Globālā sasilšana, Arktikas vilinājums un Rīga zem ūdens: intervija ar bijušo Latvijas vēstnieku NATO Jāni Eichmani

FOTO: LETA, Scanpix

Vasaras lielajā tveicē atkal ir aktivizējušās diskusijas par globālo sasilšanu un tās sekām pasaulē. Neapšaubāmi viens no aktuālajiem jautājumiem, kuru mūždien skandē pasaules klimata aizstāvji, ir Arktikas ledāju straujā kušana. Par to, kā Ziemeļpola pārvēršanās par ūdeni ietekmē mūs un kādas nebijušas iespējas tas paver pasaules ekonomikai un politikai, TVNET intervēja Latvijas ilglaicīgo diplomātu un bijušo vēstnieku NATO Jāni Eichmani.

Diplomāts Jānis Eichmanis, kurš pastāvīgi Ārlietu ministrijā strādājis veselus 17 gadus (no 1999. līdz 2016. gadam), ir piedzīvojis bagātīgu karjeru. Eichmanis bijis Latvijas vēstnieks gan Spānijā, Grieķijā, Kiprā, Andorā, gan Bosnijā un Hercegovinā. Ieņēmis arī godpilno vēstnieka NATO amatu, kura ietvaros risinājis Latvijai aktuālos drošības politikas jautājumus. Pašlaik Eichmanis ir godam nopelnījis savu pensiju un bauda vecumdienas. Tomēr diplomāta mīlestība pret savu darbu nav ļāvusi viņam no ārlietu dienesta aiziet pilnībā. Eichmanis ir aktīvi iesaistījies nākamās diplomātu paaudzes sagatavošanā un palīdz veidot dažādus pētījumus par starptautiskās politikas aktualitātēm Ārlietu ministrijas vajadzībām. Viņa pašreizējā aizraušanās ir saistīta ar globālās sasilšanas izpēti un ģeopolitiskajām spēlēm Arktikā.

Vidējās gaisa temperatūras celšanās sekas izjutīsim katrs, un sabiedrību klimata jautājumos ir jāizglīto, uzskata Eichmanis.

Kā jūs redzat pašreizējo klimata situāciju Arktikā? Ko mēs tajā varam sagaidīt nākotnē?

Saistībā ar klimata maiņu pasaules vidējā temperatūra ir cēlusies par vienu grādu. Tas neizklausās nekas liels, taču Arktikā šīs izmaiņas atspoguļojas dubultā.

Tas tāpēc, ka Arktikā ļoti strauji kūstošais baltais ledus atstāj aiz sevis melnu jūru. Savukārt melna krāsa ļoti labi uzsūc saules starojumu un šos ūdeņus uzsilda.

Pie tam oglekļa dioksīda daļiņas, kuras mūsdienās atmosfērā ir pārlieku daudz, nolaižas uz baltā ledus un šo kušanas procesu paātrina vēl vairāk. Ja, piemēram, paskatāmies uz fotogrāfijām, kuras ir uzņemtas mūsdienu Grenlandē, varam redzēt, ka turienes sniegs nav balts, bet gan melnīgsnējs – tās ir tiešas nogulsnējušo oglekļa dioksīda daļiņu sekas. Zinātnieki rēķina, ka 2030. un 2040. gadā Arktikas ledus varētu izkust pilnībā.

Kā šīs klimata izmaiņas varētu ietekmēt pasaules ekonomiku un politiku?

Arktikas izkušanas rezultātā ap šo pašu 2030. un 2040. gadu varētu pavērties vēl nebijušas kuģošanas iespējas.

Tiek rēķināts, ka kuģis no Āzijas – Ķīnas, Japānas, Korejas -  varētu aizvest kravu uz Amsterdamu 90 dienu laikā. Kuģošana caur Arktiku varētu aiztaupīt garo ceļu caur Suecas kanālu un Malakas šaurumu uz Eiropu.

