Nešpetnā francūziete Sofija Marso (15)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFP/LETA

Ja Sofija Marso būtu Karlsons, 17. novembri viņa pavadītu ar 43 tortēm un tikai vienu svecīti. Dāvanu aktrisei dzimšanas dienā sagādājuši arī kinoteātri – no novembra repertuārā iekļautā drāma “Neskaties atpakaļ” pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivālā, kur pa sarkano paklāju, rokās sadevušās un klusi sarunājoties, viena blakus otrai gāja koši sarkanā tērptās šīs filmas zvaigznes Sofija Marso un Monika Beluči.

Uz mūžiem Vika

Mapū ģimene Parīzes piepilsētā Žentilī ne ar ko īpašu neizcēlās – Benuā bija šoferis, viņa sieva Simona – pārdevēja, bet abi bērni – Silvēns un Sofija Daniela Silvija – strādāja tos pašus nedarbus, ko viņu vienaudži. Taču Sofija bija spītīga – meitēns bija dzirdējis, ka cilvēka liktenis jau pirms dzimšanas esot nolemts, tāpēc viņa vēlējās darīt visu, lai izrautos no vides, no kurienes neizrāvās viņas vecāki, dzīvodami no algas līdz algai.

Simona reiz izlasīja sludinājumu, ka tiek meklēti bērni, kas vēlētos kļūt par modeļiem. Viņa šajos skopajos vārdos pamanīja iespēju un kopā ar Sofiju devās uz pārrunām. Sofija pirmoreiz nostājās profesionālas fotokameras priekšā, taču aģentūras vadība bija pārliecināta, ka meitene ir pārāk veca, lai gozētos bērnu drēbītēs, taču kontaktinformāciju gan pierakstīja. Katram gadījumam. Droši vien nenojaušot, ka tas notiks pavisam drīz.

Sofija Marso un Monika Beluči
Sofija Marso un Monika Beluči Foto: AFP/LETA

Kolds Pinotū studijas “Gaumont” paspārnē bija nolēmis uzņemt filmu par pusaudžiem un mērķtiecīgi meklēja galvenās varones Vikas atveidotāju. 1980. gada 26. martā Sofija ar tēvu devās uz studiju, pa ceļam izlasīdama ielas nosaukumu, kas kļuva par viņas pseidonīmu un mūžīgo jautājumu iemeslu – vai tiešām Sofija nav leģendārā franču mīma Marsela Marso meita? Varbūt radiniece? Nē, Marso meitenes prātā skanēja daudz aristokrātiskāk un noslēpumaināk par Mapū, un ar 52. kārtas numuru viņa stājās priekšā radošajai grupai, lai, kā vēlāk noskaidrosies, izkonkurētu meiteņu tūkstošus un iegūtu galveno lomu “Bumā”.

Filmas panākumi bija pārsteidzoši – Francijā vien pārdeva vairāk nekā četrus ar pusi miljonus biļešu uz šo filmu, 1982. gadā sekoja turpinājums (Sofija saņēma Francijas nacionālo kinobalvu “Cēzars” kā daudzsološākā jaunā aktrise), taču līdz ar sākuma titriem bija beigusies Sofijas bērnība. Kad viņa pirmoreiz spēra kāju filmēšanas laukumā, Sofijai bija tikai 13 gadu, un, nospēlējusi vienā no skaistākajām Eiropas filmām par pirmo mīlestību, viņa kļuva par zvaigzni, kuras frizūra bija karstākā modes aktualitāte, kuras vaibstus bija aizņēmusies kāda televīzijas leļļu šova varone un kuru savās savtīgajās interesēs vēlējās izmantot arī kinoindustrija. Vecāki parakstīja līgumu ar “Gaumont”, nenojaušot, ka pēc dažiem gadiem tas kļūs par pamatīga skandāla iemeslu.

