“Zelta šļakatas šķiezdama, saule iznirst no Augšdaugavas, met loku pār Vienības un dzelzceļa tiltu, iegrimst Vidusdaugavā un pagaist vakara blāzmā. Tā ir Daugavpils diena. Diendienā. Nakti pēc nakts. Īsāka vai garāka atkarībā no gadalaika. Ar sniegu, lietiem un vējiem vai skaidra un mierīga. Daugavpils piedzimst saules un likteņupes rotaļā. Tā iemieg, pamostas un dzīvo Daugavas šūpās. (..) Pilsēta laika viļņojumā sev pielāgojusi un sevī salāgojusi likteņupes abu krastu bērnus, no rītiem un vakariem, arvien palikdama Daugavpils,” šādus vārdus Daugavpilij savulaik veltījis Atmodas laika līderis un arī viens no tautas atmodas simboliem Dainis Īvāns.

Par Daugavpili daudzos prātos valda stereotips kā par Latvijas viskrieviskāko pilsētu. Tādēļ jo interesantāks šķiet fakts, ka tieši Daugavpilī 1983. gadā sāka darboties leģendārā rokgrupa “Elpa”, kura spēlēja savam laikam tik sarežģītajā ārtroka stilā, ar neierastu saliktā un nepārtraukti mainīgā metra un taktsmēra lietojumu. Asumu kopskaņai piešķīra grupas līdera Valda Rundzāna iekļautā neparastā harmonijas valoda, kura ietvēra poliakordu salikumus, netercu struktūru akordus un balstījās pandiatonikā.

Grupas veidošanas ideja radās basģitāristam Valdim Rundzānam, taču ar roku un ģitāru viņš jau ilgi pirms tam bija uz “tu”. Daugavpils bērnu mūzikas skolā viņš mācījās akordeona spēli, taču tas nu nekādi nebijis mūzikas instruments, kas viņu aizrautu... Akordeona spēli bērnu mūzikas skolā, tikai citā klasē, mācījās arī Artūrs Pribilovs — vēlākos gados viņš kopā ar Valdi bija viens no grupas dibinātājiem. Taču tajos gados abi iepazinās nevis mūzikas skolā, bet gan pagalmā — viņiem tolaik bija 13–14 gadi, abi kopā ar velosipēdiem braukājuši pa uzkalniem, gar lidostu, laiduši uz Rugeļiem, bet vakaros daudzdzīvokļu mājas pagalmā, kā paši stāsta, “dauzījuši gičas”. Spēlējuši, taisījuši pagalmā koncertus, bet apkārt visi stāv un aplaudē... Tiesa, šie improvizētie koncerti vēl puišiem nelika sapņot par skatuvi. Vismaz Valdim pirmais nopietnais impulss nācis tad, kad Daugavpilī viesojās igauņu rokgrupa “Laine”. Māte Valdim nopirkusi biļeti pirmajā rindā, bet viņš aizrautībā degošām acīm skatījies, kā uz skatuves kāpj un spēlē čaļi kļošenēs un gariem matiem...

Ne Valdis, ne Artūrs tajos gados ar padomju ļaudīm piedienīgu izskatu neizcēlās — kā paši atceras, abi “hipojuši”, mati bijuši pāri lāpstiņām, nēsājuši kļoša bikses labi platām starām un puķainus kreklus. Viņus fascinēja “The Beatles”, “Deep Purple”, “Crea­dens” mūzika, un liktenis puišus likumsakarīgi saveda kopā ar Mihailu Proščenko, īstu džeza meistaru, kura vadītajā orķestrī puiši guva pirmo nopietno meistarības slīpējumu. Spēlējuši skolā un Stropu kultūras namā dančus, taču ar to bija par maz — gribējās spēlēt pašiem savu mūziku, tādu, kā pēc Valda teiktā, “tarakāni galvā” prasījuši. Viņš atklāj, ka mūziku sācis rakstīt vēl dienēdams Padomju armijā un vēlākos laikos par citu ceļu pat nedomājis.