Pagaidām gan vēl šāda apjoma kuģniecība polārajos jūras ceļos nenotiek – mēs varam runāt par nedaudz mazāk kā 100 kuģiem gadā. Šis mazais skaits ir daļēji izskaidrojams ar augstajām apdrošināšanas izmaksām, kuras pagaidām ir vajadzīgas riskanto ceļu šķērsošanai. Tajā pašā laikā manis minēto Suecas kanālu gadā šķērso aptuveni 16 000 kuģu. Arktikas ūdens ceļu apgūšanā traucē arī Krievija, kura piemēro samaksu par savas ekskluzīvās ekonomiskās zonas šķērsošanu – nepieņemami no starptautisko tiesību viedokļa.

Nedrīkstam aizmirst arī par bagātajām naftas un gāzes atradnēm, kuras varētu atsegties pēc ledāju nokušanas. ASV zinātnes aģentūra "U.S. Geological survey" ziņo, ka visvairāk naftas ir Ziemeļamerikas Arktikā, bet Krievijas Arktikā ir visvairāk gāzes. Jau tagad varam novērot situāciju, ka 20% no Kremļa eksportējamās naftas un gāzes nāk no arktiskās joslas.

Pēdējos gados krievi ir sapratuši, ka Rietumsibīrijas resursi sāk izsīkt. Lai Maskava varētu turpināt īstenot tās esošo ekonomisko modeli, kurš balstās uz naftas un gāzes pārdošanu, tā ir spiesta šos resursus meklēt Arktikā.

Tāpēc Putinam ļoti interesanta ir kļuvusi Jamalas pussala un Karas jūra. Tomēr arī šis prieks ir ļoti dārgs – šos resursus vēl ir nepieciešams atrast, un vienas naftas platformas uzstādīšana Arktikā izmaksā četrus miljardus ASV dolāru. Tas ir aptuveni Latvijas gada iekšzemes kopprodukts. Pie tam Rietumu piemērotās sankcijas neļauj Krievijai piekļūt tehnoloģijām, kuras ir nepieciešamas šādu platformu izveidei. Vienīgais ceļš ir tādas nomāt. Tādēļ Maskava šajā sfērā ir diezgan ierobežota.

Vai Krievijas iesaiste Arktikā ir saistīta arī ar tās drošību?

Jāatceras, ka visas tiešās Arktikas valstis (Krievija, ASV, Kanāda, Norvēģija un Dānija) ir parakstījušas Ilulisatas deklarāciju, kurā ir apsolīts visus Arktikas jautājumus risināt miermīlīgā ceļā. Tā tas arī ir noticis. Piemēram, 2011. gadā Krievija un Norvēģija veiksmīgi sadalīja Barenca jūru. Krievija nav ieinteresēta riskēt ar karadarbību Arktikā, jo tā samaitātu visus tās ekonomiskos plānus.

Tomēr Krievija arī ir valsts, kura veic vislielāko Arktikas militarizāciju. Iemesls ir saistīts ar tās vēlmi kontrolēt visu tai piederošo Arktikas joslu un liegt pārējām valstīm pieeju tās resursiem.

Neapšaubāmi liela daļa no šīs militarizācijas nav pamatota un Krievijas it kā izjustie draudi no pārējām Arktikas valstīm ir pārspīlēti. Jau pirms sankciju pret Krieviju piemērošanas ASV naftas gigants Exxon Mobil bija gatavs sadarboties ar Maskavu un kopīgi apgūt naftas resursus. Šādā veidā amerikāņi signalizē, ka viņi negrib apdraudēt Krieviju, bet gan veidot biznesu.

Runājot par Krievijas drošību, Maskavu ļoti interesē Kolas pussala.

Tā ir vienīgā vieta, no kuras Krievija var veiksmīgi piekļūt Atlantijas okeānam, jo pēc PSRS sabrukšanas šī pieeja ir liegta gan no Melnās jūras, gan no Baltijas jūras.

Kolas pussalā ir uzbūvēta milzīga kara osta, izvietotas neskaitāmas zemūdenes un cita veida militāra infrastruktūra.

Putins pats ir teicis, ka amerikāņu kodolzemūdenes Barenca jūrā ar savām raķetēm var veiksmīgi sasniegt Maskavu 16 minūtēs.

