Aukstais karš lielā mērā bija spiegu cīņa. Slepenos aģentus nosūtīja dziļā ienaidnieka aizmugurē, lai viņi tur iegūtu informāciju. Spiegi izmanoja visjaunākās tehnoloģijas: miniatūras fotokameras un asprātīgi noslēptus mikrofonus. Taču aģenti visu laiku riskēja, ka viņus notvers, ieslodzīs cietumā vai pat sodīs ar nāvi.
Sargi bez brīdinājuma ieslēdza gaismu šaurajā Rietumberlīnes cietuma kamerā. Vīrietis uz lāvas pēkšņi pamodās. Viņš pārsteigts mirkšķināja acis, līdz atcerējās, kāds šodien ir datums: 1962. gada 10. februāris. Cietumniekam, meistarīgajam padomju spiegam Rūdolfam Ābelam, tā bija ļoti laimīga diena. Pirms tam viņam bija piespriests 30 gadu cietumsods amerikāņu cietumā, taču šodien viņš atkal būs brīvs cilvēks!
Ābels apģērbās, un viņu izveda no kameras. Šis rīts Berlīnē bija ledaini auksts. Ābelu iesēdināja vidējā no pieciem tumši ziliem mersedesiem. Mašīnu kolonna devās uz Glīnikes tiltu, kas atradās uz robežas starp Rietumberlīni un Austrumberlīni.
Pie tilta Rūdolfs Ābels, kuru ielenca amerikāņu kareivji, pamanīja, ka Austrumvācijas pusē apstājas četri melni limuzīni. No automobiļiem izkāpa aptuveni 20 vīru, viens no viņiem bija ASV armijas lidotāja formastērpā. Šis vīrietis devās pāri tiltam. Amerikāņi pabikstīja Ābelu, un arī viņš devās pāri tiltam. Bija sākusies spiegu apmaiņa. Tilta vidū, neitrālajā zonā, abi vīrieši pagāja viens otram garām. Drīz pēc tam Rūdolfs Ābels un Frānsiss Gērijs Pauerss nonāca drošībā katrs savā “dzelzs priekškara” pusē.
Aukstais karš – velnišķīgi karsts
Ābela un Pauersa apmaiņa bija pirmā no vairākām spiegu apmaiņām uz Glīnikes tilta Berlīnē, kuras piesaistīja lielu uzmanību. Šādu apmaiņu bija daudz – tieši proporcionāli spiegošanas pieaugumam.
Savulaik ASV valdīja cēls, bet naivs uzskats, ka “džentlmeņi nelasa svešas vēstules”. Slepenu informācijas vākšanu par citām valstīm uzskatīja par neglītu rīcību, un ar to nodarbojās tikai nelieli armijas speciālie dienesti. Taču Otrā pasaules kara gados izlūkošana ieguva ļoti svarīgu, izšķirīgu nozīmi. Un tā kļuva vēl svarīgāka pēc Vācijas kapitulācijas, kad gan Austrumi, gan Rietumi saprata, ka bijušie kara laika sabiedrotie miera laikā ir kļuvuši par ienaidniekiem.
Kad 1962. gadā notika Ābela un Pauersa apmaiņa, aukstais karš ritēja pilnā sparā. Pirms 13 gadiem Padomju Savienība bija šokējusi Rietumu pasauli ar savas pirmās atombumbas izmēģinājumu. Šoks kļuva vēl lielāks, kad noskaidrojās, ka PSRS visas tehniskās zināšanas par bumbu ieguvusi no saviem spiegiem ASV. Aukstā kara kulminācija bija 1959. gadā, kad Fidela Kastro komunistiskie revolucionāri pārņēma varu Kubā – pašā ASV degungalā, tikai 150 km uz dienvidiem no Floridas. ASV Aizsardzības ministrs Roberts Maknamara par šo laiku teica: “Jūs sakāt, aukstais karš? Ne velna, tas bija traki karsts!”
