Sveika, Norma Džīna! (16)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: www.marilynmonroe.com

Viņas valdzinošais smaids ar viegli pavērtajām lūpām joprojām uzrunā cilvēkus no plakātiem, žurnālu lappusēm, filmām. Merilina Monro bija ikona, planētas seksa simbols, un viņas pēkšņā aiziešana joprojām izraisa vairāk jautājumu nekā atbilžu. Taču pirms Merilinas bija Norma Džīna - meitene no fabrikas, kuru reiz ievēroja fotogrāfs.

VIZĪTKARTE:

Norma Džīna Mortensone

[1926–1962]

PSEIDONĪMS: Merilina Monro

NODARBOŠANĀS: modele, aktrise

KARJERAS VIRSOTNES: filmas Džentlmeņi izvēlas blondīnes [1953], Septītā gada drudzis [1955], Džezā tikai meitenes [1959], Izstumtie [1961] un citas

VECĀKI: Gledisa Beikere Mortensone [1902–1984], Edvards Mortensons vai Čārlzs Stenlijs Gifords

VĪRI: aviācijas rūpnīcas strādnieks, policists Džims Dohertijs [laulībā no 1942. līdz 1946. gadam], beisbolists Džo Dimadžio [laulībā 1954. gadā], dramaturgs Arturs Millers [laulībā no 1956. līdz 1961. gadam]

Merilinas Monro pirmā saistība ar filmu industriju notika viņas mātes personā – īsu brīdi pirms Normas Džīnas, nākamās Merilinas, piedzimšanas Gledisa Beikere Mortensone strādāja Holivudas Consolidated Film Industries, kur veica kāda necilu darbiņu filmu laboratorijā.

Gledisas meita nāca pasaulē kā Norma Džīna Mortensone – vārds viņai tika dots par godu 20. gadu kinozvaigznei Normai Talmidžai. Dzimšanas apliecībā ierakstīts, ka Normas Džīnas tēvs ir Edvards Mortensons – Gledisas otrais vīrs, taču lielākā daļa Monro biogrāfu uzskata, ka bērna īstais tēvs bija Stenlijs Gifords, kurš kopā ar Gledisu strādāja kino laboratorijā, taču pameta viņu vēl pirms meitenes piedzimšanas. Būdama pusaudze, Norma Džīna vairākas reizes centās satikt Gifordu, taču nekad netika tālāk par telefona sarunām – tiklīdz viņa paziņoja, ka ir Gledisas meita, Gifords nolika klausuli. Viņš atteicās tikties ar savu iespējamo atvasi arī laikā, kad viņa jau bija kinozvaigzne.

Rodas jautājums – kāpēc gan dzimšanas apliecībā parādās uzvārds Mortensone? Edvards Mortensons apprecējās ar Gledisu 1924. gadā, bet pāris izšķīrās pirms Normas Džīnas nākšanas pasaulē. Iespējams, Gledisa mēģināja meitas nākšanu pasaulē padarīt likumīgu – tolaik būt ārlaulības bērnam vai tā mātei nebija nekāds gods.

Biogrāfi konstatējuši, ka Merilinas Monro pretrunīgās liecības par pašas ģimeni bieži vien neļauj noskaidrot patiesību par viņas bērnību un jaunību. Monro intervijās nereti pārspīlēja un izpušķoja faktus par šo dzīves periodu un pat iegrima fantāzijās par dažiem notikumiem. Merilinas paziņas vēlāk stāstīja, ka viņa būtībā bija ļoti godīgs cilvēks, taču acīmredzot līdz pat mūža beigām nespēja pārvarēt sāpes, ko radīja atmiņas par dzīves sākumu. Vieglāk bija nestāstīt patiesību.

Foto: www.marilynmonroe.com

Svešā sieviete Gledisa

Normas Džīnas māte drīz pēc meitas piedzimšanas nodeva viņu aprūpē Idai un Veinam Bolanderiem. Gledisai bija divi bērni – Bernisa un Hermits Džeks – no pirmās laulības ar Džeku Beikeru, bet viņi kopā ar tēvu jau sen bija pazuduši no viņas dzīves un pārcēlušies uz Kentuki.