Tāpēc Kolas pussala pilda arī Krievijas kodolvairoga funkcijas un, ticiet man, amerikāņu un britu zemūdenes tur kursē. ASV un Lielbritānija savukārt ir nobažījušās par Kolas pussalā bāzētajām Krievijas zemūdeņu spējām pārgriezt telekomunikāciju kabeļus no Ziemeļamerikas un pārtraukt komunikāciju ar Eiropu. Tāpēc NATO šai problēmai pievērš pastiprinātu uzmanību.

Nekad arī nedrīkstam aizmirst, ka visas Arktikas valstis, neskaitot Krieviju, ir NATO dalībvalstis. Tas nozīmē, ka jebkādu problēmu gadījumā nekavējoties iedarbosies arī 5. pants. Līdz ar to Putins var uzskatīt, ka amerikāņi Arktikā vēlas paplašināt savu ietekmi.

Kā ar Eiropas Savienību un tās interesēm Arktikā?

Eiropas Savienības ārpolitika Arktikā ir balstīta uz tās dalībvalstu interešu aizstāvību, šajā gadījumā - Skandināvijas. Tā ir gatava strādāt ar Norvēģiju un Zviedriju, lai attīstītu infrastruktūras projektus Arktikā. Īpaši interesanti Norvēģijai un Zviedrijai būtu dažādi minerāļi, kuru apgūšanu ES būtu gatava finansēt. Tās funkcijas ir galvenokārt atbalstošas.

Kāda ir Latvijas loma šajā spēlē? Vai mēs varam sevi uzskatīt par Arktikas valsti?

Tas ir ļoti interesants jautājums. Nesen Ķīna paziņoja pasaulei, ka tā sevi uzskata par tuvo Arktikas valsti. Tomēr tai nav nekādas tiešas ģeogrāfiskas saskares ar Arktiku. Ķīna šo paziņojumu balsta uz savām nopietnajām ekonomiskajām interesēm – jau minētajiem kuģošanas ceļiem, sašķidrinātās gāzes (LNG) krājumiem, dzelzceļiem uz Arhangeļsku, reto rūdu metāliem Grenlandē, termoenerģijas izmantošanu Īslandē. Lai gan Latvija ir ģeogrāfiski tuvāk Arktikas reģionam, mūsu intereses šajā pasaules daļā nevar salīdzināt ar Ķīnas interesēm. Tās nevar salīdzināt arī ar Zviedriju un Somiju, kuras vēlas pelnīt ar kuģniecību Arktikā.

Mūs aiz polārā loka varētu saistīt jaunas zvejas vietas, jo Baltijas jūra ir mirusi. Skābekļa trūkuma dēļ zivis lēnām nobeidzas, un mūsu zvejniekiem jāiet ķert lomus citur.

Problēma tikai tāda, ka ir parakstīta starptautiska vienošanās par aizliegumu zvejot centrālajā Arktikā. Zivis varētu mēģināt ķert Barenca jūrā, taču tur atkal valda Norvēģijas nosacījumi. Tāpat mums arī pagaidām nav kuģu, kuriem būtu izdevīgi ceļot ziemeļu ūdeņos. Naftas un gāzes atrašanā nav veicies pat mūsu pašu Baltijas jūrā. Mūsu lielais atspaids no Arktikas būs iespēja vērot klimata izmaiņu norisi.

Latvija atrodas joslā, kuru visvairāk skars globālā sasilšana.

Cilvēkiem ir tendence redzēt globālajā sasilšanā tikai  pozitīvo, taču ir jāsaprot, ka par to būs jāmaksā. Kā jau mēs ļoti labi redzam šovasar, šī cena Latvijā būs sausums.

Kāda ietekme Arktikas ūdens kušanai varētu būt uz Latviju? Vai varam sagaidīt Rīgu zem ūdens?

