Sadarbībā ar literatūras, publicistikas un vēstures žurnālu «Domuzīme», piedāvājam interesantu Egīla Zirņa sarunu ar valodnieci Benitu Laumani (1937).

Benita Laumane (1937) ir ieguvusi filoloģijas zinātņu kandidāta grādu par darbu «Zivju nosaukumi latviešu valodā» (1973). Strādājusi LZA Valodas un literatūras institūtā. 1993. gadā par darbu kopu Latviešu jūras zvejas leksikas vēsturiska analīze (reljefs, jūra, flora, fauna) saņēmusi habilitētā filoloģijas doktora grādu. Grāmatas — Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē (1988), Zeme, jūra, zvejvietas: Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē (1996), Jūra latviešu valodā un folklorā (2013), Vēju un vētru grāmata (2015). Kopš 1994. gada Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesore. Pētniecības tēma — Latvijas piekrastes zvejniecības leksika.

Egīls Zirnis (1956) ir diplomēts biologs. Kopš 1990. gada novembra laikraksta Diena korespondents, rakstījis arī citos preses izdevumos. Izdevis dzejoļu krājumu Rudu lapsu kāsis (1985), rakstījis dziesmu vārdus Jāņa Lūsēna mūziklam Ceplis (2010) un citām teātra izrādēm.

Zveju valodnieces mūža loms

Egīla Zirņa saruna ar Benitu Laumani

Pļerbubulis, ķilkiņa, ķenkis, mānts, tullis, nullenes, svīķastes, skraidulis, ņogas, puļi, ļurba, muņķeris, pļerbunga, glesma, spurgulis, sāmelis, āzenis, vežģeris, saksenis, badenis, mīzis, jadals, īda, luodus, bangulis, ripsna, plieks…Cik daudz cilvēku mūsdienu Latvijā vēl zina šo jūras piekrastes apvidos reiz lietoto vārdu nozīmi? Izglābusi no aizmirstības veselu pasauli — tā summējot var raksturot valodnieces Benitas Laumanes darbu, kopš pagājušā gadsimta 50. gadu beigām vācot un pētot latviešu valodas zvejniecības leksiku.

Benita Laumane (Rimša) dzimusi 1937. gada Daugavpilī, bet no triju gadu vecuma dzīvojusi Liepājā. Absolvējusi Liepājas Pedagoģisko institūtu. 1962. gadā sākusi strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci nodaļā, kas veidojusi Latviešu valodas dialektu atlantu. Pirmais raksts Par zivju nosaukumiem latviešu valodā publicēts žurnālā Lauku Dzīve 1964. gadā. Savukārt par pirmo grāmatu Zivju nosaukumi latviešu valodā, kas mūsdienās ir bibliogrāfisks retums, Laumanei 1974. gadā piešķirta Jāņa Endzelīna prēmija, kuru valodniece uzskata par savu svarīgāko apbalvojumu.

Materiāls esot savākts vēl vairākām grāmatām. Tās viņa tagad raksta varbūt pašā skaistākajā Latvijas vietā — augstā pakalnā savās mājās pie Sabiles, no kurām paveras plašs un tāls skats uz Abavas senleju. Te augšā gan vēji pūš niknāk, taču Laumane zina saukt tos vārdā.

Esat likusi galdā ļoti garšīgu kūpinātu vimbu. Uzreiz jāprasa, cik nosaukumu ir šai Latvijas asakainākajai zivij?

Ir tikai divi — vimba, ko visi zina, un zebre no Rucavas līdz Ventspilij. Tas ir sens kuršu vārds.

Kā jūs pie zvejniecības leksikas izpētes nonācāt?

Ļoti vienkārši. Studentiem vajag tēmas kursa darbiem un diplomdarbiem. Liepājas Pedagoģiskajā institūtā mācījos no 1956. līdz 1960. gadam. Leksikoloģijā un dialektoloģijā manas pasniedzējas Vaira Strautiņa un Antoņina Reķēna bija sadomājušas jūras tēmas. Pie Liepājas dzīvodama, izvēlējos kursa darbu tematus Zvejniecības leksika Krišjāņa Barona «Latvju dainās» un Zvejniecības leksika Viļa Lāča romānā «Zvejnieka dēls».

