Dosim Latvijai jaunu iespēju. Kāpēc rudenī vajadzētu balsot par jaunajām partijām?

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu

FOTO: Ieva Leiniša/LETA

Baidīšana ir izplatīts psiholoģiskās iedarbības paņēmiens, jo bailes mājo ikvienā no mums kopš senseniem laikiem. Toreiz baidījās no plēsīgiem zvēriem, kariem un slimībām. Tagad ir bail, ka nepietiks naudas, nebūs laba veselība vai prestižs sabiedrībā.

Turklāt truša hormons spēj noreaģēt pat uz organizētiem bubuļiem, liekot sastingt un padoties biedēkļa priekšā, kas vēlas panākt bezierunu padevību un paklausību brīdī, kad argumentu vairs nav pie rokas. Iebaidīšanas procedūra turpina darboties skarbi, neraugoties uz to, ka daudziem patīk baidīties izklaides dēļ: klausoties spoku stāstus vai braukājot vagoniņos pa krītamkalniņiem izklaides parkā. Kolektīvo baiļu primitīvā, brutālā daba joprojām ir spēcīgs loģiku paralizējošs instruments, jo bez argumentācijas un paskaidrojumiem piespiež paklausīt un nepretoties varas spiedienam.

Bailes pašiem ievēlēt savu Valsts prezidentu

Ja varenajiem šķiet, ka ievēlēt Latvijā prezidentu tauta nedrīkst (jo tad būs slikti!), tad vairākums nobaidās un padevīgi piekrīt. Ja ieceri grozīt Satversmi, kas paredz Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā Saeimas balsojumā, atbalsta visas frakcijas, izņemot Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), tad bailēs no Lemberga kabatas partijas var nākties atteikties no prezidenta izraudzīšanas atklātā balsojumā. Koalīcijas līgums nosaka, ka Satversmes grozījumus valdības partijas atbalsta tikai tad, ja tiem piekrīt visi partneri. Tas nozīmē, ka, tieši tāpat kā ANO Drošības padomē, arī šeit viens kašķīgais (ZZS) var norakt vērtīgus priekšlikumus un reformu procesus vienā rāvienā, noraujot stopbremzi.

Šobrīd ir noteikts, ka Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu. Diemžēl, šādi balsojot, pie Rīgas pils troņa pagaidām (pēdējo divu balsojumu rezultātā) nonākušas gauži nepiemērotas personas. Aizkulisēs tiek apgalvots, ka noteicējs esot Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, kurš izmantojot partiju ZZS, izvirzot šim amatam vienīgi sev privāti labvēlīgos ielikteņus. Tātad cilvēkus, kas ir lojāli viņam, nevis spēj veikt Valsts prezidentam uzticētās reprezentatīvās funkcijas vai prot uzrunāt un atbalstīt Latvijas sabiedrību brīžos, kad tas ir nepieciešams. Neskaitāmie tiesas procesi par korumpētību pret mūžīgo Ventspils domes priekšsēdētāju esot iemesls, kāpēc maza miestiņa pašvaldības vadītājs vēloties nodrošināt sev Valsts prezidenta lojalitāti un panāk to slēgtā balsojumā, lai garantētu sev amnestiju brīdī, ja tāda būšot nepieciešama. Visaugstākā valsts amatpersona, protams, var apžēlot visus, arī smagos noziegumos notiesātos. Ja šis apstāklis patiešām ir galvenais iemesls, kāpēc pēdējo divu Valsts prezidentu amatam tiek izraudzīti un ievēlēti amata prasībām neatbilstoši cilvēki, tad situācija ir jāmaina. Nav pieļaujams tik spēcīgs privātā egoisma ietekmējums uz valstij svarīgiem procesiem. Pēdējie signāli par ZZS pretošanos valsts prezidenta atklātai iebalsošanai Saeimā šīs aizdomas tikai pastiprina.

Ar Valsts prezidenta darba pienākumiem netika galā zaļzemnieku superpensionārs un baņķieris Andris Bērziņš, kuru sabiedrība precīzi novērtēja pērn pašvaldību vēlēšanās, padarot viņu par visbiežāk svītroto ZZS deputātu (LETA, 2017.05.05.). Ar tiem pašiem pienākumiem netiek galā arī otrs zaļzemnieku ieceltais, pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Iemesls nav viņa neveiksmīgā runa uz dziesmusvētku estrādes, kuru pašlaik partijas ZZS vadība min kā galveno iemeslu šaubām par to, vai šī partija virzīs Raimondu Vējoni atkārtotai ievēlēšanai Valsts prezidenta amatam. Vaina ir pavisam citā apstāklī, t.i., viņa nespējā vadīt Latvijas emocionālo telpu, uzrunāt tautu vajadzīgos brīžos un uzņemties garīgā līdera lomu. Reprezentatīvā valsts pārstāvēšana ārzemju viesiem ir viena lieta, bet pavisam cits jautājums - veikt šo pašu misiju savai tautai. Ar šo pienākumu līdz šim daļēji ir tikuši galā Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga. Pārējiem misijas uzdevums nav bijis pa spēkam.

