Cauri Antarktīdas mūžīgā sasaluma ledājiem savu svelmi izelpo Erebusa vulkāns. Tas izgrūž augšup kodīgu tvaiku, kvēlojošas akmens bumbas, un tā krāterī burbuļo tumši sarkana lava. Vulkanologu aprindās Erebuss ir īpaši iecienīts, jo tas dod zinātniekiem unikālu informāciju par Zemes dzīlēs notiekošo.
Taču atrašanās uz Erebusa krātera malas ir bīstama dzīvībai. Tas var kļūt draudīgs, ja tam pietuvojas pārlieku tuvu; un lielākoties tas ir grūti sasniedzams – it īpaši, ja tas atrodas Antarktīdas malā, uz salas ledus jūrā.
Filipu Kailu un Viljamu Makintošu šie apstākļi nebiedē itin nemaz. Jau vairāk kā trīs desmitgades abi Ņūmeksikas Tehniskās universitātes bioķīmiķi ir uzticīgi savam vulkānam – Erebusam. Teju ik vasaru viņi to apciemo tā sasalušajā vientulībā un uzmanīgi ieklausās tajā.
Viņi klausās kalna trīcošajā, sēra piesātinātajā elpā, mēra tā asinssarkanās magmas temperatūru, pacieš Erebusa trakošanu, elšanu un rūkšanu. Par spīti ledainajam aukstumam, viņi nakšņo teltī, piespiedušies vulkāna plecam. Un nebaidoties ne piepūles, ne briesmu, cik bieži vien iespējams rāpjas augšā līdz vulkāna krāterim, lai ielūkotos Erebusa ciklopveidīgajā, kvēlojošajā acī.
„Vislabāk ir atrasties tikai pāris metru attālumā no lavas bumbu izlidošanas vietām,“ saka Makinstošs. To, ka tas būtu riskanti, zinātnieks noliedz. Bīstami ir bēgt no šīm bumbām. „Jāpatur prātā to trajektorija un pēdējā brīdī jāpalec malā – tad nevar notikt itin nekas.“ Kad pēc tam ar ledus cirtni pārsit pušu iezi, tā pildījums ir svelmaini sarkans, valkani šķidrs kā karamele un tā temperatūra var sasniegt pat 1000 grādu pēc Celsija.
Visu aizkavē sniegavētra – tās radītā baltā, necaurejamā siena aizšķērso ceļu uz krāteri. Ik pēc pāris stundām Keils un Makintošs pārmaiņus notīra aizsargbūdiņas aizsvīdušos logus un lūkojas miglainajā tālē. Mērķis ir tik tuvu, tikai 400 metri augšup, tas nozīmē, ka līdz virsotnei ir pusstundas kāpiens. Taču atliek vienīgi gaidīt.
Tuvākā pētniecības stacija – McMurdo Station atrodas tikai 50 kilometru attālumā. Helikopters šo ceļa gabalu varētu veikt 30 minūtēs, taču nevienam pilotam pat sapņos nerādās lidojums šādos laika apstākļos. Erebuss ir viens no vismazāk iecienītajiem lidojuma mērķiem piekrastē. Helikotperi te nosēžas tikai pilnīga bezvēja un ideālas redzamības gadījumā. Jo vēji krātera malas tuvumā ir pārlieku neaprēķināmi, gaiss ir pārāk rets, bet lavas atlūzu un plaisu sašķeltais ledājs pārāk viltīgs. Turklāt labi laika apstākļi te ir retums.
Krātera mala atrodas tikai 3800 metrus virs jūras līmeņa, taču tā kā polu tuvumā ovālā Zemes atmosfēra ir ļoti retināta, tad vulkāna virsotnē elpot ir tikpat grūti kā atrodoties 5000 metrus augstā Himalaju grēdā.
VULKANOLOGI ar to visu gatavi samierināties, lai tikai izpētītu mūsu planētas fenomenu: ledus ieskautu, nemitīgi pulsējošu lavas ezeru. Tas sniedz ieskatu tektoniskajā grābenu sistēmā, kas izstiepies tūkstošiem kilometru plašumā zem Antarktīdas kontinenta ledus bruņām. Jau britu kapteinis Džeimss Ross, kurš 1841. gadā ar savu komandu kā pirmais eiropietis aizkļuva līdz Makmerdo jūras šaurumam, brīnījās par šo uguni ledū, kas lielos daudzumos gaisā izspļāva liesmas un dūmus.
