Pieļauju, ka citiem šodienas svarīgākais notikums ir kārtējās batālijas valdībā ap Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) vadītāju (ministri pārbalsojuši kolēģa Repšes ieceri par Jakāna rotāciju uz citu amatu), tomēr man būtiskāks liekas kārtējais klupiens jautājumā, ko valsts var darīt jautājumā par maksāšanas grūtībās nonākušajiem hipotekāro kredītu ņēmējiem.
Proti, Saeimas Budžeta komisija noraidīja Finanšu ministrijas ierosinātos grozījumus kredītiestāžu likumā, kas solītu garantiju sniegšanu visiem hipotekārā kredīta ņēmējiem, ja tas izmantots vienīgā mājokļa iegādei vai remontam. Grozījumi esot pārāk labvēlīgi kredītu ņēmējiem...
Saprotu, ka jautājums ir ļoti pretrunīgs, jo īpaši Latvijas noplicinātā budžeta apstākļos, un tomēr... Mana kā cilvēkam, kuram nav nedz hipotekāra, nedz patēriņa kredīta, viedoklis ir šāds – vajadzētu vienoties par diviem jautājumiem.
Pirmais. Simtiem miljoniem latu no aizdevumiem ir rezervēti finanšu sektora stabilizācijai. Labi, par laimi, tos nav bijis nepieciešams izmantot, tomēr tie nepārprotami palīdz bankām kā stabilitātes garants. Līdz ar to, jā, Latvijā valsts nav sniegusi bankām (ja neskaita “Parex”) tiešu finansiālu atbalstu, kā tas noticis ASV, Lielbritānijā u.c., tomēr mūsu bankas IR saņēmušas NETIEŠU atbalstu. Līdz ar to manā skatījumā bankām tomēr nav tiesību teikt: mēs no valsts naudu neesam saņēmušas, līdz ar to beidzat te uzmākties. Nu, tā ir tāda puspatiesību runāšana: es gribētu gan redzēt, kā mūsu bankām klātos, ja nebūtu zināms par šo atbalsta rezerves spilvenu. Tātad: atbalsts ir, un par to ir jāmaksā.
Ja varam tiktāl vienoties, tad tiekam līdz otrajam jautājumam.
Un šis otrs jautājums ir: kāpēc diskusija par iespējamo atbalstu kredītu ņēmējiem norit pa apburto apli: ministrija – Saeima – komercbanku asociācija? Rodas sajūta, ka mēs mēģinām vēlreiz izgudrot divriteni. Labi, ja bankām mūsu ierēdņu idejas liekas nepārliecinošas, skatāmies, ko šajā jautājumā dara citās valstīs. Jo, kamēr Latvijā šis jautājums tiek muļļāts un muļļāts, citur tiek pieņemti lēmumi. Protams, risinājumi ir atkarīgi no konkrētās valsts, tomēr mums ir no kā mācīties. Minēšu divus jaunākos piemērus. Īrijā šobrīd tiek rosināts mainīt likumdošanu tā, lai, bankai situācijā, kad kredīta ņēmējs sāk kavēt maksājumus, ir jāgaida 2 gadi, pirms tā mājokli var atņemt; šobrīd jāgaida ir pusgads (“Irish Independent”, 26.01.2010.). Savukārt Krievijas Samāras apgabalā šonedēļ tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Hipotekāro kredītu restrukturizācijas aģentūru (jā, Krievijā tāda jau ir atšķirībā no Latvijas) par pilotprojektu uzsākšanu (“Ekspert”, 25.01.2010.). Protams, Krievijas situācija ir atšķirīga kaut vai tāpēc, ka tur valsts var piespiest bankas pārdot maksāšanas grūtībās nonākušo cilvēku dzīvokļus valstij ar diskontu, turklāt bankas pretī saņem nevis naudu, bet valsts ķīlu zīmes. Man arī liekas, ka Krievijas modelī ir pārāk daudz starpposmu un dalībnieku, bet “stāsts” jau nav par to. “Stāsts” ir par to, ka, pat pavirši monitorējot, kas notiek citās valstīs par tēmu “bankas – sliktie kredīti”, ik mēnesi var uzzināt par jauniem mehānismiem, idejām. Ir jābeidz šīs spēlītes, kad ministrijas piedāvātais tiek izbrāķēts, un tā kā cita nav, nekas nenotiek. Lai iesaistītās puses nokraujas ar citu valstu piemēriem, analizē, strādā un beidzot kaut kas pavirzās uz priekšu. Ja ministrijai/deputātiem nepieciešama šī informācija par citām valstīm, varētu palīdzēt.