Benita Laumane

FOTO: Kristaps Kalns

Studijas Liepājā sākāt fizmatos, nevis filologos.

Jā, biju iestājusies Liepājas institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, bet tas negāja ilgi, tikai pusgadu līdz pirmajai sesijai.

Toties tur satikāt savu nākamo vīru.

Jā, iepazināmies, un tajā mīlestības apmātībā tik maz mācījos, ka izkritu vairākos eksāmenos un nemaz necentos visu sesiju nokārtot. Raudādama aizgāju pie dekānes Vairas Strautiņas un teicu, ka nemaz nebiju gribējusi tajā fakultātē stāties, bet mans tēvs, galdnieks, bija teicis, lai eju Liepājā uz Fizikas un matemātikas fakultāti, tā būšot drošāk, nekā ar ideoloģiju nodarboties. Tā nu teicu dekānei, ka gribu studēt literatūru. Strautiņa mani noklausījās un piebilda: laba literatūra nav bez labas valodas. Pārgāju uz Filoloģijas fakultāti un, dabūjusi interesantus kursa darbu tematus, no literatūras pamazām attālinājos.

Kad pabeidzu institūtu, pārcēlāmies uz Rīgu, vīrs dabūja darbu Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Laboratorija, kurā viņš strādāja, sākumā atradās Zinātņu akadēmijas augstceltnes 3. stāvā. Tur aizgājusi, domāju: ak, ja es te akadēmijā varētu strādāt, cik tas būtu interesanti...

Jūsu vēlme piepildījās.

Vēl kā studente biju braukusi ekspedīcijās Pēternieku pagastā un Bārtā un nodevusi savus materiālus Andreja Upīša valodas un literatūras institūtam. Tur redzēja, ka nav slinkots, ir sakarīgi uzrakstīts, un piedāvāja man darbu. Darbā mani pieņēma Ēvalds Sokols, priekšniece bija Elfrīda Šmite, strādājusi pie Jāņa Endzelīna vēl 1939. gadā. Mani nosēdināja pie plāna darba daudziem gadiem — latviešu valodas dialektu atlanta kartotēkas veidošanas.

Kad tika apstiprināta mana zinātņu kandidāta disertācijas tēma Zvejniecības leksika latviešu valodā, man uzdeva jautājumu: kas tur būs iekšā? Teicu, ka tur jābūt darbarīkiem, vējiem, zivīm... Teicu arī, ka runa ir par jūras zveju visā Latvijas piekrastē, no Ainažiem līdz Rucavai.

Sāku vākt. Ļoti vienkārši bija vākt zivju nosaukumus — Latvijā ir tikai mazliet vairāk nekā 80 zivju sugu, no tām 30 sugas ir jūras zivis. Plānā man zivis bija gandrīz pašas pēdējās un zvejas rīki pirmie, bet iznāca otrādi.

Cik vienai zivij var būt nosaukumu?

Neierobežoti daudz. (Smaida.)

Bet kā atšķirt, kuri nosaukumi ir lietoti plašāk un kurus varbūt kāds bērns izdomājis un tikai viens pats to lieto?

Nav viegli. Vācu nosaukumus arī no ihtioloģiskās literatūras, no vārdnīcām. Valodas un literatūras institūtā bija jāveic plāna darbs, šis tika darīts privātā kārtā. Strādāju vakaros, braucu arī ekspedīcijās, apvienojot to ar plāna darbu — dialektu atlanta materiālu vākšanai izvēlējos jūrmalas ciemus — Papi, Nīcu, Ulmali, Jūrkalni...

Kā jūs tikāt pie teicējiem?

Kārtība bija tāda: sastādīja ekspedīcijas dalībnieku sarakstu, Sokols to parakstīja: «Tāda un tāda persona brauc dialektoloģijas ekspedīcijā uz tādu un tādu pagastu no tāda līdz tādam datumam.» Ar tādu lapiņu ierados ciemā un gāju pie ciema padomes priekšsēdētāja...