Gledisas ģimenē bija ne viens vien garīgas nestabilitātes gadījums. Abi vecāki, Normas Džīnas vecvecāki, beidza dzīvi garīgās aprūpes iestādēs, bet brālis slimoja ar šizofrēniju. Arī Gledisa cīnījās ar saviem dēmoniem un lielu daļu mūža pavadīja aprūpes iestādēs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem.

Taču Norma Džīna 12 dienas pēc piedzimšanas pie Bolanderiem nonāca citu iemeslu dēļ – Gledisai tolaik bija smagas finansiālas problēmas. Viņa atsāka darbu filmu laboratorijā un maksāja Bolanderiem piecus dolārus nedēļā – vairāk viņa nevarēja atļauties. Māte apciemoja meitu katru nedēļu, bet meitene viņu neuztvēra kā māti – atmiņās palika vien “sieviete ar rudiem matiem”.

Reliģiski dedzīgais Bolanderu pāris dzīvoja Losandželosas priekšpilsētā Havtornā, kas netika uzskatīta par labu rajonu. Veins strādāja par pastnieku un pamanījās nezaudēt darbu arī Amerikas Lielās depresijas laikā. No darba brīvajos brīžos vīrietis drukāja un izplatīja reliģiskus pamfletus. Merilina vēlāk atcerējās, ka Bolanderu attieksme pret reliģiju jau līdzinājusies fanātismam. Meitenei vajadzēja zvērēt, ka viņa nekad nelamāsies un nedzers, vairākas reizes nedēļā kopā ar audžuģimeni nācās doties uz baznīcu, un visai bieži tika atgādināts, ka reiz viņa nonāks ellē.

Aptuveni 1933. gadā Gledisai beidzot uzsmaidīja laime – viņa sāka pelnīt pietiekami, lai pati rūpētos par meitu un pat iegādātos abām nelielu mājiņu netālu no Holivudas. Tolaik Gledisa strādāja Columbia Pictures, taču bija pārvērtējusi finansiālās iespējas – daļu mājiņas nācās izīrēt kādam angļu pārim, kas pārtika no gadījuma darbiem filmu industrijā.

Gaisotne mātes mājās bija daudz brīvāka nekā pie Bolanderiem, un Norma Džīna varēja atļauties darīt to, kas agrāk nebija ļauts, piemēram, iet uz kino.

Fakti vai fantāzijas?

Diemžēl mātes un meitas kopdzīve izrādījās īsa. Pēc dažu mēnešu ilgas cīņas ar depresijas lēkmēm Gledisa sabruka. Viņu aizveda uz Losandželosas galveno slimnīcu, pēc tam uz Norvolkas hospitāli. Izņemot dažus īsus gaišuma brīžus, Gledisa turpmāk visu mūžu pavadīja aprūpes iestādēs.

Sākumā Norma Džīna dzīvoja kopā ar angļu pāri Gledisas mājiņā, taču īrniekiem trūka naudas un abi pārcēlās uz nelielu dzīvoklīti, kur meitenei nebija vietas. Viņa nonāca pie kaimiņiem – Gifenu ģimenes. Šie cilvēki piedāvāja Normu Džīnu oficiāli adoptēt, tādu pašu priekšlikumu izteica arī kāds Gledisas kolēģis, taču viņa tos noraidīja. Galu galā par meitenes aizbildni kļuva Gledisas radiniece Greisa Makī. 1935. gada 13. septembrī šī sieviete nogādāja Normu Džīnu bāreņu namā, jo pati nespēja meiteni uzturēt. Kādā intervijā 1962. gadā Merilina atcerējās, ka tobrīd ļoti raudājusi un pie bāreņu nama ieejas lūgusi, lai viņu neved iekšā, jo viņa nav bārene, viņas mamma ir dzīva, tikai saslimusi...

Iespējams, Normas Džīnas asaras atstāja iespaidu – pēc gada radiniece meiteni izņēma no bāreņu nama. Greisa bija apprecējusies ar Ervīnu Godāru, tāpēc varēja atļauties pieņemt mājā radinieces bērnu.

