa.
1785. gada augustā kardinālam Roanam nācās stāties karaliskā pāra un valsts tieslietu ministra priekšā, lai izskaidrotu notikušo. Roans parādīja vēstules, ko it kā parakstījusi Marija Antuanete, uzvārda vietā rakstot de France. Ludviķis saniknojās ne pa jokam – viņaprāt, tas, ka tik mācīts vīrs kā Roans neiedomājās, ka Francijas monarhi parakstās tikai ar priekšvārdu, bija nepiedodama nolaidība. Roanu arestēja un nogādāja Bastīlijā, kur viņš apkaunojumā iznīcināja visu korespondenci, kas, pēc viņa domām, saistīja viņu un karalieni.
Žanna tika arestēta pēc trim dienām, un arī viņa, padzirdējusi par notikušo, iznīcināja savu korespondences daļu – kardināla rakstītās vēstules.
Tika sacelta kājās policija, kuras vienīgais uzdevums tagad bija atrast visus krāpšanas līdzdalībniekus. Tika arestēta Nikola Lego d’Oliva un Reto de Vijete. Nikola drīz vien atzinās, ka uzrakstījusi visas kardinālam Roanam adresētās vēstules un iemācījusies arī viltot Marijas Antuanetes parakstu. Tika apcietināts arī pazīstamais afērists grāfs Kaljostro, taču pētnieki apšauba viņa saistību ar kaklarotas afēru.
Tiesas process sākās 1786. gada maijā. Kardinālu Roanu attaisnoja tāpat kā Nikolu un Kaljostro. Žannai de la Motei piesprieda pērienus, kauna zīmes iededzināšanu un ieslodzījumu Salpetjēras cietumā. Nezināmu iemeslu dēļ pēršanu un iezīmēšanu atlika, un pēc gada Žanna izmuka no cietuma, pārģērbusies par zēnu. Nikolā de la Motem piesprieda mūža spaidu darbus galerās.
Noslēpumaina dāma un revolūcija
Afēra ar karalienes kaklarotu un tai sekojošā tiesas prāva piesaistīja ārkārtīgi lielu uzmanību. Vairāki vēsturnieki, izpētot senus dokumentus, secinājuši, ka Marijai Antuanetei pilnīgi noteikti nav bijis nekāda sakara ar šo lietu, bet Roans ticis vienkārši piekrāpts – de la Motes bija mācējuši apvest ap stūri abas puses.
Taču Francijas ļaudis tolaik neuzticējās tiesām, un daudzi ticēja, ka Marija Antuanete izmantojusi de la Motes, lai atriebtos kardinālam Roanam. Šo versiju vēl vairāk pastiprināja fakts, ka karaliene neslēpa sašutumu par Roana attaisnošanu, turklāt kardināls pēc tam tika aizsūtīts izsūtījumā uz kādu attālu abatiju. Šie notikumi un baumas ievērojami mazināja Marijas Antuanetes popularitāti tautas vidū un radīja pārliecību, ka kādreiz iecienītā karaliene patiesībā ir ar ļaudīm manipulējoša šķērdētāja, kuru vairāk interesē greznība nekā Francijas labklājība.
Kardināls Luijs de Roans pārdzīvoja Lielo franču revolūciju 1789.–1799. gadā un savu dzīvi tā arī aizvadīja izsūtījumā. Žannas mīļākais Reto de Vijete devās labprātīgā trimdā uz Itāliju. Nikolā de la Mote pēc revolūcijas tika atbrīvots no spaidu darbiem un atgriezās Francijā.
Žanna de la Mote gāja bojā Londonā, izkrītot pa viesnīcas logu – pēc kādas versijas, tas noticis, mēģinot aizbēgt no parādu piedzinējiem. Daži uzskatīja, ka Žannu nogalinājuši franču rojālisti. Viņa nomira 1791. gadā, divus gadus pirms Marijas Antuanetes, kura 1793. gadā tika giljotinēta. Oficiālā Žannas de la Motes kapavieta ir pie Svētās Marijas baznīcas Londonā.
Tomēr vēl kāds nostāsts vēsta, ka Žanna, iespējams, inscenējusi savu nāvi. 18. gadsimta beigās Krievijā ieradusies kāda grāfiene de Gašē, kas Pēterburgā sadraudzējusies ar ķeizarienes Elizabetes galma dāmu Mariju Brihu. De Gašē kundzei dzīvojusi visai noslēgti un sabiedrībā parādījusies ārkārtīgi reti. Jau tad sākušās baumas, ka de Gašē kundze patiesībā ir slavenā afēriste Žanna de la Mote. Par noslēpumaino grāfieni ieinteresējies imperators Aleksandrs I, kas viņu uzaicinājis audiencē. Par ko abi sarunājušies, nav zināms, bet pēc tam de Gašē drīz vien devusies uz Krimu, kur nodzīvojusi līdz pat savai nāvei 1826. gadā. Grāfienes kalpone it kā pēc tam stāstījusi, ka sirmā de Gašē kundze pirms nāves kaut ko runājusi par briljantiem...
Kaklarotas afēra izrādījās iesaistīta Francijas vēsturē, tiesa, pastarpinātā veidā. Franču tautas acīs monarhijas labā slava jau iepriekš bija iedragāta Ludviķa XVI nenoteiktības un konservatīvisma dēļ, bet nu valsts bija ieslīgusi badā, nabadzībā un parādos, kas likumsakarīgi raisīja nemierus. Arī Marija Antuanete pamazām kļuva par ienīstu valdnieci, un visapkārt klīda piedauzīgas baumas par karalieni, kas nevairoja viņas popularitāti. Tiek uzskatīts, ka afēra ar kaklarotu bija viens no nelielajiem, bet svarīgajiem katalizatoriem tālaika Francijā, kas noveda pie Lielās franču revolūcijas un monarhijas beigām.