Latvijā man pagaidām neizdodas atrast galveno vēlētāju piedāvāto tēmu sarakstus. To vietā tiek prezentēti lielāko partiju popularitātes skaitļi, cenšoties iedvest bailes pret mazajām un jaunajām partijām.
Baiļu karogs saucas "sīkpartijas" (vadoņa Kārļa Ulmaņa terminoloģija), un tautai tiek iedvests, ka nav jēgas un vērts balsot par ienācējiem, jo tie atņemšot balsis lielajām, labajām partijām. Tas radīšot sadrumstalotību latviešu partiju vidū, jo krieviski runājošie jau esot savienojušies vienkopus Ušakova partijā, bet latviešu vēlētāji joprojām sadrumstaloti. Pat Valsts prezidents Raimonds Vējonis esot ieteicis vēlētājiem nebalsot par tā sauktajām mazajām un jaunajām partijām (Delfi, 13.07.2018.), un tas pārprotami sabaida vēlētāju. Ja reiz valsts galvenā amatpersona iesaka, tad tas nu mazajam cilvēkam it kā būtu jāņem vērā.
Baidīšanas līniju turpina arī vecie mediji, kas pārstāv galvenokārt lielo partiju intereses.
Nevienam nav noslēpums, ka plurālisms klasisko mediju vidē nav nodrošināts, tāpēc viedokļu polarizācija oligarhu interesēs turpinās.
Patiešām žēl, ka šo līniju tiražē arī jaunie mediji, piesaucot ad-hominem kā argumentu jauno partiju politisko līderu norakšanai un veco partiju statusa tālākai stutēšanai.
Nav loģiski apgalvot, ka Latvijai, kuras visas struktūras līdz šim caururbusi korupcija, nav nākotnes, ja pie varas nāks jaunas partijas un mazpazīstami, līdz šim neredzēti cilvēki. Šķiet, ka tieši šajā virzienā meklējama valsts izeja no politiskās stagnācijas krīzes. Formāli savā ikdienā it kā runājam par to, ka vecie, korumpētie = negodīgie politiķi jāaizvāc „no siles“, taču vēlēt par jauniem politiskajiem spēkiem baidāmies. Var izrādīties, ka tikai jaunie un mazpazīstamie var atbrīvot valsti no postsovjetisma metastāzēm.
Ja vēlētāji nesaņemsies, nepateiks skaidru „nē!“ tiem, kas bijuši pie varas visu šo laiku, nav bijuši spējīgi uzlabot valsts labklājību, radīt apstākļus, lai pārtrauktu viesstrādnieku emigrāciju un uzlabotu iedzīvotāju labklājību, tad bailes būs uzvarējušas. Bailēm patiešām nav loģikas, taču acis ir lielas. Starp citu, bailes vislabāk apslāpē loģisko analīzi. „Mēģināsim nekad nerīkoties bez uzmanības un piesardzības, taču pats galvenais - nebaidīsimies rīkoties bezbailīgi, kad tas ir visvairāk vajadzīgs valstij" (Džons Ficdžeralds Kenedijs). Dosim Latvijai jaunu iespēju ar jaunām partijām.