Oficiāli tiek uzskatīts, ka grupa “Elpa” dibināta 1983. gadā. Taču pirms tam bija vēl viens mēģinājums spēlēt pašu sacerētu mūziku ar latviešu dzejnieku vārdiem. Pirmo reizi mūziķi uz skatuves kāpa jau 1981. gadā. Tās sākotnējā sastāvā bija Valdis Rundzāns — bass, Jānis Logins — taustiņi, balss, Anita Purene — balss, Valērijs Ņikitins — ģitāra, Arkādijs Ērenburgs — bungas. Grupa toreiz nospēlēja tikai divus koncertus, vairāk kultūras nama administrācija neļāva. Pirmkārt, tādēļ, ka Celtnieku kultūras namam jau bija pašiem savs ansamblis “Dias”, bet īstais iemesls bija grupas spēlētā mūzika — tam laikam par novatorisku, par nesaprotamu un, galvenais, bez ideoloģiski pareiziem un visiem saprotamiem padomju komponistu darbiem koncertos. Administrācija vēlējās, lai grupa spēlē baļļukus un dejas, taču mūziķiem ar to bija par maz. Viņi vēlējās spēlēt savu mūziku. Varbūt savam laikam pa priekšu ejošu, sarežģītu, daudziem nesaprotamu un tomēr savu. 

Savukārt 1983. gadā, Valdis Rundzāns bija pabeidzis mūzikas vidusskolu un tika norīkots darbā par Ķīmiķu kultūras pils ansambļa māksliniecisko vadītāju, kur nolēma izveidot rokgrupu, kas spēlētu pašu sacerēto mūziku. Jau tajā pašā gadā grupas sastāvs mainījās, un nu tajā spēlēja Artūrs Pribilovs — ģitāra, Aivars Jansons — ģitāra, Vladimirs Šuvalovs — taustiņi, Ivars Caune — taustiņi, balss, Andrejs Proščenko — bungas, Sandra Spāģe — balss un, protams, grupas radītājs Valdis Rundzāns. Izlasījis Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu “Elpa”, Valdis burtiski iedegās: “Tas bija tāds brīvs domas lidojums, īsta brīvdomāšana, ka es aizgāju pie čaļiem un teicu: veči, es zinu, kāds būs grupas nosaukums — tā būs “Elpa”.”

Valdis atceras, ka grupas pirmās programmas skaņdarbos bijušas daudzas it kā nesavienojamas lietas — piemēram, Ojāra ­Vācieša dzejas romantiski lidojošā doma, bet mūzikā notiek tāda kā skaldīšana. Valdis Rundzāns saka, ka tas bijis īsts fjūžens (angl. fusion — ‘saplūsme’), 20.–70. gados radies džeza stils, kura raksturīgās iezīmes ir elektrisko mūzikas instrumentu plašs lietojums, kā arī izteikta rokmūzikas ietekme. “Elpas” mūzikā skanēja tālaika pasaules novatoriskās ietekmes, un komponēt tika aicināts katrs grupas dalībnieks, kurš to varēja un vēlējās. Turklāt “ELPA” tolaik bija to ārkārtīgi reto grupu skaitā, kuras savas kompozīcijas spēlēja pēc partitūras, un tam bija vajadzīga visu mūziķu augsta profesionalitāte. Valdis gribēja, lai viss notiek kā brīvajā pasaulē — cilvēki var radoši realizēties un spēlēt, ko vēlas, nevis ko pieprasa konjuktūra. Tajā laikā grupa atradās jau Ķīmiķu kultūras pils paspārnē.

Pirmā lielā uzstāšanās grupai notika “Liepājas dzintarā” 1984. gadā, un tā deva ļoti pretrunīgas atsauksmes. Mūziķi “Elpu” slavēja, bet tie, kuri galvenokārt vērtēja ideoloģisko pusi, — grupu par īpatnējo spēlēšanas manieri pēla. Ievērojamais muzikologs Guntars Pupa “Elpu” žurnāla “Liesma” slejās nosauca par festivāla fenomenu, bet puišiem radās kontakti ar tādiem mūziķiem kā Mārtiņu Braunu, Zigmaru Liepiņu, Imantu Kalniņu un citiem.