Kopā ar slavu nāca arī šķietama brīvība – par Parīzes līgavu dēvētā Sofija bija projām no mājām, dzīvoja īrētā dzīvoklī, taču viņai nebija laika izbaudīt ne pusaudzes gadus, ne randiņus, ne Parīzes romantiku. Skola mijās ar filmēšanos un aktiermākslas nodarbībām, bet Francijas mīlule nevarēja ne soli paspert, kad atkal kāds viņu centās uzrunāt. Sākumā viņa bija sajūsmā, taču tad nāca apjausma, ka šī atpazīstamība ir vissmagākā nasta, ko nāksies vilkt līdzi gadiem. Un svešo garāmgājēju uzmundrinošie vēlējumi un dāvātie ziedi nespēja notušēt to vientulību un izmisumu, kurā Sofija vadīja savas dienas. Dzīve bija pilnībā mainījusies, bet viņa tam nebija gatava – intravertais tīnis bija nonācis uzmanības centrā... Sofija vēlāk šo savu dzīves posmu pielīdzinās katorgai, jo studijas līgumā bija sīki uzskaitīts, ko viņa drīkst un ko nedrīkst darīt, lai uzturētu imidžu. Taču Sofijā modās spīts, un kāda tikšanās bija pēdējais piliens viņas rūgtuma biķerī.

Nodevēja

1940. gada 22. novembrī Ļvovā dzimušais aktieris, scenārists un režisors Andžejs Žuļavskis Francijā pavadīja daudz laika – viņš tur bija studējis kinomākslu un pēc aizlieguma Polijā atrada mītnes zemi, kur iemantoja epitetu “sieviešu dvēseļu inženieris”. Tāds viņš bija gan filmēšanas laukumā, lomas uzticēdams Romijai Šnaiderei un Izabellai Adžāni, gan reālajā dzīvē, aiz sevis atstādams arī asaru jūras. Taču jauniņā Sofija Marso – abu vecuma starpība ir 26 gadi – bija ciets rieksts, kaut gan abu pirmā tikšanās – tik liktenīga, it kā būtu norakstīta no kāda kinoscenārija.

Kādā ballītē Sofija jau iesirmo režisoru uzrunājusi ar vārdiem: “Kā jums patīk dzīvot Francijā?”, taču siltais tembrs, kādā viņa jautājumu uzdevusi, licis domāt, ka tā nav tikai interese aiz pieklājības. Andžejs sācis stāstīt par bērnību, un saruna turpinājusies arī naksnīgās Parīzes ielās, lai pavisam drīz Sofija studijas “Gaumont” vadībai paziņotu, ka vēlas būt brīva no jebkādiem līgumiem. Lai izvairītos no pavisam drošiem tiesu darbiem, Žuļavskis sadabūja miljonu franku – tieši tik lielu summu studijas juristi bija noteikuši kā atkāpšanās iespēju, un Sofija bija brīva.

Foto: AFP/LETA

Viņa bija zvaigzne, kura spēlējusi kopā ar Žanu Polu Belmondo, Žerāru Depardjē, Katrīnu Denēvu un Filipu Nuarē, un viņa bija nodevēja, žurnālistiem necik glaimojoši neizsacīdamās par franču kino – tas esot impotents! –, taču Sofijai piedeva, sak, viņa vēl jauna un neapzinās, ko dara. Taču Marso jaunkundze apzinājās gan un, pārdevusi mašīnu, dzīvokli un mantas, viņa devās līdzi Andžejam uz Varšavu, līdzi paņemot arī franču kinovides nosodījumu. “Viņi mani indēja. To varēja nosaukt par vardarbību, varbūt pat par rasismu. Studijai bija nepieciešama paklausīga spēļmantiņa, un tas bija neizturami. Es baidījos, ka pēc līguma laušanas mani iesēdinās cietumā.”

Poļu mājsaimniece

1985. gadā situācija Polijā nebija pati labvēlīgākā – veikalu plaukti bija tukši, gaisā virmoja jaunas politiskas dvesmas, un, kad uz šāda fona tika nofotografēta Sofija, bilde, kas parādījās Francijas presē, izraisīja vispārēju nācijas sašutumu, sak, kas gan noticis ar mūsu mīluli! No “Buma” piemīlīgās Vikas nebija ne vēsts – Sofija bija ietērpusies bezizmēra drēbēs un ne ar ko neizcēlās no pūļa. Taču viņa jutās laimīga.

