“Amerikā viss ir liels,” mēdza sacīt emigranti pirms došanās ceļā. Kad kuģis iebrauca Ņujorkas ostā, viņi redzēja, ka tā ir taisnība. Starp diviem milzīgiem granīta torņiem iekārts tolaik pasaulē garākais šāda veida tilts – Bruklinas tilts.

Kad 1883. gadā tiltu atklāja, Ņujorka jau bija liela pilsēta. Taču vairums ēku tur vēl bija diezgan mazas. Augsto ēku būvniecība vēl nebija sākusies, tāpēc Bruklinas tilts ar saviem 83 metrus augstajiem piloniem bija īsts pārsteigums.

Tiltu konstruēja Vācijā dzimušais inženieris Džons Ogists Rēblings. Vācijā viņš ieguva labu tehnisko izglītību, bet 1831. gadā kopā ar brāli un vēl 40 draugiem un paziņām pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Šeit viņi nodibināja vācu koloniju Saksonburgu (Saxonburg).

Pirmos gadus Džons Rēblings būvēja dzelzceļus un kanālus, taču sapņoja par piekartiltu celtniecību, lai gan tolaik šādai tiltu konstrukcijai bija slikta slava. Daži piekartilti bija pārlūzuši vētrā, citi – sagruvuši pārslodzes dēļ.

Džons Rēblings uzskatīja, ka problēma ir trosēs, kas tur šādus tiltus. Viņš nolēma, ka tās jāvij no tērauda stieplēm, nevis no dzelzs, kā to darīja agrāk. Džons Rēblings patentēja resno tērauda trošu vīšanas paņēmienu un rūpīgi pārbaudīja to izturību vējā.

Iecere par Bruklinas tilta būvēšanu vācu izcelsmes inženierim Džonam Rēblingam radās aukstā 1852. gada ziemas dienā, kad viņš kopā ar savu vecāko dēlu Vašingtonu, kam tobrīd bija 15 gadu, cēlās pāri Īstriverai. Upi, kas Manhetenu šķir no Longailendas un Bruklinas, klāja ledus. Prāmis tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu.

Turklāt satiksme pāri Īstriverai bija haotiska. No viena krasta uz otru kursēja vairāki prāmji un nelielas laivas, bet braucienus traucēja plūdmaiņa – paisuma laikā straumes ātrums upē sasniedza divus metrus sekundē.

Ieceri par tiltu uzņem skeptiski

Džons Rēblings 1867. gadā sāka projektēt tiltu, kuram bija lemts kļūt par visas viņa ģimenes meistardarbu. Bruklinas tiltam vajadzēja būt pasaulē garākajam piekartiltam – ar laiduma konstrukciju, kas būtu platāka par Brodveju, vienu no Manhetenas galvenajām ielām. Taču viņa priekšlikumu uzņēma ļoti skeptiski. Vairums uzskatīja, ka piekartilts ar 486 metrus garu neatbalstītu laiduma konstrukciju ir tīrais neprāts. Taču uzņēmīgajam inženierim izdevās ieinteresēt dažus investorus, kas apmeklēja un izpētīja tiltus, ko Rēblings bija uzbūvējis agrāk. Viņi secināja – ja kāds spēj īstenot šādu ieceri, tad tikai Rēblings. Inženieris rēķināja, ka būvdarbiem vajadzēs piecus gadus, tomēr tilts bija gatavs tikai pēc 14 gadiem.

Zaudē kājas pirkstu, darbu turpina

Tilta galvenais inženieris Džons Rēblings bija rūpīgs cilvēks, tādēļ 1869. gadā pats devās izvēlēties vietu kesonam – konstrukcijai, kam vajadzēja kļūt par pagaidu pamatu milzīgajam tilta pilonam. Rēblings stāvēja uz piestātnes malas, kad lielā ātrumā tuvojās prāmis. Inženieris gribēja pamukt sāņus, taču viņam aizķērās kāja. Prāmis saspieda inženierim kājas pirkstus. Ārsts vienu pirkstu amputēja, turklāt operāciju veica bez narkozes, jo Džons Rēblings no tās atteicās.

