No 2010. gada 5. februāra līdz 14. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) būs skatāma plaša gleznotāja Edvarda Grūbes personālizstāde.
Arsenālā atklās Grūbes personālizstādi (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Edvards Grūbe ir viens no izcilākajiem latviešu gleznotājiem, kurš savā daiļradē nerimtīgi variē tādas pamattēmas kā māte, maize, logs, durvis, klusā daba, lelle. Personālizstāde ir gleznotāja svētki, un šī ir mākslinieka ceturtā personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tā noslēdz gandrīz 50 gadu darba posmu, ļaujot autoram pašam sevi analizēt.
Edvards Grūbe dzimis 1935.gada 3.novembrī Rīgā, beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1955) un Latvijas Mākslas akadēmiju (1961). Izstādēs viņš sāka piedalīties 1961.gadā, un jau pēc diviem gadiem tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. Lielu mūža daļu gleznotājs veltījis pedagoga darbam Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā un Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā. Kopš 1975.gada Edvards Grūbe guvis apbalvojumus izstādēs Viļņā, Rīgā un Maskavā.
LNMM izstāžu zālē Arsenāls eksponēta plaša mākslinieka gleznu retrospekcija, kurā iekļauti arī vairāki jauni darbi, aptverot laika posmu no 1963.gada līdz šodienai. Neviena no Edvarda Grūbes jaunībā atrastām pamatvērtībām nav zudusi, varbūt kļuvusi dziļāka, smagāka, un nekas daudz nemainās viņa darbu tēmās un to kompozicionālajā risinājumā, tikai pieaug meistarība un mīlestība uz krāsas neierobežotām iespējām. Grūbe nav tas mākslinieks, kas strādā dažādās tehnikās, iejūtas vairākos mākslas laukos vai kā citādi mēģina izmainīt savu glezniecību. Atkal un atkal tiek paceltas iemīļotās tēmas, bet šobrīd ir cits laiks un cits briedums, cita krāsu izjūta. Tāpat kā figurālajās kompozīcijās, arī klusajās dabās mākslinieks slavina sev būtiskas lietas. Maize, māla trauki, seni latviešu darba rīki, krēsli – tie nav tikai skaisti priekšmeti, bet ir viņa pasaules uztveres atspoguļotāji. Darbos sajūtama nopietnība un mīlestība, ar kādu Edvards Grūbe tos uzlūko. Brīva un koša ir atraisījusies krāsa. Ir zudis miers – tik raksturīgs sākuma posma darbiem.
Par svarīgāko dzīvē Edvards Grūbe uzskata patīkamu darbu:
"Galvenais ir atrast sev tādu nodarbošanos, kurā gribas iedziļināties arvien vairāk un vairāk, apgūt to pilnībā līdz virtuozitātei. Tas ir mērķis visam mūžam. Man tā ir glezniecība."
Izstādes ekspozīciju papildina dokumentālā filma „Darbnīca laukos” (2002), kas stāsta par Edvarda Grūbes un viņa dzīvesbiedres Intas Celmiņas daiļradi. Scenārija autore ir Laima Slava, režisors Olafs Okonovs, operators Uldis Jancis, komponists Andris Dzenītis. 2004.gadā Bergamo (Itālija) mākslai veltīto filmu festivālā „Darbnīca laukos” ieguva galveno balvu Mura d’Oro.
Uz mākslinieka personālizstādes atklāšanu izdevniecība "Neputns" izdod monogrāfisku albumu "Edvards Grūbe" latviešu un angļu valodā. Grāmatas sastādītāja ir Laima Slava un kopā ar gleznotāju Intu Celmiņu arī teksta autore. Zinātnisko katalogu un izstāžu sarakstu sastādījusi mākslas zinātniece Ilze Putniņa. Grāmatas dizainu veidojusi Zane Ernštreite.