Protams, Latvijas sabiedrībā nav daudz cilvēku, kas prezidenta pienākumu spētu uzņemties un varētu realizēt. Tieši šos atbilstošos ļaudis arī būtu jāizvirza visaugstākajam valsts amatam. Nedomāju, ka amats ir pateicīgs un nodrošina zibenīgu gandarījumu. Drīzāk gan pretēji, jo mediju uzbrukumi būs jāiztur ik dienas, kur nu vēl intrigas, apvainojumi un psiholoģiskā vajāšana, ar kuru jārēķinās ikvienam augsta amata īpašniekam. Šie nepatīkamie apstākļi var kļūt par iemeslu tam, ka vairāki pretendenti varētu nevēlēties pretendēt uz šo amatu. Nevienam godprātīgam cilvēkam nav vajadzības pakļaut sevi publiski pazemojošām kampaņām un nepamatotai demonizēšanai no vulgārā PR un uzpirkto mediju puses. Iespējams, ka tieši šis publiskās telpas hroniskās netolerances aspekts var kļūt par iemeslu tam, ka piemēroti cilvēki atteiksies no iespējas strādāt valsts labā visaugstākajā līmenī.

Šī problēma ir zināma, un to plaši diskutē ārvalstīs, apspriežot populāru un ietekmīgu personu stalkerismu un cenšoties novērst pūļa vajāšanu. Iespējams, ka šo tēmu nāktos apspriest plašāk, jo

arī Latvijā eksistē no Krievijas importētais „melnais PR“ un publisko personu tendencioza apriešana ar mērķi novākt tos, kas runā pretī „bandu līderu“ uzstādījumiem.

Bailes izvēlēties pareizo partiju vēlēšanās

Tuvojas Saeimas vēlēšanās, tāpēc pieaug sabiedrības vajadzība noskaņoties pareizi pirms balsošanas. Lielākā daļa vēlētāju gribētu nobalsot pareizi. Tā, lai Latvijai būtu vislabāk. Šis nosacījums ir kopīgs visām valstīm un to vēlētājiem. Vienīgā problēma, ka nav iespējams īsos vārdos pateikt, ko nozīmē pareizi un kas īsti Latvijai šajā brīdī ir visvairāk vajadzīgs. Rietumu demokrātiju attīstītie mediji pirms vēlēšanām apskata sabiedrības ierosinātos aktuālākos jautājumus un spēj pateikt, kas sabiedrībai rūp visvairāk. Žurnālisti attiecīgi analizē visu partiju piedāvājumu par to, kā atrisināt aktuālās rūpju tēmas. Partijas, kas to izdara vislabāk, kļūst par vēlēšanu uzvarētājām.

Latvijā man pagaidām neizdodas atrast galveno vēlētāju piedāvāto tēmu sarakstus. To vietā tiek prezentēti lielāko partiju popularitātes skaitļi, cenšoties iedvest bailes pret mazajām un jaunajām partijām.

Baiļu karogs saucas "sīkpartijas" (vadoņa Kārļa Ulmaņa terminoloģija), un tautai tiek iedvests, ka nav jēgas un vērts balsot par ienācējiem, jo tie atņemšot balsis lielajām, labajām partijām. Tas radīšot sadrumstalotību latviešu partiju vidū, jo krieviski runājošie jau esot savienojušies vienkopus Ušakova partijā, bet latviešu vēlētāji joprojām sadrumstaloti. Pat Valsts prezidents Raimonds Vējonis esot ieteicis vēlētājiem nebalsot par tā sauktajām mazajām un jaunajām partijām (Delfi, 13.07.2018.), un tas pārprotami sabaida vēlētāju. Ja reiz valsts galvenā amatpersona iesaka, tad tas nu mazajam cilvēkam it kā būtu jāņem vērā.

Baidīšanas līniju turpina arī vecie mediji, kas pārstāv galvenokārt lielo partiju intereses.

Nevienam nav noslēpums, ka plurālisms klasisko mediju vidē nav nodrošināts, tāpēc viedokļu polarizācija oligarhu interesēs turpinās.

Patiešām žēl, ka šo līniju tiražē arī jaunie mediji, piesaucot ad-hominem kā argumentu jauno partiju politisko līderu norakšanai un veco partiju statusa tālākai stutēšanai.

Nav loģiski apgalvot, ka Latvijai, kuras visas struktūras līdz šim caururbusi korupcija, nav nākotnes, ja pie varas nāks jaunas partijas un mazpazīstami, līdz šim neredzēti cilvēki. Šķiet, ka tieši šajā virzienā meklējama valsts izeja no politiskās stagnācijas krīzes. Formāli savā ikdienā it kā runājam par to, ka vecie, korumpētie = negodīgie politiķi jāaizvāc „no siles“, taču vēlēt par jauniem politiskajiem spēkiem baidāmies. Var izrādīties, ka tikai jaunie un mazpazīstamie var atbrīvot valsti no postsovjetisma metastāzēm.

Ja vēlētāji nesaņemsies, nepateiks skaidru „nē!“ tiem, kas bijuši pie varas visu šo laiku, nav bijuši spējīgi uzlabot valsts labklājību, radīt apstākļus, lai pārtrauktu viesstrādnieku emigrāciju un uzlabotu iedzīvotāju labklājību, tad bailes būs uzvarējušas. Bailēm patiešām nav loģikas, taču acis ir lielas. Starp citu, bailes vislabāk apslāpē loģisko analīzi. „Mēģināsim nekad nerīkoties bez uzmanības un piesardzības, taču pats galvenais - nebaidīsimies rīkoties bezbailīgi, kad tas ir visvairāk vajadzīgs valstij" (Džons Ficdžeralds Kenedijs). Dosim Latvijai jaunu iespēju ar jaunām partijām.

Uz augšu