Liepājas, Ventspils un Talsu rajonā jau vajadzēja vēl vienu lapiņu — PSRS robežsargu atļauju atrasties pierobežas zonā.

Jā gan, piemēram, Ulmalē līdz jūrai drīkstēja iet tikai pa vienu taciņu noteiktā laikā un pa to pašu taciņu bija jāiet atpakaļ. Tā tas bija visā Kurzemes piekrastē.

Vai teicējus jums ieteica ciema padomju priekšsēdētāji?

Viņi deva informāciju, kurās mājās ir vērts iet, kurās nav, jo tajās dzīvo ienācēji vai pilsētnieki vasarās. Bet man ejot pašai bija jāizvērtē, kuri ir uzklausīšanas vērti, kuri pārvalda vietas izloksni. Jūrmalciemos es vienmēr jautāju pēc zvejniekiem. Vecie vīri ar mani labprāt runājās, es tikai rakstīju un viņus slavēju. Man pašai bija gandarījums, ka no viņiem dzirdu ko tādu, ko neesmu zinājusi, un viņiem savukārt bija prieks, ka viņi ir mani iepriecinājuši ar savu gudrību un ka tas, ko viņi zina, kādam sagādā interesi.

Pie iekšējo ūdeņu zvejniekiem arī esat gājusi ekspedīcijās?

Esmu dažviet bijusi, man ir arī pieraksti, bet es nejaudāšu. Man jau ir astoņdesmit viens, bet tā pasaule atkal prasa gadus desmit.

Kā izskaidrot to, ka piekrastes ciemos daudzi ar zveju saistīti jēdzieni pat nelielā attālumā ir atšķirīgi? Kādi 40 kilometri, un to lietu jau sauc citā vārdā.

Papes zvejnieki man sūdzējās: tie nīcenieki jau mūs apsmej valodas dēļ. Tolaik vēl turpināja dzīvot sava pagasta robežās. Labi ja uz ballīti aizkātoja kilometrus piecpadsmit, bet ne katru dienu. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka mēs nebūtu kontaktējušies ar citām tautām. Viens otru esam dzirdējuši. Piemēram, mēs sakām: vidū jūras, uz akmeņa, tur sarkanas ogas aug. Kas tas ir? Bet lasu poļu kašūbus — tur arī ir tāpat, sēž meitene jūrā uz akmeņa un raud.

Iznāk, ka mobilitātes laikmetā latviešu valodas daudzveidība mazinās?

Jā, bet tur neko nevar darīt — kaut ko mākslīgi veidot vai ierobežot. Kaut kas jau saglabājas. Vēl joprojām lībiskajā novadā, ap Ventspili, ap Kolku, ja cilvēks jūtas brīvs un nejūt, ka tu viņā klausies, tad nav galotņu, nav garumu.

Ko zaudējam, noplicinoties valodai?

Pirmkārt, runātāji neizjūt visas nianses, otrkārt, meklējot nianses, ietekmējas no citām valodām. Piemēram, mani uztrauc, kad saka «mums garšo mūzika», «spēlēja ar lielu garšu». Jaunajiem mūziķiem, kas tagad dodas pasaulē, visiem mūzika «garšo».

Vai latviešu zvejniecības leksikā vairāk ir baltu vai somugru cilmes vārdu?

Grūti pateikt, neesmu skaitījusi. Rīgas līcī, Kolkas ragā ir somugriskie, lībiskie. No Ventspils uz leju līdz Sventājai, līdz Kuršu kāpām ir baltiskie. Savukārt Kuršu kāpās pat vācu Klaipēdas novada dialektā, kur vācieši ir bijuši gadsimtiem ilgi, ir arī baltiskie vārdi: venteris, spārnas... Blakus dzīvojot, kontakti iespaido valodas. Par vārdu «venteris» nešaubās kā par baltisku, tas ir arī baltkrievu un poļu valodās un vācu pierobežas dialektos. Viņi šo vārdu ir aizguvuši no baltiem vēl pirms 12. gadsimta. Tātad mēs arī esam citus bagātinājuši.