Pēc festivāla Mārtiņš Brauns Valdi Rundzānu meklējis rokā pat ar televīzijas starpniecību. Kādā mūzikas raidījumā viņš tiešajā ēterā teicis: “Valdi Rundzān, ja tu mani dzirdi, atbrauc uz Rīgu,” un nosaucis adresi, kur viņu var atrast. Valdis atceras, ka, skatoties raidījumu, neticējis pats savām acīm un ausīm, un, protams, uz Rīgu aizbraucis. Mārtiņš Brauns vēlējies grupas ierakstus. Par Valda dziesmu “Izdzīvot” ar Pētera Jurciņa tekstu viņš teicis, ka šo gabalu ļoti vajadzētu dabūt Latvijas radio, taču tas neizdevās. Rundzāns atceras: “Tālaika apstākļi neļāva šo dziesmu publiski atskaņot radio.

Basģitāras slepa spēlēšanas paņēmieni arī toreiz izpelnījās kritiku un tika nosaukti par basa metālisko dārdoņu.

Šo spēlēšanas paņēmienu publiski neizmantoja, jo 80. gadu vidū bija pārāk drosmīgi spēlēt ar funk un rock elementiem.” Studijā dziesma tika ierakstīta tikai 2008. gadā. Kā Valdis saka, lai atcerētos, ka tāda bijusi.

Bet 1984. gada rudenī notika kāda “ELPAI” liktenīga tikšanās. Valdis Rundzāns uzaicināja grupai pievienoties Jāni Loginu, ar kuru fragmentāra muzikāla sadarbība bija notikusi jau iepriekš, vēl Celtnieku kultūras namā. Tolaik Jānis Logins tur organizēja ansambli ar provizorisko nosaukumu “Halogēns”, kuram gan nebija lemts ilgs mūžs. Valdis Rundzāns atceras, ka iesaistīties grupā viņš Jānim Loginam piedāvājis nejauši, satiekot viņu Rīgas ielā, netālu no dzelzceļa stacijas. Valdis teicis: “Nāc pie mums uz grupu, tev būs iespēja radoši realizēties, arī savu mūziku spēlēt, nāc pie mums!” Jānis Logins piekrita, un “Elpas” radošajā biogrāfijā sākās jauns posms.

Šis gads bija arī pēdējais Ķīmiķu kultūras pils paspārnē. Administrācija prasījusi mūziku proletariātam, Jurija Antonova un citu padomju komponistu populāros hītus, prasījusi, lai spēlē ballēs, banketos, bet “ELPU” šīs vēlmes vienkārši spiedušas nost. Valdis Rundzāns saka, protams, administrācijas prasību ievērošana ­bijusi viņu kā darba ņēmēju pienākums, taču tas galīgi nesaskanējis ar pašu mūziķu radošo izpausmju vēlmēm. Tā nu nospēlējuši vēl Jaungada balli, un 1985. gads sācies ar jaunas mājvietas meklē­jumiem.

