Diskriminācija skolas solos

FOTO: www.flickr.com

Skolēnu starpā vienmēr valdījusi diskriminācija. Īpaši tā vērojama klasēs, kur ir viens tā sauktais līderis, kas parasti atrod kādu pelēko, vientuļo, sevī ierāvušos cilvēku un dara tam pāri. Kā skolēnam celt savu pašapziņu, kā likt cienīt vienam otru?


Visi meklē savējos

Lai cik banāli un apnicīgi tas skanētu, bet saknes atkal un atkal ir jāmeklē ģimenē. Neviens, kuram ir pietiekami daudz mīlestības un novērtējuma mājās, neieņems ne varmākas, ne upura lomu.
Cilvēkiem ir tieksme apvienoties grupējumos, meklēt līdzīgi domājošos, veidot interešu pulciņus un draugu saietus. Te ir tie paši egregori jeb vienādi domājošu cilvēku enerģijas apvienojumi, kas piesaista līdzīgu enerģiju. Tā veidojas, piemēram, kaķu mīļotāju saieti, draugu kompānijas, arī noziedzīgie grupējumi un tamlīdzīgi.
Arī tā sauktais līderis meklē savējos. Tie ir bērni, kas nav mīlēti un ģimenē atbalstīti, kas nav atraduši citu veidu, kā pasaulē sevi pierādīt. Katram ir atšķirīgs veids, kā aizsargāt savas vājās vietas. Ļoti bieži gadās, ka līderi un viņu atbalstītāji ir bijuši tādā pašā situācijā, kādā tagad ir pelēkais un apceļamais, tikai viņi pietiekami ātri sapratuši, ka uzbrukums – tā ir labākā aizsardzība (vismaz tautā tā runā).

Turklāt līderi nekad nav vieni, viņiem vajag aizmuguri – kā grāmatā par Maugli, kur tīģerim Širhanam aiz muguras vienmēr bija šakālis (jeb komanda).


Mēs nekad dzīvē nesatiekam cilvēkus, ar kuriem mums nav nekā kopīga. Tas ir kā ar mājas sienām, kas savienojoties veido stūri – tikai vienāda izmēra sienas sakļausies un veidos ko jaunu. Tātad arī līderim & Co un viņa upurim ir kas kopīgs, tie savstarpēji pievelkas –enerģētiski. Tās ir lomas, ko spēlējam. Upurim bieži vajadzīgs, lai viņu aiztiek, baksta, aizvaino. Ir cilvēki, kam visa būtība sauc – nu, nāc, iesit man! (Ar zemtek stu – lai es varu turpināt būt nelaimīgs.) Tas ir scenārijs, pēc kāda reizēm dzīvojam. Varbūt tam vientuļajam un pelēkajam tā ir ierasta vide, varbūt viņš to vien mājās dzird – tu nekas neesi, tu nekam nederi, ko tu tāds dzīvē iesāksi, tu tāds nevienam nepatiksi. Tas ir kā iestatījums, kā programma, ko mēs, vecāki, bērnos varam palaist ļoti viegli. Un viņi notic. Cilvēks ir tāds dīvainis, viņam patīk viss ierastais un pazīstamais, kaut arī tas būtu sāpīgs un pazemojošs.


Enerģiju dot, nevis atņemt

Labākais variants ir strādāt gan ar līderi, gan ar to, ko apceļ. Viņiem abiem ir nepieciešams atbalsts un mīlestība. Katrā no mums ir kaut kas īpašs, un, ja vien spēsim sevī un otrā to pamanīt, saredzēt un iznest gaismā, lai ļautu tam dzīvot, pavērsies iespējas attīstībai un sevis pilnveidošanai. Tā ir vispārzināma patiesība: ja nevaru būt labs, tad vienmēr varu viegli piesaistīt uzmanību, būdams slikts. Ir ļoti vienkāršs mehānisms – pārtrauciet darīt to, kas nestrādā, un dariet to, kas strādā un dod rezultātus. Tātad, ja gribam, lai mēs paši un cilvēki ap mums ir laimīgi, jādara tas, kas sniedz gandarījumu un apmierinājumu. Diez vai bērns būs laimīgs, klausoties garu morāli par to, ka «tā darīt nav labi». Varbūt daudz vairāk labuma dos uzsvars uz labo. Tas ir kā ar ziediem – neaprūpēts zieds novīst, bet, ja to kopjam un saudzējam, tas aug. Tā ir tā pati enerģijas virzība. Kam mēs veltām savu enerģiju, tas zeļ un plaukst. Kam savu enerģiju atņemam, tas nonīkst un izzūd. Ja sūdzamies, ka viss ir slikti, bērnam skolā iet slikti, tad arī savu enerģiju piesaistām visam sliktajam. Un tiešām klājas aizvien sliktāk un sliktāk!

Uz augšu