Vai jūs ekspedīcijās vēl satikāt arī tādus lībiešus, kas mājās runāja lībiski?

Jā, esmu arī ar veco Staltu runājusi, un mani teicēji ir bijuši lībieši no Košraga, Pitraga. Viņu mājās 70. gados vecie savā starpā runāja lībiski, ar bērniem lībiski, bet bērni viņiem jau atbildēja latviski. Bet laikam jau latvieši viņus spieda, jau no 30. gadiem skolu lībiešu valodā nebija. Lībiešu valoda bija baznīcā, ja gribēja. Ja visur skan latviešu valoda un lībiešu valodai nav pielietojuma, tā kļūst par mājas valodu.

Tāpat bija arī Kuršu kāpās. Biju tur ekskursijā 1958. gadā, pēc tam ekspedīcijā 1963. gadā. Man tur bija kādi trīs teicēji. Viens, Engelīns, bija pēc kara ar sievu emigrējis uz Vāciju, 50. gadu sākumā kā vāciešiem viņiem to ļāva. Taču viņi bija atgriezušies.

Man pateica, kurās mājās dzīvo īsts kursenieks. Domāju: gan jau kaut kā sapratīsimies. Biju lasījusi 1927. gadā izdoto Jura Plāķa grāmatu Kursenieku valoda. Aizeju. Engelīns zāģē malku. Sasveicinos, prasu, vai drīkstētu ar viņu parunāt. Engelīns saka: «Jā, bet es esmu aizņemts.» Attapos pateikt, ka varētu viņam atlīdzināt. Tad kādu stundu runājām. Kaut ko biju uzlikusi galdā, Engelīns to novērtēja: «Paldies, par stundu ir labi.» Tāds īsts vācu knauzerīgums un aprēķins. Vēlāk no kolēģiem dzirdēju, ka ir bijušas arī strupas un īsas sarunas. Droši vien viņš arī piesargājās, ka neizrunā ko lieku. Bet to, ka aizbraucis un atbraucis atpakaļ, viņš pats man izstāstīja.

Kādā valodā viņš ar jums runāja?

Savā kursenieku valodā. Tā gramatika nav tik briesmīga, drusku ar lietuvisku pieskaņu. Dažus vārdus nesapratu un pieņēmu, ka tas varētu būt lituānisms, daži vārdi bija no vācu valodas. Engelīns, piemēram, neteica vārdu «laiva», viņš mazu laivu, ar ko iet marē zvejot, sauca par lutku, bet jūrā zvejot jāiet ar kānu.

Cik valodu jūs zināt?

Strādājot ar materiālu, labi orientējos Polijas kašūbu valodā. Vēl lietuviešu, krievu, vācu. Mana stiprā puse nav lībiešu un igauņu valoda, to vajadzētu. Bet viens nevar visu.

Sabilē dzīvojot, noderētu arī čigānu valoda.

Noderētu, būtu interesanti, bet visam neatliek laika, man vēl jātiek galā ar tīkliem un vējiem. Ziema ir labākais laiks rakstīšanai, tad nekas cits nav jādara, tikai jāatnes malka, jāiekurina krāsns un divreiz dienā jāpabaro suns un kaķi — sev es ēst nevāru, pārtieku no kafijas.

No jūsu pirmās grāmatas Zivju nosaukumi latviešu valodā, kurā analizēti ap 1200 zivju nosaukumu, līdz otrai grāmatai bija 15 gadu starplaiks.

Jā, nākamā grāmata iznāca tikai 1987. gadā: Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē. Grāmatiņa ir pirmais rotaprinta izdevums. Valodniecībā, it īpaši dialektoloģijā, grāmatas ir grūti salikt, burtličiem savulaik nācās pamatīgi nopūlēties, jo ir ļoti daudz diakritisko zīmju: palatalizācijas, intonācijas, platie «ē»... Sākumā uzrakstīju tekstu ar rakstāmmašīnu, ar roku saliku visas zīmes, pēc tam devu pavairot.