Inženierim bija sava saprašana par ievainojuma ārstēšanu – viņš uzstāja, ka brūce visu laiku jāskalo ar aukstu ūdeni. Vairāki ārsti mēģināja viņu pārliecināt, ka brūces skalošana ar aukstu ūdeni var nodarīt tikai ļaunu, taču Džons Rēblings nevienā neklausījās. Viņš turpināja vadīt tilta celtniecību arī slimības laikā.

Bet brūcē infekcijas dēļ sākās iekaisums, un inženiera veselības stāvoklis kļuva jo dienas, jo sliktāks. Džonam Rēblingam sākās stinguma krampji. 16 dienas pēc nelaimes gadījuma viņš nomira, tā arī nepiedzīvojot sava iecerētā meistardarba īstenošanu.

Apjukums bija liels. Daudzi tilta būves konsorcija locekļi bija gatavi atteikties no projekta īstenošanas. Taču tad pie lietas ķērās 32 gadus vecais Vašingtons Rēblings. “Mans pienākums ir uzcelt šo tiltu,” paziņoja Džona Rēblinga dēls, kurš, kā izrādījās, labi pārzināja projektu un tādēļ tika izraudzīts par galveno inženieri.

Strādnieki sabojā veselību

Vašingtons Rēblings bija labi informēts par lietu kopumā un nenogurdams meklēja problēmu risinājumus. Viņš daudz laika pavadīja būvlaukumā, kur bija novietots pirmais no diviem lielajiem kesoniem. To piepildīja ar saspiestu gaisu, lai varētu izmantot kā ūdenslīdēju zvanu un veikt darbus upes dibenā.

Par ūdenslīdēju zvanu ASV gandrīz neko nezināja, bet Vašingtons Rēblings bija apmeklējis Eiropu un tur izpētījis šo paņēmienu. Katru dienu strādnieki devās lejā cauri gaisa slūžām, iekšā tumšā, slapjā un karstā telpā upes dibenā. Te viņu uzdevums bija rakt.

Laiku pa laikam strādnieki uzraka akmens bluķus – tik lielus, ka tos vajadzēja saspridzināt. Sprādziena rezultātā jau tā smacīgo gaisu piepildīja dūmi. 1870. gadā kāds strādnieks nejauši pielaida uguni virvei. Drīz aizdegās arī pats kesons, kas bija izgatavots no koka, un augstā gaisa spiediena dēļ uguns izplatījās ļoti strauji. Vajadzēja gandrīz veselu diennakti, lai liesmas nodzēstu. Visu šo laiku Vašingtons Rēblings atradās notikuma vietā, un samaksāja par to dārgi. Pēc ugunsgrēka viņš saslima ar to pašu noslēpumaino slimību, kas bija piemeklējusi arī daudzus strādniekus, kad tie pārguruši atgriezās pēc smagā darba upes dibenā.

Tagad zinām, ka tā bija kesona slimība, taču Vašingtonam Rēblingam un viņa līdzstrādniekiem tā šķita pilnīgi neizskaidrojama un mīklaina. Pēc vairākiem nāves gadījumiem būvdarbu vadītāji nolēma, ka zem ūdens nedrīkst strādāt ilgāk par piecām stundām. Tas līdzēja, taču tilta būve tik un tā prasīja 27 cilvēku dzīvības.

Vadītājs vēro darbus ar tālskati

Slimo galveno inženieri aizsūtīja atvaļinājumā, taču viņš nekādi negribēja atteikties no tilta būvdarbu vadības. Vašingtona Rēblinga sieva nolēma studēt matemātiku, lai varētu vīram palīdzēt veikt vajadzīgos aprēķinus. Viņa uzturēja sakarus starp Rēblingu un būvlaukumu, kur turklāt arī veica darbu uzraudzību. 19. gadsimta 70. gados sievietei tā bija ļoti neparasta funkcija.