Paradoksāli, bet ziedu laiki “Elpai” sākās 1985. gadā, kad par tās oficiālo saimnieku kļuva Daugavpils rajona kultūras nams “Vārpa”, kas atradās rajona izpildkomitejas kultūras nodaļas tiešā pakļautībā. Kultūras nams mūziķus nodrošināja ar transportu, nāca talkā arī nepieciešamo mūzikas instrumentu iegādē, maksāja algas, un kā par brīnumu, administrācija pat īpaši neiebilda ne pret ­“Elpas” muzicēšanas stilu, ne arī pret to, ka mūziķi savas dziesmas spēlēja tikai un vienīgi latviešu valodā. Protams, bez savas stīvēšanās šajos jautājumos neiztika, jo padomju gados visas koncertprogrammas, mūziku un dziesmu tekstus vajadzēja saskaņot ar kultūras dzīvē reāli valdošo cenzūru. Taču Valdis tika galā. Kad ­viņam vaicāja par tekstiem, viņš vienmēr atbildēja, ka grupa savām dziesmām izvēlas tikai atzītu latviešu dzejnieku tekstus — Ojārs Vācietis, Arvīds Skalbe, Jānis Peters —, kurš pat partijas komitejā pret šiem vārdiem gan varētu ko iebilst? Valdis Rundzāns saka, ka “Elpai” ļoti paveicās ar tālaika Daugavpils partijas komitejas vadītāju Jāni Geibu un ar izpildkomitejas priekšsēdētāju Viktoru Krolu. Abi bija latvieši, un abi “pievēra acis” uz grupas tiem laikiem ne pārāk pareizo ideoloģisko nostāju. Saskaņojot dziesmu tekstus pirms grupas pirmā koncerta Daugavpils teātrī, Valdis Rundzāns pat atļāvās pateikt, ka dziesmu tekstus krieviski netulkos, jo šeit ir Latvija un Latvijā “Elpa” dziedās latviešu valodā... Valdis saka, ka viņam nav nekādu iebildumu pret valodu un tautu dažādību, bet, būdams latvietis, viņš neizjūt vajadzību dziedāt citās valodās.

“Paldies šiem vīriem par to, ka viņi netraucēja,” saka Valdis Rundzāns. Un pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad visā Padomju Savienībā, tostarp arī Latvijas padomju republikā, valdīja stagnācija un augstu partijas funkcionāru prasībām bija teju likuma svars, tas bija ļoti daudz. Būtībā “Elpa” simbolizēja Daugavpils multinacionālo garu. Grupā spēlēja kā latviešu, tā krievu tautības mūziķi, un, kā atceras Valdis Rundzāns, daudzi krievu valodā runājošie “Elpas” cienītāji gājuši klausīties pašu mūziku. Pat ja nesapratuši vārdus, mūzikas nestais vēstījums bijis aktuāls un ­saprotams.

Līdz ar nonākšanu “Vārpas” paspārnē “Elpai” sākās koncertturnejas pa Latviju. Pirmā bija tūre pa Latgali. Pirms “laišanas tautās” koncerta programmu atbrauca noskatīties komponists Jānis Līvmanis, nedaudz to tīri režisoriski pakoriģēja, bet pret grupas īpatnējo, novatorisko muzicēšanas stilu neiebilda. Vēl vairāk — Līvmanis “Elpai” noorganizēja uzstāšanos arī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Koncerta “Es savā zemē” programmu vadīja komponists Mārtiņš Brauns. “Viņam ļoti patika tie mūsu “tarakāni galvā”,” tā Valdis Rundzāns. Pēc abiem koncertiem līdz tam plašākai publikai nepazīstamās Daugavpils grupas priekšnesums kļuva par sensāciju, arī Jāņa Logina neparastā balss un spilgtais skatuves tēls. Latvijas radio tika ierakstītas dziesmas “Ezers” un “Senā dziesma”, abas kļuva par īstiem grāvējiem. “Mikrofona aptaujā” 1986. gadā grupa tika atzīta par labāko “Mikrofona aptaujas” debitanti, bet tās izpildītās dziesmas iekļuva populārāko divdesmitniekā.

No tiem laikiem “Elpas” mūziķiem visspilgtākajā atmiņā palikusi uzstāšanās ar koncertprogrammu “Es savā zemē” Daugavpils teātrī. Zāle bijuši jauniešu pilna, kuri ļoti skaļi izteikuši savu sajūsmu. Nākamajā dienā pēc koncerta jauniešiem par to pat nācies doties “uz paklāja” pie skolas direktora... Būtībā to var uzskatīt par augstu atzinības pakāpi, jo Latvijā astoņdesmito gadu vidū nudien, nebija daudz grupu, kuru koncertos skatītāji izceltos ar skaļi izteiktu sajūsmu.

