Video vairs nav pieejams.Iespējams, tā bija pārgalvība, taču tobrīd daudz par to nedomāju. Tā saka Mārtiņš Zilberts. Pirms 19 gadiem 20. janvāra vakarā, laikā, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, viņš aizdzina vienu no omoniešu auto. Darīju to, lai morāli atbalstītu Latvijas neatkarības cīnītājus, parādītu, ka tomēr varam pretoties, - tā šodien teica Mārtiņš Zilberts.
1991. gada ziema aculiecinieku atmiņās bijusi auksta, taču sniega gan bijis krietni mazāk. Sega tik plāna, ka tikko klājusi zemes virsu. Doma laukums bija cilvēku pārpilns – padomju varai, kā arī ārvalstu medijiem bija jāparāda, ka Padomju Savienība brūk uz neatgriešanos un pierādījums tam redzams ik uz stūra.
Mārtiņš Zilberts, barikāžu dalībnieks: "Man jau viens otrs teica – ko jūs tur ejat tik jauni ar galvu sienā!? Un es atbildēju: ja tā darīs daudzi – siena bruks."
Mārtiņš Zilberts toreiz bija 34 gadus vecs. Drēgnajā dienā sildoties pie atmiņu ugunskura, viņš nenoliedz, ka domās ir vīdējis arī cits scenārijs. Pasaule jau bija pieredzējusi apklusinātos nemierus Ungārijā, Prāgas pavasara apspiešanu, taču Berlīnes mūra krišana zemapziņā deva cerību arī Baltijai.
Mārtiņš: "Te galvenais jau ir tas, ka sanāca neapbruņota tauta. PSRS bija gatavojusies atomkaram un cīņai ar tankiem, taču satrūdēja no iekšpuses."
Pilnīgi bez cīņas padomju varai lojālie spēki gan aiziet negrasījās. 20. janvāra vakarā sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Kas un kāpēc to izprovocēja, joprojām nav zināms. Dažas minūtes vēlāk tur jau atradās Mārtiņš. Iepretim viesnīcai "Rīdzene" atradās omoniešu busiņš. Iespējams, tā bija pārgalvība, bet Mārtiņš izmantoja izdevību, ka aizdedzē palikušas atslēgas.
Māriņš: "Iekāpu iekšā, iedarbināju, pieleca; es vēl nobrīnījos, ka krievu mašīna un pielec. Mana galvenā doma bija atbalstīt savējos - parādīt, ka mēs varam."
Kāds bija busiņa liktenis, Mārtiņš nezina. Katrā gadījumā šo epizodi viņam vēlāk palūgts aizmirst. Tā būšot labāk visiem. Barikāžu laiks viņa skatījumā joprojām satur daudz neatbildētu jautājumu un neziņas, kāda būtu cilvēku rīcība, ja pārsvars izrādītos otrā pusē. Taču viņš nav starp tiem, kas barikāžu laiku tagad atcerētos ar mielēm.
Mārtiņš: "Es noteikti ietu. Kā var neiet?! Pats galvenais ir brīva Latvija – un tas ir daudz."