Tomēr jaunajā ģimenē neveidojās harmoniska dzīve, un drīz vien Greisa nolēma atdot Normu Džīnu audžuģimenes aprūpē. Amerikas Lielās depresijas laikā pāri, kas pieņēma ģimenē audžubērnus, dabūja naudas pabalstu no valsts, tāpēc viņi ne vienmēr rīkojās cēlu mērķu vārdā. Iespējams, tieši tāpēc Norma Džīna ceļoja no vienas audžuģimenes pie citas, līdz beigās lūdza Greisu sūtīt viņu atpakaļ uz bāreņu namu. Radinieces ģimenes problēmas acīmredzot bija atrisinājušās, un Greisa kopā ar Ervīnu Godāru nolēma atstāt meiteni pie sevis.

Kaut kad šajā dzīves posmā, iespējams, kādā no audžuģimenēm, Norma Džīna piedzīvoja seksuālu varmācību. Pārskatot publikācijas par Merilinu Monro, redzams, ka, runājot par notikušo, viņa dažādās intervijās min sešu, astoņu, deviņu gadu vecumu, dažkārt arī pusaudža gadus. Pēc Merilinas stāstītā, kāds no audžuģimenes vai bāreņu nama darbiniekiem viņu aizskāris – vai pat izvarojis – savā istabā. Neviens tam neesot ticējis, un Norma Džīna par šādu izrunāšanos pat esot iepļaukāta. Vēl pēc citas versijas, Normai Džīnai uzmācies Greisas Makī vīrs Ervīns Godārs.

Merilinas Monro tendence pārspīlēt dažiem biogrāfiem likusi domāt, ka stāsts par seksuālu aizskaršanu ir izfantazēts, lai izraisītu līdzjūtību, taču Merilinas laikabiedri arī šā gadījuma sakarā uzskata, ka viņa nevarēja kaut ko tādu pilnībā izfantazēt.

Foto: www.marilynmonroe.com

Piespiedu glābējs

Lai arī kā Greisa Makī centās, tomēr vairāku apstākļu dēļ Normai Džīnai vairs nebija vietas viņas mājā, un pusaudze pārcēlās pie Greisas neprecētās tantes Enas Loveres. Izrādījās, ka Greisas un Enas vienošanās paturēt Normu Džīnu ģimenē bija labākais, kas varēja notikt, – Ena spēja nodrošināt meitenei vislabākos dzīves apstākļus.

1939. gada septembrī Norma Džīna 13 gadu vecumā uzsāka mācības Emersonas vidusskolā. Drīz vien strauji uzplauka nākamās kinozvaigznes sievišķīgā pievilcība, un pirmoreiz dzīvē Norma Džīna izjuta, ko nozīmē pastiprināti pievērsta uzmanība.

1941. gadā Norma Džīna turpināja mācības Van Nīsas vidusskolā, taču skolas gaitas drīz beidzās. Tolaik Greisas Makī vīram piedāvāja darbu Rietumvirdžīnijā. Diemžēl Enas tante bija par vecu, lai viņai piešķirtu meitenes aprūpes tiesības, bet Greisas vīrs nevēlējās, lai Norma Džīna pārceltos uz citu štatu kopā ar viņiem. Greisa nolēma, ka izeja būtu rodama Normas Džīnas laulībā ar 21 gadu veco vietējo puisi Džimu Dohertiju [1921–2005]. Alternatīva bija došanās atpakaļ uz bāreņu namu.