Andžejs Sofijai iemācīja mīlēt literatūru, tostarp arī krievu klasiku, viņi stundām ilgi runāja par visdažādākajām tēmām, un Sofija saprata, ka viņas aktrises potenciālam patiesībā līdz šim neviens pat nav pieskāries – Žuļavskis viņu pārliecināja, ka Marso piestāv un ka viņa ir spējīga uz ekrāna iedzīvināt arī vissarežģītākos raksturus. Taču tas aizplīvuroja sadzīviskos niekus, uz ko jaunā Sofija varbūt pat nebija gatava, uzsākot kopdzīvi ar sarežģīta rakstura un par viņu daudz vecāku vīrieti. Vēlāk viņa teiks: “Viņš man ir dāvājis daudzas lieliskas lomas savās filmās, mierīgu dzīvi un – pats galvenais – iespēju būt mātei.” Abu dēls Vensāns piedzima 1995. gada 24. jūlijā, bet – lai notikumi rit savu gaitu...

Foto: AFP/LETA

Sofijai nācās ne vien iemācīties izdzīvot un sadzīvot ar mākslinieku, kurš viņu bija izvēlējies par savu mūzu, bet arī lomām, ko viņai piedāvāja, un tas nozīmēja, ka jāmainās kā aktrisei, jo piemīlīgā Vika no viņas vaibstiem bija pazudusi, tā vietā stājusies jauna, drosmīga sieviete, kura nu bija pieaugusi un vēlējās varoņu emocijas atklāt ne tikai komēdijās. Viņa mērķēja uz psiholoģiski smagām un dramatisma pārpilnām filmām, un Žuļavskim bija padomā šādi scenāriji.

Arī kameras otrā pusē

35 gadu vecumā Sofija Marso nolēma mest kārtējo izaicinājumu un nostājās kameras otrā pusē – viņa uzņēma filmu “Runā ar mani par mīlestību” un... saņēma uzvarētājas laurus Monreālas kinofestivālā.

“Kad rakstīju scenāriju, mani iedvesmoja tas, ko redzēju sev apkārt. Tas arī viss. Kas vēlēsies, sapratīs,” – tas bija viņas vienīgais komentārs Francijas preses salīdzinājumiem, velkot paralēles starp filmas varoņu Žustīnes un Rišāra un Sofijas Marso un Andžeja Žuļavska attiecībām. Viņa, kura vienmēr tik rūpīgi slēpusi savu privāto dzīvi un atļaujas ironizēt par Holivudas aktieru vēlmi ekshibicionēt ne vien jaunākos mīļākos, bet pat apakšveļu, nekad uz lielā ekrāna visu apskatei nebūtu izlikusi savu dzīvi, turklāt ar vīrieti, ko Sofija – tāpat kā pirms daudziem gadiem žurnālisti – sauc par savu Pigmalionu. “Jau divdesmit gadu esmu šajā biznesā un domāju – ja režisoriem pietiek apķērības veidot filmas, tad kāpēc lai man neizdotos?” viņa retoriski vaicāja un piebilda, ka šī nav pirmā reize, kad titros pretī vārdam “režisors” lasāms viņas vārds. Jau 1995. gadā viņas veidotā īsmetrāžas filma tika demonstrēta Kannu kinofestivālā. Tiesa gan, bez jebkādiem sajūsmas saucieniem, taču tas nemazināja Marso apņēmību franču kinematogrāfam iepūst kaut mazliet dzīvības, jo, viņasprāt, tas joprojām sirgst ar provinciālismu, ir pašapmierināts un ļauj darboties visādiem pseidoautoriem.