Papīrs bija slikts, bet tā grāmatiņa daudzās sirdīs iekrita. Tajos laikos zvejnieki bija spiesti zvejot tikai pēc kvadrātiem — 500. kvadrāts, 303. kvadrāts vai cits kvadrāts uz kartes. Bet sendienās zvejniekiem bija īpašas vietas, kurām bija vārdi, un piekrastes zvejniekiem arī tāpat.

Kāpēc man šī zvejvietu nosaukumu grāmatiņa ir tik mīļa? Tāpēc, ka tie vīri, kas bija jūrā braukuši, par to bija sajūsmā. Rakstnieks Egons Līvs bija dalījies savos iespaidos ar Mangaļsalas zvejnieku kolhoza 9. maijs priekšsēdētāju Gunāru Salto, un kolhozs man piešķīra Viļa Lāča prēmiju.

Pēc plānās grāmatiņas Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē iznākšanas saņēmu gan sajūsmas apliecinājumus, gan vēstules par vēl kādiem nosaukumiem, kas nav grāmatā iekļauti. Vārdu sakot, vīri mani mudināja šo darbu turpināt. 1996. gadā iznāca mana grāmata Zeme, jūra, zvejvietas. Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē. Tajā ir arī visi zvejniekciemi, kuru nebija pirmajā zvejvietu grāmatā, un arī laivu novietnes, no kurienes varēja laivu ievilkt jūrā (ne visos ciemos bija upīte, kurā varēja ievilkt laivu). Arī statistika, cik zvejnieku ir bijis, cik tālu viņi braukuši zvejot.

Vai īstenojās 80. gadu otrās puses doma par Baltijas jūras lingvistisko atlantu?

Nē, neīstenojās. Uzrakstījām vairākus rakstus, bet atsaucības nebija. Tas vēl bija padomju laiks. Ja pie tās idejas būtu ķērusies klāt Pēterburga, tad kaut kas reāls būtu noticis.

Vai ideja vēl ir gaisā?

Ideja ir publicēta, ja kāds grib, lai ķeras klāt. Es vēl klusībā gribu pabeigt to, kas man ir pagaldē. Jo, ja to neizdarīšu, tas var nonākt krāsnī.

Ko rakstāt tagad?

Grāmatu par zvejas rīku nosaukumiem. Āķi, tīkli... Man jau 200 lappuses manuskripta ir pārrakstītas.

Spriežot pēc publikāciju skaita, Kurzemes humanitārais institūts Liepājas Universitātē laikam ir tā darbavieta, kurā varējāt strādāt visproduktīvāk.

1994. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūtā sākās pārorganizācija, valodniekus atdalīja no literatūrzinātniekiem. Latviešu valodas dialektu atlants jau bija pabeigts. Es biju pret strauju nodalīšanu. Uzdevu jautājumu, kādas perspektīvas mums būs jaunajā struktūrā, kas sauksies latviešu valodas institūts. To daži ņēma pie sirds un teica: kas nav ar mums, tas ir pret mums.

Paliku pie Viktora Hausmaņa. Pēc pāris mēnešiem viņš man teica: «Visiem ir projekti, tev nav. Par ko lai tev maksāju algu?» Iedalīja mani pie folkloristiem. Pagāja vēl kādi pāris mēneši, un vienā brīdī dažas personas man liftā saka: «Paklau, cik ilgi tu ēdīsi mūsu projektu naudu?» Es mēms — 30 gadus esmu nostrādājusi, bet manas zināšanas viņiem nevajag... Ap sirdi bija rūgti. Te vienu dienu mani ieaicina pie direktora un saka: tevi aicina uz Liepāju. Ar piebildi, ka pasniedzēja Antoņina Reķēna, kuru labi zinu, ir slima, un es ar laiku varētu iet viņas vietā.

Liepājā man bija lekcijas dialektoloģijā un toponīmikā. Slodzes gan kļuva arvien mazākas, un tad, lai tu būtu pilnvērtīgs cilvēks, jādara zinātniskais darbs. Tagad daru tikai to, dzīvoju šeit un strādāju virtuvē. Mazmeitas saka, ka virtuve man ir trīs vienā: virtuve, rakstāmgalds un ziemā arī gulta.