Atklājējs kalnu nosauca tieši tāpat kā bija nodēvējis savu kuģi: par Erebu – grieķu mitoloģijā mūžīgās tumsas iemiesojumu, ko dzemdējis Haoss. Taču ne Džeimss Ross, ne Ernesta Šekltona grupas polārpētnieki, kuri 1908. gadā Nimrod ekspedīcijas ietvaros pirmo reizi uzkāpa līdz krātera malai, nevarēja pat iedomāties, kādā trauslā ģeofizikālā līdzsvarā balansē Erebusa vulkāna lava.
No vienas puses, magmas spiediens nav tik liels, lai tā nemitīgi burbuļotu laukā no Zemes dzīlēm, savukārt, no otras puses, tas ir pietiekami spēcīgs, lai piepildītu vulkāna kanālu līdz krātera gultnei. Tur, nespējot atdzist līdz cietai garozai, magma pārvietojas turpu šurpu kā burbuļojošs ezers. Vulkanologu aprindās tik stabili permanenti konvektīvi lavas ezeri skaitās tik pat liels retums kā logi uz Zemes dzīlēm. Šajos ezeros zinātnieki var sekot līdzi izvirduma attīstībai no tā dzimšanas brīža: kā varenie gāzes burbuļi ceļas uz augšu no Zemes mantijas, pārsprāgst lavas ezerā un izmet atmosfērā valkanas iežu driskas.
Šo procesu pie Erebusa vulkāna pētnieki novēro ar neskaitāmu instrumentu palīdzību: seismogrāfiskās mērījumu stacijas uztver Zemes trīcēšanu; mikrofoni izseko katru vulkāna skaņu pat tādā frekvenču līmenī, ko cilvēka dzirdes orgāns nav spējīgs uztvert; UV spektrometri izzina gāzu mākoņu ķīmisko kompozīciju; ar infrasarkano kameru palīdzību tiek noskaidrota temperatūra lavas ezerā. Atsaucoties uz iegūtajiem datiem, pētnieki sola izdarīt secinājumus un atklāt pazemes nezināmo seju, lai zinātnieki nākotnē varētu labāk paredzēt vulkānu izvirdumus arī blīvāk apdzīvotos planētas reģionos.
ŠODIEN izskatās, ka vētra tuvākajā laikā nedomā rimties.Tāpēc Makintošs nolemj sākumā ienirt pazemē – pētnieks grib izzināt ledus dobumus, ko savās ledus bruņās ir izkausējis vulkāns. Šie labirinti nemitīgi mainās, jo vulkāna tvaiks meklē arvien jaunus ceļus. Ja tvaiks nonāk gaisā, tas tur atkal sasalst, veidojot metriem augstus sniega dūmeņus – tādi dučiem tiecas debesīs.
Vulkāna ieži eļļaini melni spīd, it kā tikai vakar būtu izvirduši no Zemes dzīlēm. Ledājs ir izolējis tos, guldījis ledainā kapā, kā sienas nosētas ar rotājumiem: trauslām bārkstīm no kopā sakabinātiem sniega kristāliem. Izskatās, ka tie izrāda sasalušā ūdens neiedomājamo formu daudzveidību – un arī iznīcību. Pat tikai uzpūšot tiem maigu dvesmu, tie bez skaņas pārvēršas mirguļojošā tvaikā.
VAKARĀ MĒS ILGI paliekam sēžot kopā; jo kurš gan šajos laikapstākļos vēlas agrāk kā nepieciešams iet laukā no būdiņas, lai līstu teltī? Tomēr būdiņa ir paredzēta tikai ēdiena pagatavošanai, gaidīšanai un strādāšanai. Šeit pārnakšņot drīkst tikai ārkārtas gadījumos. Un kaut arī šobrīd temperatūras stabiņš noslīdējis teju 72 grādus zem nulles, vulkanologiem šis nav nekāds ārkārtas gadījums.