Andžejs Žuļavskis veiksmīgo meiteni bija izveidojis par profesionālu aktrisi, iemācījis skatīties plati atvērtām acīm un nesen, vaicāts par savām attiecībām ar Sofiju, teica: ‘Sievietes – ko padarīsi... Tomēr mēs kopā nodzīvojām 17 gadu, mums ir dēls. Un tad Sofija vēlējās izdzīvot jaunību, kas viņai, esot kopā ar mani, visticamāk, bija liegts. Katrā gadījumā viņa tā bija izdomājusi. Aktrises redz, ka partneris noveco, taču neievēro, ka noveco viņas pašas. Tagad Sofijai ir jauns vīrietis, un viss!”

Holivuda

Jaunais vīrietis parādījās, kad veiksmīgās francūzietes talants un arī temperaments tika novērtēts Atlantijas okeāna otrā pusē. Jau 80. gados Marso bija devusies turp, taču tad no viņas vēlējās izžmiegt visu iespējamo, bet viņa nepiekrita. Kad 90. gadu sākumā Sofija arvien biežāk parādījās Francijā, kāds producents nolēma viņu ievilināt teātra pasaulē – viņas Eiridīke bija tik spoža, ka Sofija saņēma Moljēru – vienu no augstākajiem apbalvojumiem Francijas teātra mākslā – un piekrita nospēlēt arī Elīzu Dūlitlu. Arī kinoproducenti nevilcinājās – te Marso vizināja zobenu, tērpusies krāšņos kostīmos, te metās trakā dejā, te cieta sirdi plosošā mīlasstāstā. Un tad viņa saņēma zvanu no Mela Gibsona ar aicinājumu – tiekamies Īrijā!

Foto: AFP/LETA

Jau bija sākta vēsturiskās sāgas “Drošsirdis” (1995) filmēšana, un Gibsons Sofiju bija noskatījis skaistās Izabellas lomai. Viņš teica: “Sofija ir skaista, viņa ir francūziete un ļoti talantīga aktrise. Izabellas lomai pietiktu arī ar diviem no šiem iemesliem.”

Šai varonei bija reāls prototips – sieviete, kura cieta sava vīra tirāna dēļ. Jau atkal preses spalvu dīdītājiem bija tēma, kur izvērst visdažādākos pieņēmumus un fantāzijas par Sofijas un Žuļavska attiecībām. Tāpat viena pēc otras parādījās ziņas par Sofijas un Mela Gibsona attiecībām, bet, lai kā būtu bijis, uz filmas pirmizrādi režisors ieradās kopā ar sievu, bet Sofija neslēpa savu lielo vēderu – viņa gaidīja Vensānu un jau zināja, kas būs viņas nākamā loma.

1997. gadā uzņemtā drāma “Anna Kareņina” bija pirmā Rietumu pasaules veidotā Ļeva Tolstoja romāna ekranizācija, kas tapa Krievijā. Sofija uz Sanktpēterburgu devās kopā ar tikai septiņus mēnešus veco dēlēnu, taču pēc pirmizrādes viņa uzslavas nesaņēma. Klasikas cienītāji bija gatavi izlamāt no panckām visus, kas bija pielikuši roku Annas rakstura vulgarizēšanai – viņa dzer, lieto opiju, un viņā nav ne grama no aristokrātijas un izsmalcinātības. Taču Sofijai bija vienalga – viņa bija iepazinusies ar producentu Džimu Lemliju un apstiprināta Džeimsa Bonda meitenes lomai filmā “Ar pasauli nepietiek”. Vēl tagad aktrise smejas, ka droši vien par šo pieredzi vismaz amerikāņu žurnālisti viņu izvaicās līdz mūža galam, taču – jā, nenoliedzami šis ir viens no viņas karjeras visredzamākajiem punktiem. Turklāt Sofijas Marso atveidotā Elektra nav nekāda dūdiņa – viņa ir tā, kas Bondu tin ap pirkstu, liek priekšā kāju un pat grasās pārlauzt mugurkaulu. Ar īsti eiropeisku šarmu un maitas raksturu. Un apskaužamu temperamentu filmēšanas laukumā.

