Mēs tiekamies Māra un viņa sievas Ievas atvērtajā adīšanas salonā Vecrīgā, iepretim Saeimai. Māris ir aizrāvies un lepns. Katru viesi viņš uzved kupenas galā un saka – te viss ļaunais iet garām!
Kaupēns ar adīkli: producents Māris Ozoliņš (11)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad pagājušogad visiem te logus dauzīja, pastorāta ēkai ne skrambas nebija. Tagad, kad piketi notiek, es te pakāpjos un vēroju. Pūlis reizēm ir agresīvs, bet mūs it kā neredz. Laikam baznīca sargā. ...vai vīrieši, kas sāk adīt!
Piedāvājam atziņas no intervijas ar Māri Ozoliņu no žurnāla "Una":
Vīrieši, kas ada, tikai atgriežas pie savām saknēm, jo vēsturiski tā bija stiprā dzimuma nodarbe, ko “vājās” sievietes atkaroja... Bet tas tikai pierāda, cik nosacīti tas viss ir. Abiem dzimumiem šobrīd ir vienādi izdzīvošanas nosacījumi – ir jāmācās, jāstrādā, jāpelna. Ir līdzīgas kreatīvās izpausmes, līdzvērtīgi talanti. Abi dzimumi sporto, spēlē basketbolu, hokeju, ada, dzied, dejo, auklē bērnus un arī sliedes liek, ja vajag. Tāda ir objektīvā realitāte.
Bet man, protams, ir žēl, ka klasiskais dzimumu lomu sadalījums ir zudis. Es nedomāju, ka večiem obligāti jādzer viskijs un jādragā ar moci, bet sievietei jābūt iesprostotai virtuvē, taču kaut kas sabiedrības audzināšanā ir nogājis greizi.
Manā vecumā vairs orientāciju nemaina. Man ļoti patīk sievietes – vērot, būt kontaktā, sarunāties... Starp banālajām galējībām – vienas nakts romāns un kāzas – ir ļoti plašs attiecību spektrs, kas būtībā netiek izmantots. Ir ļoti daudzi veidi, kā smalki izrādīt simpātijas, uzturēt draudzīgu kontaktu un bagātināt vienam otru arī tad, ja cilvēkiem ir ģimenes. Un nenodarīt pāri nevienam.
Viss ir atkarīgs no iekšējās inteliģences. Ir jāievēro savstarpējo simpātiju paritāte. Spektrs ir ļoti plašs, tāpēc mani bieži var redzēt sabiedrībā draudzīgi tērzējam ar daudzām sievietēm. Dejojot gan ne, tas jau ir solis uz... solis, kas abiem jānovērtē. Un, ja paši to varam novērtēt saprātīgi un inteliģenti, tad publiskā telpā vienmēr būs kāds, kuram ir daudz dzeltenāka versija... Tas pingpongs ir jāspēlē smalki.
Beidzot varu sevi kontrolēt. Un, dod dievs, lai pretī ir tāda pati sieviete. Pirms gadiem divdesmit šāds teksts no manas mutes būtu smieklīgs.
Pilnu interviju lasi žurnāla “UNA” februāra numurā!