Dohertiju ģimene dzīvoja Greisai kaimiņos, un jaunais Džims dažas reizes ar savu auto bija atvedis Normu Džīnu mājās no skolas. Meitenei viņš gluži labi patika, jo bija taču skolas futbola zvaigzne! Pēc skolas beigšanas Džims dabūja ienesīgu amatu aviācijas rūpnīcā, un 1941. gada decembrī abi sāka tikties biežāk – tas notika pēc tam, kad Greisa ar tālejošu nolūku lūdza Džimu pavadīt Normu Džīnu uz Ziemassvētku balli. 1942. gada maijā pāris saderinājās. Meitene pameta mācības, lai kļūtu par laulātu sievu. Viņi apprecējās 1942. gada 19. jūnijā, dažas nedēļas pēc Normas Džīnas sešpadsmitās dzimšanas dienas. Vai abi bija laimīgi? Tas atkarīgs no tā, ko katrs uzskata par laimīgu ģimenes dzīvi. Merilina vēlāk atzina, ka Greisa viņai uzspiedusi laulību bez mīlestības, savukārt Džims apgalvoja, ka abi bija patiesi un kaislīgi iemīlējušies.

Pirmajā gadā Dohertiji kopā pavadīja daudz laika – devās makšķerēt, gāja uz kino un dejām. Džims vēlāk atmiņās rakstīja, ka tā bija bezrūpīga eksistence, turpretī Merilina atminējās, ka tolaik mēģinājusi izdarīt pašnāvību, tiesa, viņas pašas vārdiem runājot, “tas nebija pārāk nopietns mēģinājums”.

Atklājums pie konveijera

1943. gada rudenī, kad Otrais pasaules karš plosījās pilnā sparā, Džims pievienojās Amerikas flotei kā fiziskās sagatavotības instruktors, un drīz vien Dohertijiem bija jādodas uz Džima dienesta vietu Santakatalinas salā netālu no Kalifornijas krastiem. Pēc vairākiem mēnešiem Džimu nosūtīja uz Eiropu. Norma Džīna ievācās vīramātes mājā un sāka strādāt aizsardzības iekārtu rūpnīcā.

Sākumā Normai Džīnai vajadzēja pārbaudīt izpletņus, bet vēlāk viņa tika pārcelta uz nodaļu, kur kara lidmašīnu fizelāžas pārklāja ar kādu sintētisku materiālu, kas radīja kodīgus izgarojumus – ne velti šo telpu rūpnīcā sauca par apdullinošo nodaļu. Izrādījās, ka Norma Džīna ir uzcītīga un prasmīga darbiniece – viņa pat saņēma īpašu sertifikātu par izcilu darbu.

Tā pagāja vairāki mēneši, iekams kādu dienu Norma Džīna saņēma gluži cita veida atzinību. Armijas fotogrāfs Deivids Konovers ieradās rūpnīcā, lai izveidotu fotosēriju par kara rūpniecībā strādājošajām sievietēm. Viņš meklēja kādu, “kas uzturētu amerikāņu karavīru morālo stāju”, karojot tālās zemēs. Tādējādi fotogrāfs atklāja Normu Džīnu Dohertiju, kas izskatījās ļoti pievilcīga pat kara rūpnīcas darba apģērbā.

Konovers lūdza Normu Džīnu pozēt fotosērijai žurnālam Yank. Fotogrāfijas izrādījās tik veiksmīgas, ka nepieredzējusī modele nokļuva uz žurnāla vāka.

Norma Džīna atklāja, ka modeles loma ļauj viņai justies savā elementā. Viņai bija iedzimta saprašanās ar fotokameru, un viņa prata tai parādīt savu valdzinājumu un jutekliskumu.

Pēc pirmās fotosesijas žurnālam Yank Norma Džīna pozēja Konoveram vēl vairākas reizes. Ārštata modelei maksāja piecus dolārus stundā, un tas bija jauks papildinājums jaunās sievietes ienākumiem. Konovera darbi, to vidū arī Normas Džīnas fotogrāfijas, parādījās vairākos karavīriem paredzētos izdevumos. Viņa tā sajūsminājās par jauno darbu, ka pat piekrita doties Konoveram līdzi uz Dienvidkaliforniju, lai uzņemtu fotosēriju.

Par Normu Džīnu ieinteresējās fotogrāfs Poters Heuths – Konovers bija viņam parādījis dažus fotoattēlus ar savu jaunatklājumu. Heuths piedāvāja Normai Džīnai strādāt “uz labu laimi”, tas ir, viņš nofotografētu dažus attēlus un pēc tam tos piedāvātu vairākiem žurnāliem, taču Norma Džīna nesaņemtu nekādu samaksu, līdz fotogrāfijas netiktu pārdotas. Viņa piekrita pozēt Heutham no darba brīvajā laikā.