Sofija nervozēja, it īpaši tajā atklātajā ainā, kur viņas varonei bija jāmetas Pīrsa Brosnana skavās. “Man nav nekas pretī, ja uz ekrāna jāizģērbjas. (..) Taču mīlas aina ar Bondu izvērsās ļoti pieticīga. Tā ir taisnība. Mūs visu laiku cītīgi piesedza ar palagiem.” Brosnanam gan bija cits sakāmais: “Marso par savu godu cīnījās līdz galam. Mēs filmējām 15 dublus pēc kārtas tikai tāpēc, lai uz ekrāna nebūtu redzami Sofijas krūtsgali. Trakomāja! Viņai ir lieliskas krūtis, nesaprotu, kāpēc tās jāslēpj!” Un Sofija saniknojās: “Ienīstu, ka jāskūpstās ar Holivudas aktieriem. Visi tie amerikāņu skūpsti ar mēli ir tik vulgāri. Vienkārši porno!”

Viņa atkal bija nonākusi krustcelēs – arī Holivuda pieprasīja paklausību, taču Sofija nebija ar mieru mēnešiem ilgi sēdēt saulainajā Losandželosā, lai, iespējams, iekļūtu kāda režisora vai producenta redzeslokā. Un pārcēlās uz Franciju, lai uzņemtu filmu “Runā ar mani par mīlestību”. Februārī viņa kļuva par vardarbības upuri – pieci vīrieši viņu izrāva no automašīnas, atņēma somu un atslēgas un aizbrauca, bet Sofiju šoka stāvoklī nogādāja mājas. Mēnesi pirms viņas filmas pirmizrādes – 2002. gada 13. jūnijā – piedzima Sofijas un Džima meitiņa Žiljeta. Laimīgā ģimenē meitiņa gan neauga – kā stāsta, Sofija ar Džimu izšķīrusies, jo viņai pēkšņi uznācis noskaņojums “gribu kādu pamest”...

Negantā Parīzes līgava

“Mele” – tieši tādu nosaukumu savai grāmatai, kas iznāca 1995. gadā, izvēlējās Sofija Marso. Viņasprāt, brīnišķīgs virsraksts viņas sapiņķerētajam domu lidojumam, pierakstiem un izjūtām, taču kritiķi to nolīdzināja līdz ar zemi. Pēc tās publicēšanas viņa atzina, ka esot ļāvusies patosam un diezin vai vēl kādreiz ļausies tik publiskai pašanalīzei, taču – darīts ir darīts.

Sofija Marso ne reizi vien ir iebalsota par Francijas skaistāko sievieti, un, šķiet, viņai šāds tituls glaimo, kaut gan ar skaistumkopšanas rituāliem viņa neaizraujoties. Gadiem ilgi Sofijai ir viens matu griezums, kura autore esot viņa pati, viņas ikdienas uniforma ir džinsi vai brīvi krītošas bikses, T-krekls vai džemperītis un kurpes bez papēža, taču pret Emanuela Ungaro apģērbiem Marso nespējot būt vienaldzīga. Arī smaržām, ķermeņa krēmiem un eļļām, un apakšveļu ne. “Tas ir tik seksuāli, ka veļa ir tikai nojaušama zem apģērba, ka dekoltē pavīd arī krūštura mežģīnes,” viņa koķetē.

Viņas skaistuma noslēpums ir vienkāršāks par vienkāršu – daudz miega un pēc iespējas mazāk uzturēties saulē, no rīta uz sejas uzklāt labu olīveļļu un mesties iekšā darbos – divi bērni prasa daudz rūpju, tāpēc viņa atļaujas no mājas iziet arī bez grima kārtas. Ja nu kāda svarīgāka tikšanās, tad viņa aizkrāso tumšos lokus zem acīm un uzklāj caurspīdīgu pūdera kārtiņu.

Sofija Marso un Monika Beluči
Sofija Marso un Monika Beluči Foto: AFP/LETA

Iespējams, tieši šī vienkāršība apvienojumā ar Sofijas Marso šarmu un labajiem gēniem bija tie iemesli, kas lika kompānijas “Guerlain” pārstāvjiem pie viņas vērsties ar vilinošu piedāvājumu – kļūt par reklāmas seju, kam Marso arī piekrita. Un tikai pēc tam viņa atklāja, ka neēd maizi un ceptus ēdienus, nekādus našķus un saldumus, arī gaļu ne, bet 2006. gadā piekrita avantūrai – fotografēties kāda franču žurnāla lapās bez jebkāda grima.