Līdz ar Rūdolfa Ābela un Frānsisa Gērija Pauersa apmaiņu noslēdzās divi lieli spiegu skandāli: FIB bija atklājis, ka Rūdolfs Ābels vada lielu spiegu tīklu ASV, bet Frānsisu Gēriju Pauersu notrieca, kad viņa lidmašīna “U-2” veica izlūkošanu virs Padomju Savienības teritorijas.
Viljams Fišers jeb Rūdolfs Ābels
Rūdolfs Ābels piedzima 1903. gadā Lielbritānijā krievu ģimenē, un viņa īstais vārds bija Viljams Henrihovičs Fišers.
Fišera ģimene 1921. gadā pārcēlās atpakaļ uz Krieviju, kas nu bija kļuvusi par Padomju Savienību. Ābels labi runāja angļu valodā, tāpēc sāka strādāt par tulku valdības iestādēs, bet vēlāk par viņa darba devēju kļuva armijas izlūkdienests. 20. un 30. gados viņš darbojās Norvēģijā, Lielbritānijā, Francijā un citur, veicot radista pienākumus. Vēlāk, arī Otrā pasaules kara laikā, viņš skoloja radistus PSRS Valsts drošības komitejas struktūrās. Otrā pasaules kara laikā viņš iepazinās ar reālo Rūdolfu Ābelu, kura vārdu un biogrāfiju viņš vēlāk izmantoja. Īstais Rūdolfs Ābels bija dzimis Latvijā.
Pēc kara viņš pārgāja PSRS drošības struktūru aktīvā dienestā. Ābelu skoloja par slepeno aģentu. Viņš iemācījās vervēt aģentus, apmainīties ar slepeniem ziņojumiem, atrast izspiegojamos objektus, dzīvot, neizraisot nekādas aizdomas, izturēt neskaitāmas pratināšanas, ja gadītos nonākt pretinieka rokās un vajadzētu pārliecinoši pierādāt, ka Ābels patiešām ir tas cilvēks, par kuru uzdodas.
Pēc divu gadu ilgas intensīvas apmācības Rūdolfu Ābelu 1948. gadā nosūtīja uz ASV.
Amerikā pirms gada bija nodibināta Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP). Šim amerikāņu izlūkdienestam vajadzēja vākt tādas ziņas par citām valstīm, kuras nevarēja iegūt diplomāti. Tas bija stratēģiski svarīgs darbs, tāpēc CIP darbojās tiešā Baltā nama pakļautībā.
CIP un VDK ar brīvām rokām
Padomju Savienības agresīvā ārpolitika baidīja ASV. Tāpēc CIP bija atļauts pielietot praktiski jebkurus līdzekļus: veikt slepkavības, atbalstīt nemiernieku grupas un uzraudzīt ASV pilsoņus – ja vien tas varēja palīdzēt komunisma izplatības ierobežošanā.
Padomju slepenie dienesti bija izveidoti vēl pirms Otrā pasaules kara. 1,5 miljoni aģentu galvenokārt nodarbojās ar padomju pilsoņu uzraudzīšanu. Pēc PSRS vadītāja Staļina nāves 1953. gadā drošības dienestu reorganizēja, lai ierobežotu tā politisko ietekmi. Rezultātā radās VDK (Valsts drošības komiteja) ar vairāk nekā pusmiljonu darbinieku. Tiek lēsts, ka trešdaļa no VDK darbiniekiem bija spiegi. Pārējie analizēja informāciju, ko savāca aģenti. Padomju Savienība vēlējās samazināt savu atpalicību no Rietumiem tehnoloģiskā progresa jomā, un šī mērķa sasniegšanas līdzeklis bija vesela spiegu armija (galvenokārt ASV, kuras tehnikas attīstībā bija tikušas vistālāk).
Fotostudija aizsegam
Rūdolfs Ābels 1948. gada 16. novembrī ar svešu vārdu caur Kanādu ieradās ASV. Viņam bija līdzi 5000 dolāru liels “sākuma kapitāls”. Uz Emīla Goldfusa vārda viņš noīrēja telpas Ņujorkā, Bruklinā, kur atvēra fotostudiju.
