Tajā pašā mirklī, kad Oktaviāns bija izlasījis valdnieces vēstuli, viņš nosūtīja savus kareivjus uz pili Aleksandrijā. Pasteidzieties! Romiešu karavadonis bija sapratis vēstules saturu: par spīti visiem piesardzības pasākumiem, kas ietvēra arī draudus viņas bērniem, valdniece Kleopatra bija atradusi veidu, kā izdarīt pašnāvību. Tas viņai nedrīkstēja izdoties!

Kleopatra Oktaviānam bija nepieciešama triumfa braucienā Romā. Viņam pavisam noteikti Kleopatra ir jāaizved uz Romu, iekalta važās, lai parādītu romiešiem, ka sieviete, kura pavedinājusi divus Romas varenākos vīrus un centusies izveidot impēriju, kas spētu mēroties ar Romu, beidzot ir sastapusies ar pārspēku. Aizelsušies karavīri nonāca līdz Ēģiptes valdnieces istabām, brutāli pagrūda nost sargus un pa durvīm iebruka mazajā telpā. Par vēlu! Viņi atrada Kleopatru guļam mirušu uz dzeltena dīvāna. Viņai pie kājām mirusi gulēja viena no abām kalponēm. Otra kalpone Čarmiana trīcošām rokām mēģināja uzlikt Kleopatrai galvā valdnieces diadēmu. Viens no sargiem niknumā vērsās pie mirstošās meitenes: “Vai tava valdniece darījusi skaisti, Čarmiana?”

“Jā, tā ir visskaistāk. Un piemēroti tik daudzu valdnieku pēctecei,” – Čarmianai izdevās izstomīt šos vārdus, pirms viņa sabruka.

Tāds Oktaviāna rīcības un kalpones vārdu atstāsts ir saglabājies, pateicoties grieķu vēsturniekam Plūtarham, kas dzīvoja aptuveni simt gadu pēc Kleopatras nāves. Tomēr vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par to, kā Kleopatra atņēma sev dzīvību. Daži apgalvo, ka Ēģiptes valdniece iedzēra indi, citi domā, ka viņa lika sargiem augļu grozā slepus ienest kobru un nomira no čūskas koduma. “Neviens nezina patiesību,” rakstīja Plūtarhs.

Dzimtas locekļi apkaro cits citu

Stāsts par Ēģiptes pēdējo valdnieci sākās pirms 39 gadiem, 70. gadā pr. Kr. Tad Kleopatra piedzima Ēģiptes valdnieku pilsētā Aleksandrijā Nīlas deltā. Viņa bija vidējā no pieciem bērniem valdnieka Ptolemaja XII Auleta ģimenē – tur bija trīs meitenes un divi zēni.

Tie bija nemierīgi laiki. Gandrīz 300 gadu Ēģiptē bija valdījuši maķedoniešu valdnieki – Aleksandra Lielā karavadoņa Ptolamaja pēcteči. Taču reiz tik varenā valsts bija novājināta, un valdnieki desmitiem gadu bija spiesti maksāt Vidusjūras jaunajai lielvarai Romai, lai tā Ēģiptei neuzbruktu.

Daļa valsts problēmu radās tādēļ, ka Ēģiptes valdnieku dzimtas locekļi visus 300 gadus bija apkarojuši cits citu, liekot lietā jebkādus līdzekļus.

Kleopatra jau pusaudžu gados kļuva par liecinieci cīņām par varu. Kad viņai apritēja 12 gadu, Kleopatras tēvs – vienlīdz slavens gan ar pārlieku grezno dzīvesveidu, gan nožēlojamām vadītāja spējām – bija spiests doties trimdā. Kleopatras vecākā māsa Berenīke tūlīt izmantoja izdevību un pasludināja sevi par valdnieci. Viņai nebija vīra, tāpēc Berenīke apprecēja savu brālēnu. Pēc dažām nedēļām Kleopatras māsa nožēloja laulības, lika nožņaugt vīru un apprecējās vēlreiz.

Pēc trīs gadu trimdas Kleopatras tēvs atgriezās Aleksandrijā. Viņš tūlīt lika sodīt dumpīgo meitu ar nāvi. Kad Ptolemajs Aulets 52. gadā pr. Kr. nomira, par Ēģiptes jaunajiem valdniekiem pasludināja 18 gadus veco Kleopatru un viņas desmitgadīgo brāli Ptolemaju XIII.

Kleopatra runā ēģiptiešu valodā

Drīz kļuva skaidrs, ka Ēģiptes jaunā valdniece ir īpaša. Kleopatra interesējās par politiku, ekonomiku un zinātni, turklāt atšķīrās no iepriekšējiem Ptolemaju dzimtas valdniekiem – viņa prata runāt ēģiptiešu valodā! Kleopatras priekšteči un radinieki runāja tikai grieķu valodā. Vēsturnieks Plūtarhs stāsta, ka Kleopatra bez tulka palīdzības varējusi sarunāties arī ar “etiopiešiem, jūdiem, arābiem, sīriešiem, mīdiešiem un partiešiem”.

Tā kā Kleopatras brālim un vīram bija tikai desmit gadu, drīz Ēģipti sāka pārvaldīt jaunā, inteliģentā valdniece.

Taču vēl pavisam jauno Ptolemaju savos tīklos iepina pulciņš galminieku – intrigantu, kuri centās jauno valdnieku un Kleopatru sanaidot, lai paši iegūtu vairāk varas.

49. gadā pr. Kr., pēc diviem tronī pavadītiem gadiem, varaskārie galminieki ar Ptolemaja XIII piekrišanu sacēlās un padzina Kleopatru no Aleksandrijas. Šis apvērsums ambiciozo valdnieci pazemoja. Kleopatra bija spiesta doties uz kaimiņvalsti Sīriju, kur viņa sāka pulcināt armiju, lai atkarotu varu valstī.

Cēzars uzbrūk savam znotam

Tajā pašā gadā, kad Kleopatra bija spiesta bēgt no Ēģiptes, romiešu karavadonis Jūlijs Cēzars šķērsoja Rubikonas upi, sakot vārdus: “Kauliņi ir mesti!” Nodrošinājies ar spēcīgu armiju, viņš tagad bija gatavs pieteikt savas tiesības uz Romu.

Cēzara galvenais pretinieks bija viņa agrākais draugs un znots Pompejs. Abi sadūrās pie Farsalas pilsētas Grieķijā. Pompejs cieta smagu sakāvi, tomēr izdzīvoja un ar kuģi devās uz Ēģipti meklēt palīdzību.

Kad sakautais Pompejs ieradās Nīlas deltā, Kleopatras brālis Ptolemajs XIII gatavoja savu armiju cīņai pret Kleopatru. Pompejs lūdza audienci pie valdnieka Ptolemaja. Šis lūgums izraisīja paniku galminieku vidū. Ziņas par Jūlija Cēzara lielo uzvaru jau bija sasniegušas Ēģipti, un Ptolemaja XIII padomnieki baidījās, ka šķietami neuzvaramais Cēzars kļūs par viņu ienaidnieku, ja Ēģiptes valdnieks uzņems Pompeju. Tāpēc viņi nolēma Pompeju nogalināt. Kāds virsnieks devās uz Pompeja kuģi un lūdza romieti kāpt laivā. Pēc Plūtarha stāstītā, laivā Pompejs vingrinājās teikt runu, ko bija sacerējis valdniekam Ptolemajam XIII. Taču, pirms laiva sasniedza krastu, virsnieks un divi viņa palīgi izvilka zobenus.

“Viņš neteica ne vārda un nežēlojās, bet, sapratis, ka nevar ne atkauties, ne aizbēgt, aizsedza savu seju,” rakstīja Plūtarhs.

Lai satiktu Cēzaru, ieritinās paklājā

Četras dienas pēc Pompeja noslepkavošanas Aleksandrijas lielajā ostā ar desmit karakuģiem un 4000 romiešu karavīriem ieradās Jūlijs Cēzars. Ptolemaja XIII galminieki steidzās pretī romiešu karavadonim un parādīja viņam nocirsto Pompeja galvu. Cēzars riebumā novērsās un deva pavēli galvu sadedzināt un apglabāt. Pēc tam viņš valdnieku pilī Aleksandrijā uzaicināja pie sevis gan Ptolemaju XIII, gan Kleopatru, lai izbeigtu viņu strīdu.

Trīspadsmit gadus vecais Ptolemajs XIII tūlīt atstāja savu armiju un ieradās pie Cēzara. Pa to laiku viņa vīri izvietoja karaspēka vienības pie visiem Aleksandrijas ceļiem, lai neļautu Kleopatrai ierasties pilsētā. Viņi uzskatīja, ka Kleopatras prombūtnē Cēzars par Ēģiptes valdniekiem iecels Ptolemaju XIII un otru māsu.

Taču Kleopatra atrada risinājumu. Viņa ieritinājās paklājā, ko kalpotāji ienesa zālē, kur uzturējās Cēzars.

“Stāsta, ka sākumā Cēzaru savaldzinājusi Kleopatras izdoma, jo viņa izrādījās drosmīga un interesanta sieviete,” vēstīja Plūtarhs.

Šarmanta valdniece

Pēc visa spriežot, Kleopatra nebija skaistule, kas atbilstu mūsdienu priekšstatiem. Viņas portrets uz tālaika monētām rāda sievieti ar spēcīgu degunu un diezgan resnu kaklu.

“Taču bija ļoti valdzinoši ar viņu sarunāties. Viņas balsī skanēja saldme, bet viņas mēle bija kā instruments ar daudzām stīgām,” rakstīja Plūtarhs.

52 gadus vecais Jūlijs Cēzars bija slavens visā Vidusjūras reģionā, un pēc uzvaras pār Pompeju viņš bija kļuvis par Romas varenāko vīru. Tādai sievietei kā Kleopatra, kam bija nepieciešama gan Romas aizsardzība, gan dēls, viņš bija ideāls objekts pavedināšanai. Un slavenais romiešu karavadonis neglābjami iemīlējās sievietē, kas viņa priekšā izritinājās no paklāja. Tūlīt pēc tam Cēzars Kleopatru atkal iecēla valdnieces tronī.

Tomēr galminieki, kas atbalstīja Kleopatras brāli Ptolemaju XIII, nevēlējās pieņemt šo negaidīto notikumu pavērsienu. Viņi pavēlēja armijai uzbrukt Cēzaram Aleksandrijā. Karavadonis un viņa vīri bija skaitliskā mazākumā, taču romieši bija kaujās rūdīti un spēja stāvēt pretim ienaidniekam. Kaujas turpinājās četrus mēnešus. Tad Jūlijs Cēzars saņēma pastiprinājumu un ēģiptiešu armiju sagrāva. Pēdējās kaujas laikā noslīka Ptolemajs XIII, kas bija pievienojies ēģiptiešu karaspēkam. Līdz ar viņa nāvi izgaisa pēdējā pretestība.

Pēc triumfa brauciena caur kara izpostīto Aleksandriju Cēzars iecēla Kleopatru par valdnieci un viņas jaunāko brāli Ptolemju XIV par otru valdnieku. Tagad Cēzars beidzot varēja baudīt fantastisko Aleksandrijas pilsētu un Kleopatru.

Kleopatrai un Cēzaram – dēls

Pretstatā republikāņiem romiešiem, kuri novērtēja vienkāršu ēdienu un zināmu mērenību, Ptolemaju dzimtas pārstāvji mīlēja greznību. Jo vairāk ēdiena un dzēriena valdnieks spēja patērēt, jo labāk. Viens no Kleopatras priekštečiem, Ptolemajs VIII ar iesauku Resnvēders, bija tik acīm redzami lepns par savu tuklumu, ka ģērbās gandrīz caurspīdīgās drēbēs, kas sadusmoja viņa romiešu viesus.

Ptolemaju dzīres bija bēdīgi slavenas. Tur straumēm plūda vīns, un erotiskas attiecības starp valdniekiem, viesiem un abu dzimumu prostitūtām bija drīzāk likums nekā izņēmums. Romiešiem Ptolemaji simbolizēja Austrumu valdnieku pagrimumu.

Tagad Kleopatra ar šo pasauli iepazīstināja Jūliju Cēzaru. Par spīti viņa spartiskajiem karavīra tikumiem, šķiet, galma dzīve viņam patika. Katrā ziņā romiešu vēsturnieks Svetonijs stāsta, ka Cēzars kopā ar Ēģiptes valdnieci bieži dzīrojis līdz rītausmai. 47. gada vasarā pr. Kr. Cēzars beidzot atstāja Ēģipti, lai turpinātu karagājienu pret saviem ienaidniekiem. Pirms viņš aizbrauca, Kleopatra bija dzemdējusi viņam dēlu. Bērns tūdaļ ieguva mīļvārdiņu Cēzarions – mazais Cēzars.

Kleopatrai Cēzara dēls bija garantija, ka Romas varenākais vīrs darīs visu, lai pasargātu viņas Ēģipti. Vara beidzot bija nodrošināta.

Dzīvo Cēzara privātā villā

46. gada rudenī pr. Kr. Kleopatra kopā ar dēlu un jaunāko brāli devās uz Romu. Tur viņi apmetās Cēzara privātajā villā Romas pievārtē. Kleopatras ierašanās tūlīt izraisīja baumas, ka Jūlijs Cēzars ir nolēmis valdnieci apprecēt un impērijas galvaspilsētu pārcelt uz Aleksandriju. Daudzi romieši ienīda Kleopatru un uzskatīja, ka viņa izturas augstprātīgi. “Es ienīstu to valdnieci,” slavenais romiešu orators Cicerons atklāti rakstīja vēstulē draugam.

Cēzars neņēma vērā romiešu nepatiku pret Kleopatru. Ēģiptes valdniece palika Romā gandrīz trīs gadus, līdz pat marta sākumam 44. gadā pr. Kr., kad notika katastrofa. 15. martā Cēzaru nogalināja. Šo slepkavību noorganizēja grupa senatoru, kas cerēja, ka, novācot Cēzaru, viņi atkal spēs padarīt Romu par republiku.

Vēsturnieki nezina, kā Kleopatra reaģēja uz šo ziņu, taču zināms, ka Cēzara testamentā viņas dēls Cēzarions nebija pat pieminēts. Tūlīt pēc tam Kleopatra devās mājās uz Ēģipti. Piecus mēnešus vēlāk nomira viņas vīrs un jaunākais brālis Ptolemajs XIV. Tolaik baumoja, ka brāli uz aizkapa valstību nosūtīja viņa pati. Kleopatras trīsgadīgo dēlu Cēzarionu tagad kronēja par valdnieku Ptolemaju XV.

Kleopatra atrod jaunu aizstāvi

Pēc Cēzara noslepkavošanas Romā izcēlās vēl viens asiņains pilsoņu karš. Vienā pusē stāvēja Cēzara slepkavas, bet otrā – Cēzara radinieks un oficiālais mantinieks Oktaviāns, kā arī karavadonis Marks Antonijs, kas savulaik bija cīnījies kopā ar Cēzaru Gallijā.

42. gadā pr. Kr. Oktaviānam un Markam Antonijam beidzot izdevās uzvarēt Cēzara slepkavas, un viņi sadalīja impēriju savā starpā. Oktaviāns dabūja Itālijas teritoriju un Romas impērijas rietumu provinces, bet Marks Antonijs kļuva par valdnieku Romas provincēs austrumos. Markam Antonijam ļoti vajadzēja naudu lielam karagājienam pret partiešiem mūsdienu Irānas teritorijā, un viņš nekavējoties sāka ievākt nodokļus. Nokļuvis Tarsas pilsētā mūsdienu Austrumturcijā viņš nosūtīja Kleopatrai pavēli ierasties pilsētā.

Ēģiptes valdniece tūlīt apjauta jaunas iespējas. Viņa zināja, ka Austrumu nesamērīgais greznums Markam Antonijam patīk vairāk nekā Romas puritānisms. Jaunībā viņš bija cītīgi piedalījies orģijās un, pēc Plūtarha stāstītā, reiz esot piedzēries tik ļoti, ka nākamajā dienā visiem par šausmām izvēmies Romas Forumā.

Kleopatra Markā Antonijā saskatīja jaunu aizstāvi, tāpēc devās ceļā ar kuģi, kam bija apzeltīts priekšgals, purpursarkanas buras un sudraboti airi. Ģērbusies kā dieviete Izīda, viņa gulēja uz klāja zem audekla nojumes, kur viņu ielenca par mīlas dieviem pārģērbti jaunekļi, bet galma skaistākās kalpones spēlēja jūrniekus. Tarsā viņa pārsteigto Marku Antoniju aicināja uz kuģa nobaudīt bagātīgu maltīti. Antonijs iemīlējās 28 gadus vecajā Kleopatrā. Pēc romiešu vēsturnieku ziņām, viņi turpmākajās dienās baudīja ēdienus, dzērienus un viens otru.