Taču ne jau ēšanas paradumi ir tie, kas režisoriem liek vēlēties strādāt ar Sofiju Marso, turklāt apzinoties, ka viņa spēj būt cimperlīga, ietiepīga, kaprīza un ka ne vienmēr viņas teiktais “jā” to arī nozīmē. Varbūt tieši tāpēc viņa ir bijusi gan padauza, gan skandāliste, gan kritusī sieviete, gan vīriešu ideāls – Marso uz ekrāna spēj transformēties jebkurā tēlā, jo viņas brīvdomīgais un temperamentīgais raksturs neļauj stāvēt uz vietas. Un uz Kannu sarkanā paklāja noslīd viņas tērpa lencīte, alkatīgajam fotogrāfu pūlim atsedzot kailu krūti, taču viņa tikai pasmejas par mūsdienu pasaules izvirtušajām vērtībām un, klausoties Baha un Mālera kompozīcijās, turpina gleznot, sacerēt stāstus un dzejoļus. Katru dienu bērniem viņa izdomā jaunu stāstu un nemaz necenšas cīnīties ar bulvārpreses baumām. Kā pirms pāris gadiem Marso atzinās: “Es nekad neklausos baumās. Vienmēr brīnos, kad dēls, pārnācis no skolas, mājās atnes arī neticamus stāstus par mani, ko viņš dzirdējis no saviem klasesbiedriem. Ar darbu man ir gana sarežģītas attiecības, un es pati tās veidoju... Esmu radusi atrasties distancē no apkārtējiem, es nepiederu nevienai ģimenei. Sākumā tas bija mans vājais punkts, taču pakāpeniski pārvērtās par stipro pusi. Tas man ļauj būt brīvai un saglabāt prasmi brīnīties.”

Nepieradinātais zvērs

Aktrises Sofijas Marso aģents jau gadiem ilgi ir Dominiks Beneārs. “Sofija ir pilnīgs pretstats karjeristei. Viņa var neierasties uz nozīmīgu tikšanos ar slavenu režisoru. Piemēram, Žiljetas Binošas loma “Angļu pacientā” sākumā bija paredzēta Sofijai. Taču viņa savā scenāriju kastē “Angļu pacienta” materiālu atrada pavisam aizmirstu tad, kad filma jau bija uz ekrāna. Viņa neuztur “vajadzīgos” sakarus un nenožēlo garām palaistas izdevības.” Tikpat viegli viņa esot palaidusi garām iespēju filmēties arī “Da Vinči kodā”, ļaujot lomu iegūt Odrijai Tatū un neizrādot ne mazāko samulsumu, kad par viņas kandidatūru bija iestājies Francijas prezidents Žaks Širaks.

Kolēģi viņu dēvē par “neparadināmu zvēru, kam tā arī nav izdevies iedzīvoties starp cilvēkiem” un smaida, zinot, ka Sofijas Marso piezīmju grāmatiņā neatrast nevienas slavenības telefona numuru. Nu, labi, vismaz viena tur ir – aktieris Kristofers Lambērs, kurš ar Sofiju ir kopā jau divus gadus.

Reiz viņa izteicās, ka grasās iegādāties īpašumu laukos, kur vienmēr būtu svaigas olas un tikko slaukts piens. Tāpat viņa ir publiski atzinusi, ka vēlas nospēlēt Trojas Helēnu – sievieti, kuras dēļ antīkajā pasaulē sākās karš. Un ar lomu “Lolā”, kas šoruden bija skatāma arī “Baltijas pērles” programmā, Sofija Marso noslēdza apli, ko aizsāka leģendārais “Bums”, – viņa ir pusaudzes māte. Tā ir loma, no kuras Holivudas aktrises baidās kā no uguns. Eiropietes – ne.

Komentāri (15)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu