Aivars Hermanis, mūziķis:

Neskatoties uz to, ka savu palielo kompaktdisku kolekciju jau pirms desmit gadiem esmu aizvedis uz veco mantu noliktavu, manā saimniecībā kompaktdiskiem joprojām ir sava neliela vieta. Piemēram, lietošanai auto, kur ir CD atskaņotājs, un, atsevišķos gadījumos, mājās klausoties akadēmisko vai nopietno mūziku ar lielajām skandām. Gadījumos, kad speciāli klausos Mūziku ar lielo M, vēlos to dzirdēt nekompresētu - "wav" formātā. Ikdienā informatīvos nolūkos vai fonam ir pietiekami ar paaugstinātas bitu straumes "mp3" iekš Spotify Premium vai iTunes. Tas ir ļoti ērti - visa pasaules mūzika līdzi kabatā. Domāju, ka, līdzīgi kā LP formāts, arī CD formāts saglabāsies vēl kādu laiku, jo pagaidām vienīgi "wav" formātā ir iespējams klausīties mūziku tā, kā tā izpildot ir fiksēta, un CD ir ērts lietošanā. Ja nu kaut kad visā pasaulē visur stabili darbosies 5G mobilais internets, tad, iespējams, CD vairs nebūs vajadzīgi. Bet gan jau vienmēr būs kādi dīvaiņi, kuri zinās, kā ir pareizi, un teiks, ka vienīgais īstais un pareizais formāts ir CD.

Guntars Račs, izdevējs ("Mikrofona ieraksti"):

Ar to CD ir interesanti. Ir tādas valstis kā Vācija, Austrija un vēl arī citas, kurās CD joprojām aizņem lauvas tiesu tirgus daļas. Otra lieta, ir vesela paaudze, kura nemainīs ieradumus un pie šī formāta, iespējams, paliks līdz sava mūža galam. Jaunākajam no viņiem šobrīd ir aptuveni 40 gadi... Vinils ir foršs un “trendīgs”, bet pārdošanas apjoms ir ļoti neliels. Der tiem, kuri ir gatavi maksāt 20 eur par ierakstu, kurš internetā pieejams bez maksas. Melomāni ir bijuši visos laikos. Pērn bija pirmais gads, kad CD pārdošanas kritums pasaulē vairs nebija kritisks, šķiet, tikai pāris procenti. No tā es secinu, ka zemākais punkts ir sasniegts. CD pārdošanas galvenie apjomi tiek sasniegti koncertos, kur tas tiek pārdots arī kā suvenīrprece, kā piemiņas lieta no koncerta.

Kas attiecas uz "MicRec", tad esam pieņēmuši lēmumu būtiski samazināt to CD izdevumu skaitu, koncentrējoties vairāk uz digitālajiem izdevumiem un singliem. CD izdosim tikai koncertējošām grupām, kuras spēj piepildīt nopietnas zāles, kā arī tad, ja tas būs nepieciešams mūsu ārzemju partneriem Vācijā, Austrijā vai arī dažās Āzijas valstīs, jo īpaši Japānā, kur CD ir dominējošais formāts vēl šodien. Latvijā, domāju, būs arvien vairāk izdevumu, kuri netiks izdoti CD nekad. Vinils ir modes lieta un, kā visas modes, agri vai vēlu pāries un būs viens no nišas formātiem. Dārgs un ekskluzīvs. Pat tad, ja pircējs būs ne tik turīgs, jo melomāns - tā jau ir diagnoze. 

Uldis Lavrinovičs, melomāns:

Es joprojām pa reizei nopērku kādu tvartu. Mani māc nelāgas aizdomas, ka pie kompaktdisku norieta drīzāk būs vainojami vārdkaļi, kas izdomāja, ka kompaktdisks saucams par tvartu, bet šim pieņēmumam trūkst praktiskā pamatojuma, toties ir pārmēru daudz emocionālā. Ja godīgi, mans ikdienas mūzikas patēriņš pēdējos gados lēnām ir lielākoties no straumēšanas platformām – Spotify, mazliet Tidal. Kompaktdiskos iegādājos lielākoties konkrētu žanru mūziku – “New Age”, meditatīvo mūziku, ECM repertuāru, džezu, elektronisko mūziku – tā, lai netraucētu vinila plates fona trokšņi un nebūtu jāmaina plates puses. Ja pieejams, parasti izvēlos SACD formātu. Straumēšanas servisiem nav ne vainas, bet brīžiem to skaņā (iespējams, tikai manās iedomās) pietrūkst dinamikas un telpas. Līdz ar to manā kolekcijā aptuveni divas trešdaļas ir vinila ieraksti, viena trešdaļa – CD. Vinils galvenokārt klasiskajam rokam un bērnības disko, CD – modernajiem ierakstiem. Dažreiz pat gadās tā, ka plauktā ir divi vai pat trīs viena albuma eksemplāri – vinils (tā arī ne reizi nespēlēts, kolekcijai), CD, SACD…

Domāju, ka CD pārdošanas apjomi arī turpmāk samazināsies, līdz aptuveni tādam pašam apjomam kā vinils.