Pāris gadus vēlāk — 1986. gadā — “Elpa” atkal uzstājās “Liepājas dzintarā”. Saprazdami, ka augsto komisiju pārāk tracināt tomēr nevajag, mūziķi savu repertuāru esot nedaudz vienkāršojuši — vairs ne tik avangardiski un ne tik traki, un tomēr nezaudējot savu īpašo stilu. Festivālā “Liepājas dzintars 86” Artūrs Pribilovs ieguva labākā ģitārista titulu.

Astoņdesmito gadu nogalē “Elpa” Latvijas mūzikas vidē bija pazīstams un cienījams ansamblis. Grupa koncertēja visā Latvijā, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Lietuvā, veiksmīga sadarbība kopīgos koncertos izveidojās ar grupām “Sīpoli”, “Remix”, “Opus”, “Turaidas roze”, “Credo”, “Jumprava”, “Odis” u. c. Savukārt “pere­stroikas” laikā “Elpa” atveda uz Daugavpili Amerikas latviešu grupu “Akacis”.

Būtībā šis solis līdzinājās balansēšanai uz naža asmens. “Akača” pirmās Latvijas tūres laikā viņiem bija atļauts koncertēt un uzturēties vien Rīgā, tajos laikos tā bija ierasta prakse. Taču Valdis Rundzāns uzskatīja, ka “Akača” mūzika jādzird arī daugavpiliešiem, satikās Rīgā ar grupas līderiem Gati Gaujenieku un Arnoldu Kārkli un pierunāja atbraukt uz Daugavpili, sniegt koncertu teātrī. Nav brīnums, ka koncerta laikā pirmajās rindās sēdēja un notiekošo modri vēroja Valsts drošības komitejas vīri. Tolaik vēl Daugavpils cietoksnī atradās Padomju armijas daļas, lidostā — militārās lidmašīnas, un latviešu emigrantu ierašanās te šķita kas neiedomājams. Ilgi nebija jāgaida, lai pie Valda durvīm klauvētu milicija, — tiesa, Valdis tika cauri sveikā. Ja reiz “Akača” mūziķi jau bija Daugavpilī, tad milicija vēlējās zināt, kur Amerikas latvieši tiks ­izmitināti, uz kurieni brauks. Valdis atbildēja, ka parādīs viņiem Latgali, un tā arī izdarīja — aizbraukuši uz Krāslavu, parādījuši Aglonu un Sauleskalnā uzkāpuši skatu tornī, lai parādītu, kā izskatās apkārtne no putna lidojuma. Otrreiz “Akacis” atbrauca jau deviņdesmitajos gados. Toreiz tūrē pa Latviju viņi katrā novadā uzstājās ar citu grupu — Kurzemē ar “Līviem”, Zemgalē ar “Zo­­diaku”, Vidzemē ar “Pērkonu”, Latgalē — ar “Elpu”.

Sākoties pārmaiņu laikam, arī “Elpas” dzīve mainījās. Pēkšņi izrādījās, ka kultūras namu, arī “Vārpas” durvis ir plaši atvērtas mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, bet profesionālie mūziķi jau skaitījās “bizness”. Un, ja reiz tā, tad par telpām mēģinājumiem, transportu un cita veida palīdzību, kur nu vēl par darba algu, viņi varēja aizmirst. “Iestājās citi laiki, sabiedrība prasīja jaunas zvaigznes, sagribēja ulmaņlaikus un visu, kas ar to saistīts, arī mūzikā. Mēs tur neiederējāmies. Tajā mozaīkā pat nevarēja atrast vietu, kur mēs varētu atrasties,” tā Valdis. Kolhozi beidza pastāvēt, muzikanti, kuri bija pierakstīti kolhoziem, kļuva par šlāgermuzikantiem, bet “Elapai” šis ceļš nederēja.

Grupas mūziķiem tas bijis ļoti smags periods. Valdis paņēma bankā kredītu, iegādājās skaņu ierakstu studijai nepieciešamo aparatūru un iztiku pelnīja, ieskaņojot reklāmas un ko nu kuram vajadzēja. 