Kaimiņi viņu iepazina kā patīkamu cilvēku, kurš labprāt apspriež ikdienas problēmas un stāsta anekdotes par savu (izdomāto) mežstrādnieka darbu ASV ziemeļrietumos. Neviens pat nenojauta, ka viņa fotostudija faktiski darbojas kā raidstacija, ka tā ir īsts spiegu midzenis.
Rūdolfam Ābelam bija uzdots izveidot spiegu un diversantu tīklu. Kara gadījumā šai diversantu organizācijai vajadzēja dot triecienus izraudzītajām amerikāņu ieroču fabrikām, militārajiem un infrastruktūras objektiem. Diversanti bija komunistiskās kustības veterāni no Otrā pasaules kara laikiem, kuri tagad dzīvoja Meksikā un Dienvidamerikā. Ja izceltos karš, viņiem kā nelegālajiem imigrantiem vajadzēja slepus šķērsot Meksikas un ASV robežu. Korejas kara laikā 1950. gadā šie diversanti divas nedēļas atradās ASV un bija gatavi sākt darbību, ja Āzijā cīņas vērstos plašumā.
Rūdolfs Ābels spiegus savai organizācijai vervēja starp amerikāņu komunistiem, kuri strādāja militārās pētniecības iestādēs, rūpniecības uzņēmumos un valsts pārvaldē.
Informācija par katru cenu
Padomju Savienība centās pārplūdināt Rietumu pasauli ar saviem spiegiem. Viņi izmantoja jebkurus līdzekļus, arī kukuļošanu un šantāžu, lai iegūtu informāciju.
ASV kara flotes sakaru speciālists Džons Volkers 1960. gadā bija iedzīvojies lielos parādos. Viņš vērsās PSRS sūtniecībā un pārdeva krasta apsardzes radiosakaru šifrus. Nākamajos 20 gados viņš nopelnīja apmēram divus miljonus dolāru, iztirgojot dažādas ziņas, tostarp arī par atomzemūdenēm. Volkeru atmaskoja tikai 1985. gadā, kad viņš pēc laulības šķiršanas atteicās maksāt alimentus savai bijušajai sievai. Viņa nolēma atriebties un pastāstīja FIB visu par šķirto vīru.
VDK izmantoja arī šantāžu. Padomu aģenti, piemēram, izmantoja pat nepilngadīgus zēnus-prostitūtas, sūtot viņus pie cilvēkiem, kam bija pieejama svarīga informācija, un tad slepus filmēja “klienta” izdarības ar puiku. Pēc tam upurim piedāvāja izvēli – vai nu viņš kļūst par padomju spiegu, vai arī visi uzzina par viņa rīcību.
Austrumvācijas slepenpolicija “Stasi” regulāri izmantoja tā sauktā Sarkanā Romeo pakalpojumus. Šis vīrs bija apmācīts gan spiegošanas, gan pavedināšanas mākslā.
Viens no viņa upuriem bija Gabriela Klīma, kas strādāja par tulci ASV vēstniecībā Rietumvācijā, Bonnā. 1977. gadā Gabriela Klīma sastapa savu “sapņu princi” un nodzīvoja ar viņu kopā veselu pusgadu. Tikmēr Sarkanais Romeo nofotografēja simtiem slepenu dokumentu, kam piekļuva ar draudzenes palīdzību. Viņa domāja, ka draugs ir miera cīnītāju kustības dalībnieks, kamēr patiesībā viņš bija “Stasi” aģents, kuru Austrumvācijas pilsētā Rostokā mājās gaidīja sieva.
CIP bija daudz grūtāk līdzīgā veidā iefiltrēt savus spiegus Austrumu bloka valstīs, jo tur pār iedzīvotājiem bija ļoti stingra uzraudzība. Tāpēc amerikāņi ieguldīja daudz naudas moderna tehniskā aprīkojuma izstrādāšanā.