Tātad pirks kolekcionāri, pirks dāvanām vai tehnisku apsvērumu dēļ. Pārējie lietos straumēšanas servisus, jo tas neapšaubāmi ir ērtāk un lētāk.

Kaspars Zaviļeiskis, melomāns, mūzikas žurnālists:

Brīdis, kad varēju atļauties iegādāties savai kolekcijai ierakstus pats, sakrita ar laiku, kad masu patēriņā strauju uzvaras gājienu sāka kompaktdiski. Tie bija ērti lietošanā, skanēja nevainojami, un mana CD kolekcija sāka strauji papildināties, aizstumjot ierakstu plaukta dibenplānā pirms tam cītīgi kolekcionētās audiokasetes. Vēl jo straujāk kolekcija turpināja papildināties, kad kļuva iespējams diskus pārrakstīt. Liels tobrīd būtu bijis mans izbrīns, ja kāds gaišreģis būtu apgalvojis, ka pēc gadiem padsmit CD pozīcijas sāks strauji kristies. Vēl jo vairāk - diskus atkal aizstās bērnībā vecāku kolekcijā manītās plates. Protams, neviens neiedomājās, ka mūziku varēs vienkārši klausīties kā radio, tikai norādot precīzi to, ko vēlies dzirdēt. Manā kolekcijā CD vai vismaz labākais no disku kolekcijas palicis joprojām.

Kaut kā prāts atsakās rūpīgi un savulaik par šķietami ļoti lielu naudu pirktos diskus pēkšņi pasludināt par nekam nederīgu mēslaini.

Un tas tā arī nav. Mūzikas formātu mode mainās un mainīsies, un galvenā galu galā izrādīsies mūzika, kā jau tas bijis vienmēr. Pats arī esmu sācis pirkt plates, bet ik pa laikam iegādājos arī kādu disku, jo nešķiet, ka atšķirība starp šiem diviem ripuļiem patiesībā ir tik liela. Katram ir savi plusi un mīnusi, taču man liekas muļķīga dažu plašu kolekcionāru kareivīgā nostāja, ka visus diskus vajadzētu vienkārši likvidēt. Arī tie ir mākslas darbi, bieži pat ar vairāk vizualizācijām un informāciju pievienotajā bukletā nekā vinila plates. Par skaņas niansēm droši vien var strīdēties ilgi un dikti. Katram savs, savā brīdī un vietā. Domāju, ka diski neizzudīs, tāpat kā nav izzudušas plates. Cietā formāta ripuļi īstiem mūzikas mīļiem joprojām būs svarīgi, jo savas kolekcijas veidošana virtuālā veidā kaut kā tomēr nešķiet gana pārliecinoša padarīšana. Visticamāk, liela daļa mākslinieku arī centīsies piedāvāt arvien interesantākus iepakojuma paraugus, kas melomānu un kolekcionāru dzīvi padarīs tikai un vienīgi aizraujošāku.

Ģirts Rēvalds, melomāns:

CD ir fizisko nesēju/formātu karalis, vistiešākajā nozīmē. Pietiekami mazs, nesabojājams, skan pat ar švīkām (iespēju robežās, protams). Nenodeldējams, ko neteiksi ne par skaņuplati, ne kaseti – vinils zaudē savu skanējuma dzidrību, to atskaņojot n-reizes (plate gluži vienkārši dilst), kasete vai lente arī nodilst, tai neglābjami birst nost pulvera slānis… skaņa pasliktinās, lai arī cik rūpīgi ar šīm lietām apietos.

Karalis CD arī pēc simtās atskaņošanas reizes skanēs kā pirmsākumos.

