M.Zanders: vai Latvijā nav pārāk daudz normatīvo aktu? (10)

Minēšu piemērus. Rīt valdība skata divus informatīvos ziņojumus. Ekonomikas ministrija sagatavojusi pārskatu ar garum garu nosaukumu, bet jēga ir: kā veicas ar administratīvo procedūru vienkāršošanu uzņēmēju attiecībās ar valsti. Ideja vienlīdz pareiza, cik it kā vienkārši īstenojama. 1) Ja uzņēmējs kādu dokumentu iestādei var nosūtīt elektroniski, tad ar to pietiek un viņš nav jātrenkā ar papīra kopiju. 2) Ja iestāde vajadzīgo informāciju var saņemt no citas iestādes, tad uzņēmējs nav jātrenkā. Liktos – viss tik loģiski, ka tiek pieņemts šāds lēmums, un lieta darīta. Nekā nebija... Atverot pielikumu ziņojumam, ieraugām desmitiem lappušu, kurās uzskaitīts, kādos tik likumos jāizdara izmaiņas, lai šo lēmumu īstenotu. Attiecīgi ir jāizstrādā izmaiņas, tās jāsaskaņo, jāpieņem, un, kā jau nojaušat, pasākums daudzos gadījumos iestrēgst.

Savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija sagatavojusi ziņojumu par Sociālās drošības tīkla stratēģijas ieviešanu 2009.gadā. Saprotamā valodā izsakoties, runa ir par dažādiem pasākumiem, kas vērsti sabiedrības trūcīgās daļas atbalstīšanai: sākot no t.s. 100 latu algām bezdarbniekiem, beidzot ar palīdzību trūcīgiem skolēniem. Noliekam malā jautājumu par to, cik šī nauda tiek izmantota lietderīgi un caurskatāmi, tomēr principā nav šaubu, ka šāds sociālais drošības tīkls ir vajadzīgs. Tādēļ jo dīvaināk lasīt, ka, piemēram, Veselības ministrija atvēlēto naudu šā tīkla ietvaros apguvusi, saudzīgi izsakoties, pavāji (dažos pārskata termiņos izmantoti tikai 5% no līdzekļiem). Protams, nav izslēdzams, ka pie vainas ir tieši ministrijas darba stils, tomēr nevar noliegt, ka liels šķērslis ir arī tas, ka nepieciešami jauni labojumi, jauni noteikumi un dievs zina, kas vēl, lai varētu valsts atvēlēto naudu novirzīt līdz tiem, kuri to ļoti gaida.

Es saprotu, ka nevar ar vienu valdības lēmumu atcelt likumus vai dalīt naudu “pa taisno”, tomēr līdzšinējā situācija arī nav pieciešama, jo, šādā garā turpinot – ja runājam par konkrēto piemēru –, kāds šo sociālo drošības tīklu var arī nesagaidīt. Tas ir tas pats, kas pēc cunami vai zemestrīces sākt izstrādāt instrukcijas un likumus par humānās palīdzības sniegšanu. Tādēļ te darbs juristiem, kuri varētu mēģināt saprast, kā šo konstrukciju padarīt jēdzīgu. Manā, nespeciālista, skatījumā varētu sākt ar valdības darba kārtības maiņu. Ja paskatāmies sēžu kārtības, tad redzam desmitiem jautājumu, starp kuriem ir, es atvainojos, pulka šauri specifisku (piemēram, rīt tiks spriests par cidoniju kvalitātes kritērijiem), tomēr arī tiem tiek veltīts laiks un ierēdņu resurss. Attiecīgi vajadzētu noteikt, ka 10, 20 vai 30 jautājumi valstī ir absolūta prioritāte, tie “jādzen” cauri īsos termiņos, pārējie var pagaidīt. Attiecīgi jābūt juridiski noteiktam: ja konkrētās iestādes prioritāros jautājumus neatrisina valdības noteiktā termiņā, teiksim, divās nedēļās, tad ir sankcijas. Jo tagad, ja pareizi saprotu, ir tā: kad prasa, kāpēc kavējas būtiski jautājumi, iestāde atbild, ka štati samazināti un tai taču ar to, simboliski izsakoties, cidoniju lietu arī jātiek galā.

Manuprāt, šī ir problēma, kura var sačakarēt (atvainojos) jebkuru saprātīgu ideju neatkarīgi no tā, kādas partijas ir valdībā.