Foto: www.marilynmonroe.com

Blondīne, kas nesmejas

Dažas Heutha fotogrāfijas nonāca uz Emelinas Snaivlijas galda – viņa bija modeļu aģentūras Blue Book Model Agency vadītāja Losandželosā. Snaivlija nosūtīja Normai Džīnai aģentūras bukletu un piedāvāja sadarbību ar noteikumu, ka jaunā dāma vispirms apmeklēs aģentūras trīs mēnešu kursus. Simt dolāru maksa par kursiem gandrīz lika Normai Džīnai atteikties no vilinošā piedāvājuma, bet Snaivlija viņu pārliecināja, ka samaksāt varēs vēlāk no modeles algas. Norma Džīna 1945. gada vasarā parakstīja līgumu ar Blue Book un uzreiz ieguva līgumdarbu, kam gan nebija nekāda sakara ar pozēšanu kameras priekšā – kādā industriālā izstādē viņai vajadzēja pārstāvēt tērauda rūpnīcu. Pēc izstādes slēgšanas Norma Džīna pavisam negribīgi atgriezās iepriekšējā darbā rūpnīcā, paralēli apmeklējot aģentūras kursus.

Mācību laikā Snaivlija iemācīja Normai Džīnai dažādas viltības, kas noderētu pozējot, tostarp ieteica smaidīt tikai ar pussmaidu, lai deguns nemestu ēnu pār lūpām. Vēlāk smaids ar viegli pavērtām lūpām kļuva par Merilinas Monro firmas zīmi.

Dažos līgumos, kas tika noslēgti ar Normu Džīnu kā modeli, Snaivlija nomainīja viņas vārdu pret izsmalcinātāko Džīnu Normani. Jaunajai modelei bija vienalga, kāds vārds parādās līgumos, ja vien tas bija piemērots karjerai. Viņa uzcītīgi pētīja katru savu fotogrāfiju, atlasīja neveiksmīgākās un iztaujāja fotogrāfus par to, kā no kļūdām izvairīties. Visi ieteikumi tika uzklausīti ļoti nopietni – Norma Džīna tādu pašu kļūdu vairs nekad nepieļāva.

Kādā pēcpusdienā 1946. gadā Snaivlija aizsūtīja modeli uz Frank & Joseph’s skaistuma salonu, lai viņai izveidotu frizūru šampūna reklāmai. Skaistuma salona izvēle nebija nejauša – tas bija ar labu reputāciju un populārs kinozvaigžņu vidū; regulāras klientes bija Rita Heivorte un Ingrīda Bergmane.

Frizieri nolēma iztaisnot Normas Džīnas “brūnos un čirkainos” matus. Spēcīgais šķīdums vienlaikus padarīja tos gaišākus, piešķirot rudi blondu nokrāsu. Normai Džīnai paticis šis efekts, un viņa lūgusi matus padarīt vēl gaišākus. Turpmāko mēnešu laikā viņa regulāri apmeklēja salonu, līdz beidzot kļuva par blondīni ar zeltainas medus nokrāsas matiem.

Friziere Silvija Bārnhārta, kas pārvērta Normu Džīnu no brunetes blondīnē, vēlāk apstrīdēja presē izskanējušo informāciju, ka nākamā kinozvaigzne nav vēlējusies būt blonda un strīdējusies pretī. Bārnhārta apgalvo, ka Normai Džīnai jaunā matu krāsa patikusi, jo izcēlusi viņas acis.

Domājams, Bārnhārtai bija taisnība – galu galā viņa kļuva par Normas Džīnas pastāvīgo frizieri un veidoja viņas matus vēl ilgi pēc tam, kad kliente bija kļuvusi par pasaulslavenu kinozvaigzni.

Foto: www.marilynmonroe.com

Džimam te nav vietas

Normas Džīnas modeles karjera 40. gadu vidū turpināja uzņemt apgriezienus, bet diemžēl to pašu nevarēja teikt par viņas laulības dzīvi.

1945. gada Ziemassvētkos Džims atbrauca atvaļinājumā. Notikušās pārmaiņas viņu gan pārsteidza, gan biedēja. Džims uz naktsgaldiņa ieraudzīja kaudzi nesamaksātu rēķinu, ko bija izrakstījuši vietējie apģērbu veikali. Izrādījās, ka sieva visu atsūtīto naudu un arī ģimenes niecīgos uzkrājumus iztērējusi apģērbiem un sievišķīgiem aksesuāriem. Norma Džīna attrauca, ka tas viss nepieciešams modeles karjerai.

Džima Dohertija kundzi interesēja tikai pašas karjera, un viņa ne reizi nepieminēja ģimenes nākotni. Kamēr Džims bija mājās, Norma Džīna lielāko daļu laika pavadīja dažādās fotosesijās. Dohertijs saprata, ka vairs nav sievas dzīves sastāvdaļa – viņam drīzāk bija atvēlēta nejauša garāmgājēja loma.

1976. gadā iznākušajā grāmatā Merilinas Monro slepenā laime, kā arī vairākās intervijās Džims Dohertijs teicis, ka laulības izjukšanā vainojama viņa prombūtne dienesta dēļ. Kopā pavadīto laiku pirms armijas Dohertijs raksturoja kā idillisku. Viņaprāt, ja viņš nebūtu atstājis Normu Džīnu vienu, viss būtu ievirzījies citādi. Džims par Normu Džīnu un Merilinu Monro runāja kā par divām dažādām personām, it kā viņa prombūtnes laikā vairāku cilvēku un dažu notikumu dēļ viņa naivā, vienkāršā sieva būtu samainīta ar ambiciozu karjeras sievieti, ko vada salts aprēķins.

Kad Džims atgriezās armijā, Norma Džīna attālinājās no viņa. Pārstāja sūtīt vēstules, lai gan pirms tam tika rakstījusi katru dienu. Pēc dažām nedēļām Džims saņēma vēsti no kāda Lasvegasas advokāta. Tajā bija teikts, ka Norma Džīna ir apmetusies Nevadas štatā un iesniegusi laulības šķiršanas pieprasījumu. 1946. gada rudens sākumā Dohertijs negribīgi parakstīja šķiršanās dokumentus.

Karjera žurnālu lappusēs

Norma Džīna nebija īsti piemērota modeles darbam modes industrijā, tāpēc viņas karjera attīstījās populāru ilustrētu žurnālu Laff, Peek, See, Glamorous Models, Cheesecake un U.S. Camera lappusēs. Šādi izdevumi ar skaistu modeļu fotogrāfijām kara laikā bija ārkārtīgi populāri. Tos sauca par pin-up žurnāliem – pin angļu valodā nozīmē piespraust ar spraudīti, jo skaistuļu fotoattēlus varēja izņemt no žurnāliem un piespraust pie sienas. Pretēji tam, kā mūsdienās dažkārt mēdz uzskatīt, šajos izdevumos nebija ievietoti kailfoto – modeles bija tērptas peldkostīmos, smalkos naktstērpos, ietinušās dvieļos un tamlīdzīgi. Pēc mūsdienu standartiem šādi fotoattēli izskatās nevainīgi, pat uzjautrinoši.

Populārajiem ilustrētajiem žurnāliem tolaik bija pastarpināta, bet svarīga loma Holivudas zvaigžņu atrašanas sistēmā, jo ne viena vien modele no izdevumu lappusēm piesaistīja filmu studiju uzmanību. Ar laiku pin-up žurnālus aizstāja citi, daudz atklātāki izdevumi, kā, piemēram, Playboy, taču tieši pin-up bija milzīga nozīme to jauno sieviešu dzīvē, kuras vēlējās sākt karjeru Holivudā, – pēc tam neviens izdevums, lai cik atklāts būtu, šo ietekmi nav spējis pārņemt.