Tas pats ar fiziskajām nesēju īpatnībām – skrāpējums uz plates sprakšķēs (plates vispār prasa kopšanu, kā tādas), saņurcīta (vai pastaipīta) lente būs sabeigta; CD pat ar skrambām – skanēs kā jauns. Es mīlu CD – tas, manuprāt, ir viens patiešām veiksmīgs nesēja formāts. Vēl kas. Atšķirībā no novilkta (vai straumēta) mūzikas faila – kompaktdiskam ir noformējums, parasti tā sauktā grāmatiņa ar dziesmu tekstiem (vai bildēm). To laikam saprot tikai melomāni – ir pilnīgi citādāk turēt rokās uz papīra izdrukātu CD noformējumu, ar pirkstiem sajūtot papīra faktūru (autora ieceri), nekā pētīt to pašu planšetē vai datora ekrānā. Es nekad neaizmirsīšu vienu no saviem pirmajiem ārzemju CD – tas bija ASV izdots Prince & The Revolution albums “Purple Rain”. Attaisot CD noformējumu (ārējo plēvi), man pretī vēlās vai vesela ziedu smaržu buķete. Jā – tipogrāfijas buklets bija apzināti iesmaržināts… Lūk! Izdariet man šādi ar novilktu mūzikas failu... 

Skatoties uz apkārtējām tendencēm – domāju, ka ir un būs CD cienītāji. Tas formāts vēl kādu laiku veiksmīgi izdzīvos. Mūsdienās CD izdevumi iegūst daudzreiz interesantāku vizuālo skatu – digipack, dažādu ekskluzīvu noformējumu (kartons, āda un audums) – iespējas ir neierobežotas. Tā sakot, mūzikas cienītāju var pārsteigt (lai gala patērētājam ir interesanti). Atsevišķa niša ir lietotu CD izdevumu tirgus – ir tādi, kuri netiek pārizdoti un dažs labs maksā stipri vien vairāk nekā izdošanas gadā (tas gan vairāk attiecas uz kolekcionāru izdevumiem).

Es pat teiktu – ar CD pašlaik ir līdzīgi, kā pirms laika ar skaņuplatēm. Vienu brīdi tos visi meta laukā (vai atdeva par brīvu) – tagad daudzi ir atcerējušies, ka tam visam tomēr ir kaut kāda vērtība (gan emocionāla, dvēseliska, gan arī materiāla, kā nu kuram).

Interesanta parādība ir – Latvijas mūzikas CD. Kā jau nelielā valstī, to tirāžas bija mazas (dažs labs CD labi ja 1000 eksemplāros iespiests). Laikam ejot, tie ir izpārdoti, nav vairs pieejami. Ir jancīgi, ka par retumiem ir kļuvuši agrīnie "Dzelzs vilka" albumi, pat atsevišķi "Labvēlīgā tipa", "Līvu" izdevumi. Gluži vienkārši – tie ir CD retumi (un neviens vairs nākamos 1000 gabalus neiespiedīs, vismaz tuvākajā laikā).

Ivars Ivanovskis, mūzikas veikals LP:

Kompaktdisks ir panīcis (“it is not dead, it just smells funny”) tikai pēdējo desmit gadu laikā izdotās jaunās mūzikas kontekstā, kopš tās patēriņš lielākoties ir pārceļojis vispirms digitālajā (failu lejupielāde) un vēlāk virtuālajā (straumēšana) vidē, faktiski kļūstot par bezmaksas izklaidi (vai mākslu). Tālāk vairs nav kur iet, tāpēc pieļauju atgriešanos pie mūzikas ieraksta kā produkta, kas nesa ierakstu industrijai vislielāko peļņu vēl tikai pirms kādiem 15-20 gadiem (pamatā CD, neskatoties uz paralēlo un pirātisko CD-R tajā laikā). Ražošanas tehnoloģijas nekur nav pazudušas, formāts ir dzīvs vecajos katalogos, kur nav tikai jāizpārdod saražotie atlikumi, bet notiek aktīva pārizdošana (jauns māsterings, jaunas noformējuma nianses, varbūt ekoloģiskākā kastītē plastmasas vietā). Miljonu vietā ieņēmumi ir tūkstošos, bet visi daudzmaz komerciālie ieraksti no vinila un CD ērām ir stabils mūzikas industrijas ierakstu segmenta noieta un ieņēmumu pamats. Pirka, pērk un pirks. Un mani īpaši neuztrauc, ka mūzikas industrijas dūži atrodas tehnoloģiskajā konfūzā - vajag piedāvāt, reklamēt, klausies par velti, telefonā, pa tiešo austiņās - tādā laikmetā pašlaik dzīvojam, bet laiki mainās. Kā smejies, joprojām nav labāku nesēju par vinila plati un veco labo kompaktdisku. Un ne vienmēr ir slikti, ka savu ierakstu mūziķis vai viņa izdevējs cenšas pārdot (burtiski, pārdot), un no viņa talanta, iemaņām un pārdošanas rezultātiem veidojas pilnīgi reāla tirgus pamats, kad savukārt pašvakam amatierim - viendienītim ir grūti tikt pie laba līguma (jo ierakstu kompānijām parādās nauda, ko ieguldīt tajā, kas spēj atpelnīt), un konsekventi “zvaigznes” statusam ir reāls segums. Šādi laiki ir piedzīvoti, un tajos figurēja mūzikas ieraksti nesējos. Vinila skaņuplate ar CD lāzerdisku (varbūt perspektīvā blu-ray tehnoloģijas HD standartā) šobrīd ir drīzāk sabiedrotie šajā “konkurencē” ar bezmaksas straumējumu, kas, degradējot mūzikas albuma konceptu, turpina baudīt diezgan dīvainu monopolu.