Kas ir latgaliešiem — valoda vai dialekts?

Dialekts. Tad jau es varētu teikt, ka lībiskais dialekts ir lībiešu valoda, bet lībiešiem ir pašiem sava valoda. No dialekta nevajag ne kautrēties, ne vairīties.

Esat rakstījusi ne tikai par zvejniecību.

Viens brīdis bija tāds, ka gribējās ko vieglāku. 2011. gadā radās grāmata Kāja un mārkāja. Kuldīgas apkaimē no vietējiem ļaudīm vairākas reizes dzirdēju vārdu «mārkāja». Prasīju, kas tā tāda ir, un viņi atbildēja, ka tā ir tāda īpatnēja ķirzaka — ja tā iekož, tad govs pagalam, un, ja iekož cilvēkam, arī cilvēks pagalam. To viņi man stāstīja tik pārliecinoši, ar tādu svētu ticību, ka biju spiesta pārbaudīt. Jā, izrādās arī kaimiņu pagastā visi, pat mazi bērni, tādu mārkāju zina.

Zooloģe Dzintra Rūtenberga pēc ļaužu aprakstiem jau bija izdomājusi, ka mārkāja varētu būt tikai sila ķirzaka (Lacerta agilis). Meklējām un vienos kapos Rūtenberga smiltīs tiešām noķēra sila ķirzaciņu. Tā bija īpatnēja — strupa, resna, norautu asti, ar baltiem un brūniem plankumiem. Pēc tam viņa noķēra vēl vienu — tas bija tēviņš, tāds vājiņš, ar zilgani violetu atspīdumu. Tad gājām un rādījām tās ķirzakas vietējiem. Vienai sievietei Alsungā parādījām, viņa paskatījās un saviebās: «Tā jau ir mārkāja!»

Vai pie šā darba ķērāties, paša vārda «mārkāja» savaldzināta?

Jā, šī salikteņa dēļ. Var jau būt, ka sakne ir «mārk-» un «-āja» — izskaņa. Bet varētu būt arī «kāja», jo ar vārdu «kāja» lietuvieši pat lietuvēna krustu apzīmē. Arī «ceļakāju» pieminēju, arī uzvārdus.

Dialektologam jābūt arī vēsturniekam un detektīvam.

Man tas niķis nāk no bērnībā lasītā Vollesa un citiem kriminālromāniem. Tie radīja intrigu un apziņu, ka jārok, kamēr atrok. Ar vārdiņiem arī ir tādas intrigas.

Kur jūs jūtaties dabiskāk — materiālu vākšanas ekspedīcijās vai vienatnē apstrādājot pierakstīto?

Bez materiāla tu nekas neesi. Neesmu no tiem, kas var sēdēt pie viena vārda un risināt globālas problēmas, baltu vai indoeiropiešu dziļās etimoloģijas. Man gribas saprast tā taustāmi: ir vārds, tas liekas vienkāršs, bet kas ar to vārdu vēl saistās? Vai tas ir bijis jau mūsu dainās? Vai tas ir vārds visā mūsu valodā, kā «māte», «tēvs», «vasara», «egle», kur nav dialektālo atšķirību, var būt tikai dažāda izruna? Ja tas ir cits vārds kādam jēdzienam, tad no kurienes tas radies, vai ir bijis rakstu valodā? Tas, ka vārds nav reģistrēts rakstu avotā, nepierāda, ka tas nav eksistējis.

Ko jūs domājat par latviešu rakstību?

Grūtības gan sveštautiešiem, gan pašiem sagādā mūsu platais «e» un «o». Nekas slikts nenotiktu, ja to apzīmētu. Lietuvieši savas nazālās skaņas apzīmē ar ķeksīti. Es apbrīnoju sveštautiešus, kam jāiemācās, ka «bērns» ir ar plato «e», bet «bērniņš» ar šauro. Vai grūtības ar «o». Kā ir pareizi — Aloja vai Aluoja? Roja vai Ruoja? Arī intonācijas vienam vārdam dažādos dialektos var būt dažādas, piemēram, «strauts» ar krītošo intonāciju vai ar stiepto.