Somi ir ļoti labi izpētījuši Baltijas jūras līmeņa iespējamo celšanos līdz šā gadsimta beigām. Ja Grenlandes ledājs turpinās kust tādā pašā tempā kā šodien, Rīgas jūras līča ūdens līmenis pacelsies par vienu metru. Šādā gadījumā skarti varētu tikt tikai māju pagrabi. Savukārt 300 gadu laikā Grenlandes ledājs būs izkusis pilnībā. Tādā gadījumā jūra varētu pacelties pat līdz divdesmit ar pusi metriem.

Ja realizējas otrais scenārijs, Rīga un pat tās rajons (no Vecāķiem līdz Jūrmalai) būs zem ūdens.

Papildus tam ir novērojamas liecības, ka Grenlandes ledājs kūst daudz ātrāk, nekā pētnieki ir aprēķinājuši. Es paredzu, ka šā gadsimta beigās jūra celsies par diviem metriem.

Mums, ļoti iespējams, būs jāsāk domāt, kā šo situāciju risināt. Varbūt veidosim vaļņus kā Nīderlandē? Ko mēs glābsim un ko mēs atdosim jūrai?

Nedrīkstam aizmirst, ka mūs apdraud arī sausums. Zinātnieki Latvijā ir nonākuši pie secinājuma, ka lauksaimniecībai pateicīgais laiks ir pagarinājies. Šogad jau redzējām, cik ātri pienāca vasara. Tas pats arī notiek Vācijā, kur audzē kviešus un citu labību. No kurienes nāks mūsu maize? Pie šā paša gribu arī piebilst, ka migrācijas problēma, kura ir tik ļoti aktualizējusies pēdējos gados, kļūs vēl nopietnāka.

Migranti no Āfrikas dodas uz Eiropu sausuma dēļ. Ja kļūs vēl karstāks, nepalīdzēs vairs ES krasta apsardzes kuģi. Mums būs nopietni jādomā, kā apstādināt šīs milzīgās cilvēku plūsmas.

Rezumējot – kā Latvijas iedzīvotājam vajadzētu gatavoties klimata pārmaiņām Arktikā tuvākajos piecos gados?

Jāsāk ar to, ka mums ir jāmaina sava domāšana. Pagaidām cilvēki gan Latvijā, gan pasaulē dzīvo šodienai un nedomā par nākotni.

Visi tikai sūdzas par karstumu, taču ar to pašu cilvēku domāšana aprobežojas. Mēs ielienam kādā vēsā vietiņā, dzeram aukstu aliņu un par visu aizmirstam.

Daži pat priecājas, ka šogad nav jābrauc atvaļinājumā uz Spāniju (smejas). Vairumam cilvēku nav saprašanas, ka šis karstums ir saistīts ar klimata pārmaiņām, kuras tos ietekmēs ļoti bieži.

Ja iepriekš šāds karstuma rekords Latvijā ir bijis 1888. gadā, tad sasilšanas sekas neizjutīsim pēc simts gadiem, bet pavisam drīz. Jau tagad pie mums plosās ugunsgrēki. Nākotnē to jau redzēsim kā ikdienu.

(Izvelk telefonu.) Aplūkosim, kāds laiks ir šodien pasaulē. Rīgā ir +29°C , Madridē ir +36°C, Oslo +20°C, Kirkenesē, kura atrodas Norvēģijā pie polārā loka, ir +27°C, Longjerblenā, Svālbārdu salās tuvu pie Ziemeļpola - +11°C.

Ir svarīgi turpināt cilvēkus izglītot par klimata pārmaiņu negatīvajām sekām un sagatavot sabiedrību. Mums jādomā, ko mēs varētu darīt, lai šīs pārmaiņas mūs neiedzītu stūrī. Mēs jau tagad varētu tikt vaļā no mašīnām, kuras lieto benzīnu. Tāpat arī inovācijas varētu ieviest laukos izmantojamajos traktoros un uzmanīgāk regulēt koku izciršanu (būtiski, jo koki uzsūc oglekļa dioksīdu). Nedrīkstam aizmirst arī par Rīgas pilsētas apbūves uzmanīgu plānošanu. Man pašam labāk patiktu domāt par globālās sasilšanas pozitīvajām lietām, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.

Lasītākais šobrīd

Uz augšu