Taču grupas solists Jānis Logins to visu uztvēra ļoti smagi un sāpīgi. Un tomēr viņš rakstīja savu galveno darbu — kantāti ­“Ticība” ar Leonīda Breikša dzeju, kurā skanēja gan kora mūzika, gan ārtroks un kuras komponēšanai viņš veltīja četrus dzīves gadus. Tās pirmatskaņojums notika 1992. gadā Rīgā. Kompaktdiskā kantāti izdevās ierakstīt 1994. gadā. Valdis Rundzāns atceras, kā teju veselu vasaru deldējis sandales pie daudzu un dažādu sponsoru sliekšņiem, līdz savācis diska izdošanai nepieciešamo naudu. Ierakstā piedalījās arī “Elpa”.

Jānis Logins tajā laikā bija Daugavpils Pedagoģiskā institūta (pašlaik Daugavpils Universitāte) mācībspēks. Viņš turpināja komponēt, pāris Logina dziesmu iedziedājis arī Radio bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīte”, un Jānim bija sapnis par dziesmu albuma “Gaiša melanholija” izdošanu. Tas nepiepildījās.

Bija 1993. gads, “Elpa” piedalījās Latgales televīzijas mūzikas festivālā. Laika ziņā šis festivāls iezīmēja to robežšķirtni, pēc kuras nekas vairs nebija tā kā iepriekš.

Valdis Rundzāns atceras, kā 1995. gada vasarā pēdējo reizi ­tikās ar Jāni Loginu. Viņš atnācis pie Valda uz studiju, un visa pasaule Jānim likusies melnos toņos. Mūziķis baidījās, ka nebūs darba, ka var nākties aiziet arī no institūta, un juties kā pazaudējies. Valdis mierinājis, ka viss būs labi, ka lai nu kas, bet Jānis Logins bez darba nepaliks, jo vienmēr vēl paliek iespēja nākt uz studiju un ņemties ar reklāmām... Bet pēc divām dienām Jāņa vairs nebija. Viņš aizgāja no dzīves 1995. gada 5. jūlijā. Tolaik viņam bija tikai 34 gadi, palika sieva un divas meitas.

Valdis atceras, kā aizgājis uz institūtu, dežurantei jautājis pēc Jāņa, bet viņa tā dīvaini paskatījusies, un teikusi, ka Jānis vairs nenāks. Viņš ir miris. Valdim un pārējiem grupas dalībniekiem tas bija milzīgs šoks. Pāris gadu viņu radošajā biogrāfijā nenotika nekas. Tad abi ar Artūru ierakstīja psihodēlisku albumu “Gaismiņa”. Bija doma to izmantot teātra izrādes veidošanā, taču tā nereali­zējās.

Valdis Rundzāns un “Elpa” jaunā mūziķu sastāvā uz skatuves atgriezās 2008. gadā, kad Daugavpils rajona Kultūras namā notika viņa 50 gadu dzīves jubilejai un rokgrupas “Elpa” 25 gadu jubilejai veltīts koncerts “Basa sirds”. Šajā koncertā Valdim tuvā bas­ģitāra atklājās kā unikāls instruments ar plašām iespējām dažādos mūzikas žanros — džezā, rokā, etnorokā, blūzrokā. “Elpa” spēlēja Daugavpils pilsētas svētkos un koncertā “Taiseits Latgolā!/Made in Latgola!” Preiļos. 2008. gada novembrī “Elpa” piedalījās arī mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” veterānu koncertā.

2015. gadā grupa “Elpa” tika atjaunota šādā sastāvā — Atis Ieviņš (vokāls), Valdis Rundzāns (basģitāra), Artūrs Pribilovs ­(ģitāra), Māris Elksnis (taustiņi), Jurijs Čekušins (sitamie instrumenti). 2018. gadā, Latvijas simtgadē, grupai “Elpa” paliek 35 gadi — svinēsim jubileju kopā.

Ilona Bērziņa