Raimonds Lagimovs, mūziķis:

Es ceru, ka nākotnē kompaktdiski ieņems līdzīgu vietu kā mūsdienās vinila plates vai kasetes, ka atradīsies kolekcionāru vai cienītāju grupas, kuriem CD formāts šķiet saistošs un interesants nesējs, ko iegādāties un lietot. Protams, pēdējo desmit gadu laikā CD tirdzniecība un iegāde gājusi mazumā, bet ar tendenci stabilizēties. Dīdžejošanai izmantoju gan vinilus, gan kompaktdiskus. Man patīk, ka grupas ierakstus izdod kompaktdiskos. 

Kalvis Bormanis, mūziķis ("Rīgas modes"):

Mums kaimiņos bērnībā dzīvoja pensijas vecuma sieviete, kuru mēs, vietējie bērni, bijām iesaukuši par Babiņu. Vienos Ziemassvētkos viņa kaut kādā loterijā laimēja Sony Walkman atskaņotāju un atdāvināja to mums ar brāli. Mūsu disku kolekcija pārsvarā sastāvēja no nelegālajiem un rakstītajiem CD (vienīgie oriģināli bija Blur albums "13" un Eminema "The Eminem Show"), taču šāds pleijeris, lai arī uz neilgu laiku, bet skaitījās vērtīga manta. Pēc tam jau parādījās iPodi, bet man patika tas, ka vismaz oriģinālie CD nāk kopā ar bukletu un patīkamo apziņu, ka es atbalstu mūziķus, tāpēc turpinājumā ik pa laikam iegādājos kaut ko, kas man likās vērtīgs latviešu mūzikā. Domāju, ka vismaz šobrīd CD var uzskatīt par izmirstošu sugu. Visticamāk, ar diskiem notiks tas pats, kas ar kasetēm, - CD albumi vai pat singli nākotnē drīzāk kļūs par tādu kā kiča lietu un no taustāmajiem formātiem mūzikas melomāni (kas, būsim godīgi, ir maza daļa no visiem patērētājiem) vairāk dos priekšroku vinilam.

Uldis Cīrulis, dīdžejs:

Manuprāt, diski šodien ir interesants formāts. It kā tas mirst, taču tik un tā cilvēki tos pērk. Tie vairāk kalpo kā suvenīri, dāvanas vai atmiņas, piemēram, no koncertiem. Kā mūziķim koncerti ir vislabākā vieta, kur tirgot savu mūziku. Plates paliek aktuālākas, un tas formāts dzīvos vēl ilgi. Par diskiem liekas, ka tie varētu ar laiku vēl samazināties. Ne tāpēc, ka tie skan slikti, diski skan daudz labāk par strīmošanas servisiem, taču ērtuma dēļ. Mūsdienās viss notiek caur telefonu vai datoru, un pēdējos vairs nevar ielikt diskus. Man gan patīk paņemt rokās fizisku ierakstu un apskatīt vāciņu, izlasīt, kā tas ir tapis, taču tirgus ir radīts priekš ikdienas lietotājiem. Lai nu kā, taču ir un būs melomāni, kuriem patīk klausīties diskus vai plates uz savām skaņu sistēmām un baudīt kvalitāti. Šobrīd ar diskiem ir līdzīgi kā ar platēm, kad parādījās diski, to pārdošanas samazinājās un ierakstu kompānijas līdz ar to samazināja izdošanu, piemēram, no 10 000 eksemplāru uz 1000. Diski vēl paliks kādus 10 gadus noteikti, tikai tirāžas samazināsies. Lai gan lielākajā daļā pasaules disku pirkšana samazinās, ir arī valstis, kurā diski ir vēl aktuāli. Tāds piemērs ir lielais tirgus Japānā. Ierakstu kompānijām ir sapnis tur nokļūt, jo Japānā nav mūzikas pirātisma.