Kas ir populisms un ko tas patiesībā nozīmē?

Grafiti uz kāpnēm Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, kurā attēlotas "visuredzosās" bijušā Venecuēlas prezidenta, populista Ugo Čavesa acis

FOTO: Reuters/ScanPix

Kas kopīgs ASV prezidentam Donaldam Trampam un Filipīnu prezidentam Rodrigo Dutertem? Neskatoties uz būtiskajām atšķirībām starp šiem cilvēkiem, katrs no viņiem retāk vai biežāk ir ticis dēvēts par populistu. Populisms pēdējā laikā piedzīvo uzvaras gājienu gan Eiropā, gan ASV gan citviet pasaulē – Lielbritānijas raidsabiedrība BBC skaidro, kas ir populisms un ko tieši tas nozīmē.

Nevainīgā tauta

Politikas zinātnes izpratnē, populisms ir ideja, kurā tiek pretnostatītas divas sabiedrības daļas - “nevainīgā tauta” un “korumpētā elite”, skaidro Kass Mude, grāmatas “Populims: ļoti īss ievads” autors.

Termins “populisms” bieži vien tiek izmantots arī kā sava veida politisks apvainojums.

Piemēram, Lielbritānijas leiboristu līderis Džeremijs Korbins arī ticis apsūdzēts populismā saistībā ar viņa partijas saukli “Visu, nevis dažu labā” - bet vai viss ir tik vienkārši?

Kā stāsta grāmatas “Populisma globālais uzplaukums” autors Bendžamins Mofits, termins “populisms” ļoti bieži tiek neatbilstoši izmantots, it īpaši Eiropas kontekstā.

Īsts populistu līderis uzstās, ka viņš pārstāv visas tautas gribu. Viņš ir pilnīgā opozīcijā “ienaidniekam”, kas bieži vien ir pašreizējā sistēma, ar mērķi “nosusināt purvu” un apkarot “liberālo un korumpēto eliti”.

“Eiropas kontekstā populisms parasti tiek saistīts ar labējiem, tomēr tas nav akmenī iekalts,” norāda Mofits.

Labējo uzplaukums

Populistu partijas sastopamas jebkurā politiskā spektra daļā. Latīņamerikā bija Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, Spānijā ir partija "Podemos", bet Grieķijā - partija SYRIZA – šie visi ir uzskatāmi par piemēriem kreisajiem populistiem.

Tomēr kā skaidro Mude, visveiksmīgākie šobrīd ir labējie populisti, it īpaši radikāli labējie.

Tādi politiķi kā Marina Lepēna Francijā, Viktors Orbāns Ungārijā un Donalds Tramps ASV, apvieno populismu ar pret imigrāciju vērstu nacionālismu un autoritārismu, norāda eksperts.

Eksperti un amatpersonas pēdējos gados aktīvi un regulāri brīdina par galēji labējā populisma izplatību, tomēr realitātē tas nav nekas jauns.

“Politikas zinātnieki šim [labējo populistu] jautājumam seko jau pēdējos 25 līdz 30 gadus,” norāda Mofits. Viņš gan atzīst, ka pēdējos gados šī fenomena izplatība ir paātrinājusies.

Eksperti norāda, ka populisma izplatību Eiropā pēdējos gados veicinājušas gan tādas sociālas parādības kā multikulturālisms un globalizācija, gan konkrētas krīzes.

Eiropas politikas zinātnes pētījumu konsorcija (ECPR) vadītājs Mārtins Bulls stāsta, ka populistu partiju strauja savairošanās Eiropā sākās šā gadsimta sākumā, tomēr vairākus gadus šīs partijas bija uzskatāmas par partijām ar mazu atbalstu sabiedrībā.

Straujš atbalsta kāpums populistiem Eiropā aizsākās 2008.gadā un īpaši 2011.gadā, kad banku krīzes izvērtās valstu parādu krīzēs.

Tā bija reta iespēja, kad eliti, šajā gadījumā bagātos baņķierus, varēja tiešā veidā vainot krīzē, kas ietekmēja visu sabiedrību, un populisti to veiksmīgi izmantoja.

“Es esmu tauta”

Bendžamins Mofits grāmatā “Populisma globālais uzplaukums” norāda, ka tipisku populistu līderi raksturo vēl vairākas pazīmes.

Pirmkārt, tās ir sliktas manieres vai uzvedība, kas tradicionāli nav raksturīga politiķiem – šo taktiku plaši izmanto ASV prezidents Donalds Tramps un viņa Filipīnu kolēģis Rodrigo Duterte.

Otrkārt, tā ir mūžīgas krīzes situācijas “uzturēšana” un nemitīgi uzbrukumi šīs krīzes izraisītājiem.

“Populistu līderis, kurš nokļūst varas pozīcijā, ir spiests nemitīgi censties pārliecināt savus sekotājus, ka viņš nav kļuvis par sistēmas daļu un nekad par tādu nekļūs,” norāda Kolumbijas Universitātes profesore Nadja Urbinati.

Viņa pauž viedokli, ka populistu dienaskārtību veido būšana pret kaut ko – vienalga, pret esošo politiku, pret eliti vai pret migrāciju.

Šajā apstāklī arī slēpjas populisma galvenā stiprā puse – tas ir ļoti daudzpusīgs un tāpēc spēj pielāgoties visām situācijām.

Mārtins Bulls piebilst, ka vēl viena izplatīta populistu līderu īpašība ir tāda, ka viņiem tradicionāli nepatīk mūsdienu valdības sarežģītās demokrātijas sistēmas, un viņi vairāk dod priekšroku tiešām demokrātijas izpausmēm, piemēram, referendumiem.

Šeit arī parādās autoritārisma aspekts – populistu līderu neuzticēšanās tradicionālajām sistēmām var veicināt vienpersoniska nācijas glābēja parādīšanos.

“Galu galā rodas situācija, kad līderis pieņem lēmumus veidā, kāds tradicionālajās demokrātijās nav iespējams,” norāda eksperts.

Par spilgtāko piemēru šādai notikumu attīstībai ir nu jau mirušais kresi noskaņotais Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kurš reiz teica: “Es neesmu indivīds, es esmu tauta”.

Šāda domāšana var novest cilvēkus pie uzskata, ka viņi nekļūdās, norāda Mofits. “Tas pārveido politisko vidi jaunā un biedējošā veidā,” viņš piebilst.

Galu galā, ja līderis nav ar tautu, tad viņam ir jābūt pret to.

Tieši šī iemesla dēļ populistu līderi nereti tiek uztverti ar aizdomām un tieši tāpēc, šis termins bieži tiek izmantots, lai apvainotu politiķus, kuri sola pārāk daudz.

“Lai iegūtu atbalstu sabiedrībā, populisti ļoti ātri izsaka dažādus piedāvājumus vai sola mainīt lietas, bet sīkāk iedziļinoties šajos solījumos, tie var arī neizrādīties tik vienkārši īstenojami,” norāda Mārtins Bulls.

“Tādējādi daudziem var sākt rasties jautājums, cik labi tas [populisms] ir demokrātijai,” viņš piebilst.

Uz augšu