Tomēr drīz Kleopatra ar Marku Antoniju sāka tirgoties. Ēģiptes valdniece piedāvājās finansēt daļu Marka Antonija karagājiena, ja viņš novāks viņas jaunāko māsu, kura apdraudēja Kleopatru un Cēzarionu. Marks Antonijs piekrita un deva pavēli nogalināt Kleopatras jaunāko māsu Arsinoju, kas tobrīd uzturējās Mazāzijā. Pēc tam Kleopatra devās mājās. Viņas jaunais draugs drīz sekoja.

Valdniecei piedzimst dvīņi

Kamēr Marks Antonijs baudīja dzīvi Aleksandrijā, godkārīgais Oktaviāns lēnām, bet neatlaidīgi sāka aptraipīt Marka Antonija labo slavu Romā. Lai gan tieši Antonijam pienācās lielākā daļa goda par Jūlija Cēzara slepkavu uzveikšanu, Oktaviānam ātri izdevās pārliecināt romiešus, ka tas ir viņa nopelns. Šķita, ka militāra attiecību nokārtošana abu sāncenšu starpā ir neizbēgama, un Marks Antonijs atstāja Aleksandriju ar lielu armiju.

Pēdējā mirklī abas puses nāca pie prāta un noslēdza jaunu vienošanos par impērijas sadali. Līgumu vainagoja Marka Antonija precības ar Oktaviāna māsu Oktāviju. Tagad Marks Antonijs koncentrējās uz savu plānoto karagājienu pret partiešiem.

Pa to laiku Kleopatra Aleksandrijā bija dzemdējusi Markam Antonijam dvīņus. Pēc tam valdniece viņu satika Sīrijā un kā pateicību par palīdzību karagājienā pret partiešiem saņēma mūsdienu Libānas, Kipras, Lībijas un Palestīnas teritorijas.

Marka Antonija karagājiens beidzās bez izteiktas uzvaras, taču viņš tik un tā Aleksandrijā sarīkoja triumfa braucienu. Un viņš atkal sāka cītīgi saieties ar Kleopatru. Drīz Ēģiptes valdniece dzemdēja Markam Antonijam dēlu. Antonijs izšķīrās no sievas un tādējādi pārcirta pēdējo saikni ar Oktaviānu, kurš pastiprināja propagandu pret Antoniju. Oktaviāns saprata, ka viņam būs grūti pierunāt romiešu karavīrus cīnīties pret populāro Marku Antoniju, tāpēc viņš apsūdzēja Kleopatru, ka valdniece viņu nobūrusi un pati vēlas iegūt varu pār romiešiem.

Visbeidzot Oktaviānam izdevās pierunāt Romas senātu pieteikt Kleopatrai karu.

Izšķirošā cīņa

Pēc oficiālā kara pieteikuma Marks Antonijs un Kleopatra sapulcināja lielu armiju un milzīgu floti. Bija sākusies galīgā norēķināšanās ar Oktaviānu. Sauszemes karaspēks pulcējās Grieķijā, bet flote gaidīja piekrastē. Pēc Kleopatras ieteikuma, Marks Antonijs nolēma paļauties uz floti, kas ar saviem 500 lielajiem kuģiem bija pārāka par Oktaviāna floti gan skaita, gan kuģu lieluma ziņā. 31. gada septembrī pr. Kr. abas flotes sastapās pie Akcijas raga. Kauja ilga visu dienu. Mijkrēslī tā joprojām nebija izšķirta, bet tad karavīri piepeši ieraudzīja, kā pār jūru steidzīgi pazūd rezerves – Kleopatras sešdesmit ēģiptiešu galeras.

“Tiklīdz Antonijs ieraudzīja viņas kuģus, viņš aizmirsa visu citu un pameta tos, kas cīnījās un mira viņa dēļ,” rakstīja Plūtarhs. “Viņš steidzās pakaļ sievietei, kas jau bija iedzinusi viņu nelaimē un kas padarīs viņa pazušanu vēl pilnīgāku.” Pēc dažām stundām gan Marka Antonija flotes atliekas, gan sauszemes armija kapitulēja Oktaviānam.

Neviens nezina, kāpēc Kleopatra aizbēga no Akcijas, taču, kad abi mīlētāji atgriezās Aleksandrijā, Marks Antonijs iegrima apātijā. Kā stāsta Dions Kasijs, Kleopatra centās viņu uzmundrināt un mēģināja saglābt mieru, piekukuļojot Oktaviānu. Taču viņš neļāvās naudas vilinājumam. 30. gada vasarā pr. Kr. Oktaviāns izcēlās Ēģiptes krastā ar lielu armiju un devās uz Aleksandriju.

Marks Antonijs ārpus pilsētas sapulcēja lielu armiju un vienlaikus centās pierunāt Oktaviāna kareivjus atteikties no cīņas. Savukārt Oktaviāns lika savām militārajām trompetēm pārmākt pretinieka balsi, un drīz vien Antonija karavīri dezertēja. Marks Antonijs bija spiests doties atpakaļ uz pili, kur jautāja pēc Kleopatras un saņēma maldīgu ziņu, ka viņa izdarījusi pašnāvību. Kā vēsta Plūtarhs, Marks Antonijs izmisumā caurdūra sevi ar zobenu. Viens no Kleopatrai uzticamiem vīriem atrada Marku Antoniju mirstošu un par notiekošo pavēstīja valdniecei. Kleopatra, kas bija ieslēgusies savā mauzolejā, lika Antoniju uzvilkt pa mauzoleja sienu un caur caurumu mūrī ienest ēkā. Tur Antonijs nomira viņas rokās.

Vēlas gulēt līdzās Antonijam

Kad Oktaviāns ieņēma Aleksandriju, viņš padzirdēja ziņu par Marka Antonija pašnāvību. Taču viņš bija cieši nolēmis Kleopatru sagūstīt dzīvu. Tas arī izdevās, un tagad viņa bija ieslodzīta pilī.

Pāris dienu vēlāk abi pirmo reizi satikās. Kā stāsta Dions Kasijs, Kleopatra centās iepatikties Oktaviānam, bet bija spiesta atzīt, ka šis vīrs nepakļaujas viņas šarmam. Oktaviāns baidījās, ka arī Kleopatra ir nodomājusi izdarīt pašnāvību, tāpēc pavēlēja noslēpt visus asos priekšmetus. Turklāt viņš piedraudēja, ka sodīs Kleopatras un Marka Antonija trīs mazos bērnus, ja viņa atņems sev dzīvību. Dēlu Cēzarionu Kleopatra bija paspējusi nogādāt drošībā.

Visbeidzot Kleopatrai izdevās pārliecināt Oktaviānu, ka viņa nedomā atņemt sev dzīvību. Kā vēsta Plūtarhs, viņa lūdza atļauju apmeklēt Marka Antonija kapu. Tur viņa sacīja savam mirušajam vīram: “Nepieļauj, lai notiek triumfa brauciens uzvarai pār mani, bet paslēp un apglabā mani pie sevis, jo no visām manām nelaimēm neviena nav bijusi tik liela un briesmīga kā īsais laiks, ko nodzīvoju bez tevis.”

Dažas stundas vēlāk Oktaviāns saņēma vēstuli, kas viņam lika steigšus nosūtīt kareivjus uz Kleopatras istabu. Vēstulē Kleopatra lūdza apglabāt viņu kopā ar Marku Antoniju. Kad karavīri ieradās, Ēģiptes pēdējā valdniece jau bija mirusi.

Cēzarionu soda ar nāvi

Līdz ar Kleopatras nāvi un Ēģiptes iekarošanu pazuda milzīgā impērija, kas bija izaugusi no Aleksandra Lielā iekarojumiem. Vidusjūras reģionā beidzās hellēnisma laikmets, kad dominēja grieķu kultūra, filozofija, un sākās Romas impērijas uzplaukums.

Kleopatra, bez šaubām, bija cerējusi, ka Cēzarions kādu dienu pieprasīs savas tiesības uz Ēģiptes troni. Taču Oktaviāns labi apzinājās, ka Cēzarions, būdams Romas vispopulārākā karavadoņa dēls, ir viņam liels drauds. Kad 17 gadus veco Cēzarionu īsi pēc Kleopatras nāves pierunāja atgriezties Aleksandrijā, Oktaviāns tūlīt lika sodīt viņu ar nāvi.

Tomēr Kleopatras un Antonija trīs bērnus Oktaviāns pasaudzēja. Viņš zināja, ka šie bērni romiešiem nav tik interesanti, un ļāva savai māsai par viņiem parūpēties. Pēc trim gadiem viņš mēnesi ar nosaukumu sextilis pārdēvēja par augusti, lai iemūžinātu faktu, ka saņēmis goda titulu Augustus un uzvarējis Ēģiptes valdnieci Kleopatru.