Nākamajā rītā aukstums mani uzmodina no miega bez ceturkšņa piecos. Stiprajās vēja brāzmās telts pulsē kā pārstrādājies sirds muskulis. Sarma pārklājusi manu mugursomu, kurpes un telts sienu. Droši vien nav nemaz tik slikta ideja tūdaļ celties augšā un mēģināt apkarot zobu klabēšanu ar karstu tēju. Pirmais mēģinājums piecelties izgāžas – galvu es nevaru pakustināt ne no vietas: nakts laikā mana elpa sasalusi uz guļammaisa kapuces, pārvēršot to par triecienizturīgu ķiveri. Tikai pēc cīniņa ar rāvējslēdzēju man izdodas izkļūt brīvībā.
Ieturot brokastis arī citi ekspedīcijas dalībnieki dalās iespaidos par līdzīgiem šī rīta pārsteigumiem: divi, kuri iepriekšējā vakarā bijuši par slinku, lai no ledus bluķiem uzbūvētu aizsargsienu, pusi nakts aizvadījuši turot stiprā vēja salauztos telts stieņus. Vēl kāds cits aizmirsis kārtīgi aizvērt telts ieeju: Kad viņš pamodies, viņu jau klājusi trīs centimetrus bieza sniega kārta. Vienam ekspedīcijas dalībniekam gadījusies manējai līdzīga ķibele, tikai, mēģinot atvilkt sasalušo rāvējslēdzēju vaļā ar zobiem, viņa lūpas pielipušas pie slēdža metāla plāksnītēm.
EREBUSA KRĀTERIS, 77° 32` 0“ dienvidu garums, 167° 10` 0“ austrumu platums. Tā virsotni mēs jau varam saskatīt. Vēl tikai jāizdara kāpiens augšup pa stāvo nogāzi. Vēl pāris metri un mūsu priekšā atveras kilometriem plats, ellišķīgs bezdibenis: melnu, zaļi dzeltenu, ar garozu pārklājušos un piesnigušu iežu vulkāna krāteris ar stāvām sienām. Tā dziļumā pulsē lava, tā gausi kustas pa sarkani melno ezeru. Vienubrīd tā met burbuļus, bet jau nākamajā tie atkal nozūd biezajā masā.
Esam sasnieguši slieksni starp divām pasaulēm. Vēl ekstrēmāks tas diezin vai varētu būt: karstais tvaiks, kas paceļas no dziļuma un pāris sekunžu laikā, pielīpot pie mūsu apģērba, sasalst sniegā. Savukārt dažviet krātera malā zeme ir tik karsta, ka te varētu grillēt liellopa fileju. Tai pat laikā te valdošo griezīgo vēju var izturēt tikai paslēpjot seju zem aizsargmaskas.
Makintoša bārda ir pilna ar lāstekām, kuras, viņam runājot, nemitīgi kustas šurpu turpu. Un par spīti aukstumam, viņš runā daudz. Pat ļoti – viņš priecājas kā bērns. Zinātnieks noliecās pie vienas lavas bumbas. Sniegā vēl manāmas tās kūpēšanas pēdas. Makintošs pārsit to pušu un demonstrē mums tās pildījumu. Tas ir šķiedrains un biezs kā mīkla. Un vēl joprojām silts. Ar apbrīnu mēs aplūkojam šo akmeni, ko Zeme tikai pirms pāris stundām atbrīvojusi no savām dzīlēm. Tikko dzimis klints gabaliņš.
Pulkstenis rāda 23:31. Mēs esam atgriezušies atpakaļ namiņā, pārguruši no astoņas stundas ilgās darbošanās krātera malā, tomēr vēl aizvien esam nelielā eiforijā. Piepeši telpā nogrand kā pērkona grāviens, bet logu stiklus mežonīgi rībina šoka vilnis. Iežu bumbu zalve piezemējusies tieši tajā vietā, kur mēs pirms brīža bijām apturējuši savus sniega motociklus. Dārdoņa atkārtojas ik pēc pāris sekundēm. Rodas sajūta, ka esam iekļuvuši artilērijas krustugunīs.
Pirms trim stundām mēs vēl stāvējām tur. Trīs stundas – laika sprīdis, kas tūkstošiem gadu ilgajā Erebusa attīstības vēsturē nenozīmē neko. Tīrā sakritība. „Tik spēcīgu izvirdumu nebiju piedzīvojis 20 gadus,“ atzīstas Filips Keils.
Zinātnieki novēro Erebusu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, bet vēl aizvien vulkāns nebeidz viņus pārsteigt.
Raksts pilnā apjomā lasāms žurnāla GEO janvāra numurā.