Iepriekš Emīlija un Vašingtons nedzīvoja Ņujorkā, bet tagad pārcēlās uz pilsētu un apmetās dzīvoklī, no kura varēja redzēt topošo tiltu. Izmantojot tālskati, Rēblings pa logu varēja vērot būvdarbu gaitu.

1875. gadā uzbūvēja tilta pilonu Bruklinas pusē, bet pēc gada tāds pats pilons bija gatavs arī Īstriveras Ņujorkas pusē. Drīz abus pilonus savienoja pirmās tievās tauvas. Sākumā pa šo trošu ceļu varēja abos virzienos transportēt būvmateriālus. 1876. gada 25. augustā upes straumi, karājoties trosēs, šķērsoja pirmais cilvēks. Krastos šo ainu vēroja tūkstošiem Ņujorkas iedzīvotāju.

Šausmas uz montāžas tiltiņa

Drīz strādnieki sāka būvēt arī šauru piekartiltu galvu reibinošā augstumā. Tiltiņu bija paredzēts izmantot tikai lielā tilta montāžas darbos, taču to vēlējās iemēģināt arī daudzi pilsētnieki. Konsorcijs sāka pārdot biļetes visiem, kas gribēja iet pa šo nestabilo konstrukciju. Taču strādniekiem drīz apnika tāda staigāšana, jo itin bieži viņiem nācās glābt cilvēkus, kuri, šausmu pārņemti, apstājās tilta vidū un vairs netika ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kāds jauns pāris vēlējās pāri tiltam nest savu nesen dzimušo bērnu, taču tilta vidū vīrietim sākās epilepsijas lēkme... Nu gan strādniekiem vienreiz bija diezgan! Biļešu tirdzniecību pārtrauca.

Avīzes mīļuprāt rakstīja par šo projektu. Daudzi joprojām izturējās ļoti skeptiski un uzskatīja, ka tiltu nekad nepabeigs vai arī (sliktākajā gadījumā) tas noteikti sabruks. Protestēja arī kuģniecības. Tās apgalvoja, ka tilta dēļ lielie kuģi nevarēs doties uz augšu pa Īstriveru. Vašingtons Rēblings daudz neklausījās tādos kritizētājos, jo burukuģu laikmets tuvojās norietam. Kuģniecības pret viņu uzsākto tiesas prāvu zaudēja.

Taču priekšā bija vēl citas grūtības. Būvprojektu satricināja ekonomiska rakstura skandāls, kad atklājās, ka investori izmantojuši tilta celtniecību savas peļņas interesēs. Tāpēc Ņujorkas pilsētas valdes pārstāvji bija spiesti rīkoties. Varas iestādes nolēma pilnīgi apturēt tilta būves finansēšanu, jo pilsētas galva uzskatīja, ka tilts nemaz neesot vajadzīgs.

Arī tehnika mēdza izspēlēt ļaunus jokus. “Nebija nevienas detaļas, kas nesagādātu jaunas, negaidītas problēmas,” sacīja Vašingtons Rēblings, kad Bruklinas tilts beidzot bija gatavs. Tehniskas grūtības, politikas līkloči un ekonomiskas problēmas bremzēja darbu tempu, reiz būvniecība pat apstājās uz četriem mēnešiem.

Tad pāri Īstriverai jau bija nostieptas četras nesošās troses, taču saistībā ar tām izcēlās skandāls. Troses nostiepa ar paņēmienu, kuru Džons Rēblings savulaik bija patentējis, bet atklājās, ka ražotājs, gribot ekonomēt izmaksas, troses bija savijis no pārāk tievām galvaniski apstrādātām sliktas kvalitātes tērauda stieplēm. Kad Vašingtons Rēblings uzzināja par šo brāķi, viņš bija ļoti nikns. Taču savītās troses vairs nevarēja pārtaisīt, tāpēc Vašingtonam atlika vien priecāties par sava tēva tālredzību. Troses bija projektētas tā, lai būtu sešas reizes izturīgākas, nekā bija nepieciešams pēc aprēķiniem. Tātad tiltam joprojām nedraudēja nekādas briesmas. Turklāt drošības labad Džons Rēblings tilta konstrukcijā bija paredzējis arī atsaites.

Dzelzceļu tā arī neuzbūvē

1880. gadā atkal sākās normāls darbs, jo tiesa nolēma, ka Ņujorkas pilsētai tomēr jāpiedalās tilta būvē ar savu finansējuma daļu. Troses sen bija gatavas, tagad vajadzēja uzstādīt tilta laiduma konstrukciju. Džons Rēblings 1867. gadā tiltu bija projektējis divos stāvos: apakšā platas brauktuves, bet augšā – šaurāks gājēju tilts. “Cilvēkiem patiks šeit pastaigāties svaigā gaisā, augstu virs pilsētas. Biezi apdzīvotā pilsētā, kur visi mūžīgi steidzas, tā būs lieliska pastaiga,” uzskatīja Džons Rēblings.

Vienlaikus vajadzēja uzstādīt arī tērauda moduļus, kas veidotu plato brauktuvi. Pie Vašingtona Rēblinga vērsās ietekmīgākie pilsētnieki, kas vēlējās ierīkot pāri tiltam arī dzelzceļa līniju. Tādēļ Vašingtons Rēblings nolēma tērauda moduļus padarīt izturīgākus. Tādējādi Bruklinas tilts kļuva par tūkstoš tonnām smagāks, taču tam joprojām palika liela drošības rezerve. Dzelzceļu pāri tiltam tā arī neuzbūvēja, tomēr elementu pastiprināšana tik un tā noderēja nākotnē. Tilts var izturēt arī kravas automašīnas, kas ir ievērojami smagākas par 19. gadsimta zirgu pajūgiem. 1881. gadā uzstādīja tilta laiduma konstrukciju, bet pašas brauktuves vēl nebija. Ierīkoja tikai šauru pagaidu eju. Vašingtona sieva Emīlija Rēblinga bija pirmais cilvēks, kas pa to kājām šķērsoja Īstriveru.

Katastrofa pēc atklāšanas

Tiltu atklāja 1883. gada 24. maijā. Ostā kauca kuģu sirēnas, ieradās ASV prezidents Česters Arturs, svinību kulminācija bija stundu ilgs salūts virs jaunā Bruklinas tilta.

Taču jau pēc nedēļas notika katastrofa. Kādā brīvdienā pastaigā pa jauno gājēju tiltu devās aptuveni 20 000 cilvēku.

Tur sākās milzīga drūzma. Četros pēcpusdienā kāda sieviete uz kāpnēm, kas veda lejā uz brauktuvi, zaudēja līdzsvaru un nokrita. Cita sieviete sāka kliegt, un visi metās skatīties, kas noticis. Drūzmā dažus nogrūda no kāpnēm, citus saspieda vai samina, un plūda asinis. Vairākus bērnus izdevās glābt tikai tāpēc, ka vecāki tos pacēla virs galvas un padeva tālāk pūlī.

Kad pūli beidzot izdevās izklīdināt, zemē guļot palika 12 līdz nāvei samīti cilvēki. Pēc šīs nelaimes pilsētā izplatījās dažādas baumas. Vienas no tām izklausījās īpaši ticamas: kāds gājējs it kā esot kliedzis, ka tilts tūliņ sagāzīšoties. Vēlāk izmeklēšanā tas gan neapstiprinājās.

Jebkurā gadījumā tie tik un tā būtu meli. Bruklinas tilts ir ļoti pamatīgs – tik drošs, ka gadu pēc atklāšanas tam varēja iet pāri milzīgs parādes gājiens ar 21 cirka ziloni. Vēl tagad, 126 gadus pēc atklāšanas, šis tilts ir svarīga Ņujorkas satiksmes tīkla daļa.