Norma Džīna pozēja vairākiem fotogrāfiem, kas viņas attēlus pēc tam pārdeva pin-up žurnāliem. Viens no labākajiem tālaika fotogrāfiem šajā žanrā bija Andrē de Denjē. Viņš strādāja ar Normu Džīnu no 1945. līdz 1949. gadam, kad viņas modeles karjera bija sasniegusi virsotni. Abu kopīgais ceļojums pa Nevadu, Oregonu, Mohaves tuksnesi un Josemitu nacionālo parku 1945. gada ziemā beidzās ar visslavenāko modeles Normas Džīnas fotogrāfiju sēriju.

Šo dažu gadu laikā Andrē de Denjē iemīlējās savā modelē un pat lūdza viņas roku. Norma Džīna esot piekritusi, tomēr pēc īsa laiciņa saderināšanos atsaukusi.

Vēl viens slavens fotogrāfs, kurš izvēlējās Normu Džīnu par savu modeli, bija Ērls Morans. Pirmoreiz viņi sastapās 1946. gadā, un abu sadarbība turpinājās līdz pat 50. gadiem. Tikai 80. gados atklājās, ka savulaik slaveno, visai skandalozo Merilinas kailfoto autors bijis tieši Morans.

Foto: www.marilynmonroe.com

Visstiprākais sapnis

Daudzām meitenēm, kas parādījās pin-up žurnālos ar mērķi sākt karjeru Holivudā, sapnis palika nepiepildīts, bet ar Normu Džīmu notika citādi. Viņas sadarbībai ar Ērlu Moranu un citiem fotogrāfiem, kā arī viņas fotogrāfijām ilustrēto žurnālu lappusēs ir vistiešākais sakars ar vēlāko karjeru Holivudā.

Pēc laulības šķiršanas pieprasījuma iesniegšanas atgriezusies no Nevadas, Norma Džīna atklāja, ka modeļu aģentūras Blue Book Model Agency vadītāja Emelina Snaivlija sākusi kalt plānus, kā attīstīt savas iecienītākās modeles karjeru. Dedzīgi vēloties pievērst Holivudas uzmanību un saprotot to, ka, lai dabūtu līgumu par filmēšanos, Normai Džīnai vajadzēs palīdzību, Snaivlija bija nolīgusi aktieru aģenti Helēnu Einsvorti.

Pēc vairākiem zvaniem vajadzīgajiem cilvēkiem Einsvorte nodeva Normas Džīnas lietu aktieru aģentūras talantu pārstāvim Harijam Liptonam. Viņš nekavējās un sarunāja tikšanos ar Benu Laionu, filmu studijas Fox aktieru atlases vadītāju.

Teorētiski Normai Džīnai nebija nekādu īpašu izredžu – izredzes kļūt par zvaigzni viņai bija tikpat iespējamas un vienlaikus neiespējamas kā daudzām citām meitenēm no ilustrēto žurnālu lappusēm. Taču viņa nolēma pamēģināt. Vēlāk kādā intervijā Merilina Monro atcerējās: “Reiz es skatījos laukā pa logu Holivudas naktī un domāju – tur ārā droši vien ir simtiem tādu pašu meiteņu kā es, kas sapņo kļūt par kinozvaigznēm. Bet es nebūšu viena no viņām. Es sapņošu visstiprāk.”

Nedrošie soļi

Norma Džīna iesoļoja Bena Laiona birojā kādā 1946. gada jūlija dienā, nebūdama pārliecināta par savu nākotni, toties pilna pārliecības par saviem mērķiem. Laions viņu iztaujāja par līdzšinējo dzīvi un to, vai viņai ir kāda pieredze un prasmes, kas varētu noderēt šovbiznesā.

Nervoza un nobijusies Norma Džīna tomēr saņēmās atbildēt, ka nekad nav mācījusies aktieru gudrības, toties viņai ir liela pieredze kameras priekšā un viņa daudz mācījusies no fotogrāfiem, ar kuriem strādājusi.