Starp citu, vai esat pamanījusi neloģiskos uzsvarus vārdu beigās, kādi parādījušies valsts pārvaldes darbinieku un jauno menedžeru valodā, ko dzirdam publiskajā telpā?

Šķiet, tā ir tāda mode. Viņi runā ar neloģiskiem uzsvariem, domādami, ka tā viņus varēs labāk saprast. Bet man, ja dzirdu uzsvaru uz trīszilbīga vārda pēdējās zilbes vai pat skaņas, zūd teikuma kopsakars. Arī parazītvārdiņi runātājiem pielīp.

Vai visi jūsu vāktie materiāli ir ietilpuši grāmatās?

Nē, kāda daļa ir palikusi ārpusē, bet sevi varu mierināt ar to, ka esmu dabūjusi kopā pamatmateriālu gan par zvejas rīkiem, gan zivtiņām, gan zvejvietu nosaukumiem.

Sava darba turpinātājas uzaudzinājusi neesat?

Liepājā divas studentes novadīju līdz doktoram. Kamēr es dzīvoju un strādāju, viņām ir, ko pašām darīt. Un svešam darbam pieķerties, ja tu tajā neesi iekšā, nav viegli. Esmu pati darījusi darbus, kas citiem vajadzīgi, un palīdzējusi izdarīt līdz galam. Bija tāds valodnieks Eduards Putniņš no Svētciema, ģermānists, pie Endzelīna rakstījis par Svētciema izloksni. Viņa liktenis bija traģisks — pēc kara viņu represēja, un, kad viņš atgriezās, viņu nekur neņēma — ne universitātē, ne skolā, viņš strādāja par dārznieku un kurinātāju. Putniņš bija apkopojis Svētciema materiālus, es kādu gadu viņam palīdzēju to novest līdz grāmatai. Jāpalīdz tādam, kurš nevar nemaz. Labi, ka vismaz viņa vārds ir uz vāka.

Kad sākāt zvejniecības leksikas vākšanu, vai apzinājāties, ka fiksējat aizejošu pasauli?

Tolaik es par to nedomāju. Saistībā ar manu pirmo grāmatu noderību daudzi domāja: ja nu reiz būs brīvība, ja noņems aizliegto zonu, vajadzēs iet jūrā, un zvejniecības leksika atdzīvosies. Rakstnieks Vilis Veldre gan jau 1939. gadā rakstīja: laikam pienāks tādas dienas, kad zvejnieki būs tikai lielajos centros — Liepājā, Ventspilī. Pagājušā gadsimta 60.—70. gados zvejnieki man stāstīja, ka viņiem zvejošana veicas labi, ir jauni, fabrikās ražoti tīkli, labas laivas, bet nav, kur likt lomu. Tolaik taču ar zivīm baroja lopus fermās un mēsloja zemi.

Tagad jūsu daudzgadu darbs kļuvis par valodniecības pieminekli gandrīz izzudušajai Latvijas piekrastes zvejnieku civilizācijai.

Nuja. Daudz kas ir radikāli mainījies. Atrašanās vietu jūrā tagad nosaka no satelītiem, neviens vairs nemēra jūras dziļumu, lai nolaistu tīklu... Kā mums datorzinībās ir anglicismi, tā arī zvejniecībā tagad viss ir citā valodā, un latviski tie ir aizguvumi. Par ko tur rakstīt? Man vairs nav interesanti.

To gan saprotu, ka valdībai, tāpat kā tā piemaksā par pļavām, būtu jāpiemaksā tiem zvejniekiem, kuriem būtu vēl dūša tā iet jūrā un uzturēt savas mājas tik primitīvas, kādas tās ir bijušas. Bet tas bija ļoti smags darbs, es brīnos par mūsu senčiem. Zvejoja aprīlī ar vadu, vilka ārā, bet zvejnieku zābaki bija tikai vienam, pārējie brida ūdenī plikām kājām. Tas laikmets ir aizgājis, paliks tikai nostāsti un pasakas.

las.am

FOTO: Publicitātes