1955. gadā CIP sāka izmantot izlūklidmašīnu “U-2”, kas lidoja lielā augstumā. Šī lidmašīna varēja fotografēt militārus objektus no 21 000 metru augstuma, kur to praktiski neapdraudēja pretinieka pretgaisa aizsardzības sistēma. Tomēr 1960. gadā šāda lidojuma laikā tika notriekts Frānsiss Gērijs Pauerss, un VDK ātri saprata, ka viņa stāsts par meteoroloģiskiem novērojumiem kā lidojuma mērķi un par nomaldīšanos ir tikai pasaka.
Frānsisam Gērijam Pauersam piesprieda desmit gadu cietumsodu un labošanas darbus padomju darba nometnē.
Ābels iekrīt 10 centu monētas dēļ
Spiegi darīja visu, lai neizraisītu nekādas aizdomas. Rūdolfs Ābels sadraudzējās ar kaimiņiem, citiem fotogrāfiem un māksliniekiem, ar kuriem dedzīgi apsprieda fotografēšanas un mākslas lietas.
Spiegu tīkla dalībnieki viņu pazina tikai ar segvārdu, un neviens no viņiem ne reizi neapmeklēja Ābela fotostudiju. Viņi sazinājās ar šifrētām vēstulēm, ko noslēpa norunātajās vietās, vai arī izmantoja radiosakarus.
Par spīti rūpīgai piesardzībai, Rūdolfu Ābelu atmaskoja. Viņa priekšnieks PSRS sūtniecībā pieļāva nepiedodamu vieglprātību – reiz paņēma līdzi aģentu Reino Heihenenu uz Ābela fotostudiju, lai tur to apgādātu ar fotoaparātu. Pirms šī apmeklējuma Heihenens iekrišanas gadījumā nekādi nevarētu izpaust Ābela adresi, pat ja gribētu – viņš to vienkārši nezināja.
Reino Heihenena sievai nebija ne jausmas, ar ko nodarbojas viņas vīrs. Gan viņa, gan pārējie radi un draugi uzskatīja, ka Reino ir vienkāršs strādnieks. Taču tad kādu dienu, kad kaimiņienei aptrūkās naudas, lai samaksātu par avīzi, Heihenena sieva viņai aizdeva 10 centu monētu, ko bija atradusi vīra bikšu kabatā.
Avīžu pārdevējs monētu nejauši nometa zemē, un tā atvērās. No monētas izkrita mikrofilma. Pārdevējs tūliņ steidzās uz policiju, kas šo lietu nodeva FIB.
Drīz vien atrada monētas īpašnieku, un Heihenens, negribēdams ilgus gadus sēdēt cietumā, izstāstīja visu, ko zināja – arī to, ka Ābela fotostudija Bruklinā ir padomju spiegošanas centrs.
Ābelu apcietināja. Viņa mājas pagrabā FIB atrada mikrofilmas, šifrus, raidītājus un citu spiegošanas aprīkojumu. Ābels visu noliedza, tomēr ar Heihenena liecību un lietiskajiem pierādījumiem bija diezgan, lai viņam piespriestu 30 gadu cietumsodu.
PSRS spiegi tautas varoņu lomā
Pēc apmainīšanas pret Frānsisu Gēriju Pauersu Rūdolfs Ābels atgriezās Padomju Savienībā, kur saņēma augstu padomju apbalvojumu – Ļeņina ordeni. Par savu darbu viņš saņēma arī citus apbalvojumus un lielu mūža pensiju. Ābels turpināja darbu VDK, kur apmācīja topošos spiegus. Padomju Savienība 1989. gadā nolēma Ābelu pagodināt, izdodot pastmarku ar šī spiega portretu.
Spiegus gan oficiāli, gan neoficiāli uzskatīja par komunisma aizstāvjiem un padomju varoņiem, kas uzņēmās milzīgu risku, strādājot ienaidnieka aizmugurē.