Dažas dienas pēc šīs tikšanās Bens Laions sarīkoja Normai Džīnai kinoproves un noslēdza pagaidu līgumu ar viņas aģentu Hariju Liptonu. Kinoproves uzraudzīja pats Laions. Tās tika uzņemtas uz krāsu lentes, jo Laionam bija skaidrs, ka melnbaltā lente, iespējams, atklātu Normas Džīnas pieredzes trūkumu, bet krāsās varēs uzskatāmi redzēt labāko, ko modele varētu parādīt kā topošā aktrise.

Normas Džīnas sniegums kinoprovēs lielākoties aprobežojās ar staigāšanu – viņa šķērso filmēšanas laukumu, apsēžas, aizsmēķē, noliek cigareti, tad pieceļas, aiziet līdz logam, iznāk kameras priekšā un iziet no kadra.

Jau pēc nedēļās Fox filmu studijas ražošanas direktors Derils Zanuks noskatījās kinoproves un apstiprināja Normas Džīnas līgumu. Tas noteica, ka viņa saņems 75 dolārus nedēļā sešus mēnešus – pēc tam būs iespējams līgumu pārskatīt un pagarināt vēl uz sešiem mēnešiem. Pirmo līgumu par filmēšanos kādā lentē nu jau bijusī modele parakstīja 1946. gada augustā ar Normas Džīnas Dohertijas vārdu.

Foto: www.marilynmonroe.com

Merilinas Monro iznāciens

Tolaik Normai Džīnai bija tikai 20 gadu, un uz līguma vajadzēja būt arī aizbildņa parakstam. Viņa lūdza parakstīties Greisai Makī. Radiniece piekrita – galu galā Normai Džīnai nebija sevišķi daudz tuvinieku.

Greisa Makī kopā ar vīru bija atgriezusies Kalifornijā, bet Greisas un Normas Džīnas kādreiz tik labās attiecības vairs neatjaunojās. Māte Gledisa laikā, kad meitai bija modeles darbs, kādu brīdi bija izlaista no slimnīcas, taču ikdienas dzīves pienākumi izrādījās par smagu, un, kad Norma Džīna parakstīja pirmo līgumu par filmu, Gledisa bija atgriezusies ārstniecības iestādes drošajā patvērumā.

Tā nu Norma Džīna panākumus nosvinēja kopā Benu Laionu un viņa sievu Bebi Danielsu, filmu producenti, izbijušu mēmā kino zvaigzni. Pieticīgo svinību laikā Laions atcerējās 20. gadu aktrisi, ko vienmēr bija pielūdzis, – viņas vārds bija Merilina Millere. Viņam šķita, ka vārds Merilina daudz labāk izteiks topošās kinozvaigznes Normas Džīnas identitāti. Savukārt viņa pati piedāvāja labskanīgajai Merilinai pievienot savas mātes pirmslaulību uzvārdu – Monro. Laionam patika doma par MM – viņš paziņoja Normai Džīnai, ka tā ir laimīga zīme.

Tādējādi vienas pēcpusdienas laikā Norma Džīna pazuda no zemes virsas un viņas vietā stājās Merilina Monro. Bruņojusies ar jaunu vārdu un cerībām, iesācēja aktrise gatavojās karjerai filmu pasaulē.

Tomēr vairākus turpmākos gadus šī karjera nevirzījās nekur, līdz nāca filma Džentlmeņi izvēlas blondīnes 1953. gadā, kas ļāva Merilinas Monro zvaigznei iemirdzēties pie Holivudas debesīm. Tai nebija lemts degt ilgi – tikai nepilnus desmit gadus. 1962. gadā slaveno Holivudas zvaigzni, visas planētas seksa simbolu, atrada mirušu pašas mājā. Par viņas pāragrās nāves patiesajiem iemesliem strīdas vēl šodien, bet viens no galvenajiem, šķiet, bija tas, ka, pat kļūstot par Merilinu Monro, Norma Džīna nezināja, ka Holivuda piedod tikai stiprākajiem. Pārējiem ir jāaiziet neatkarīgi no tā, cik lieli bijuši panākumi.

Komentāri (16)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu