Jūlijā Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāta neparasta fotogrāfes Elīnas Rukas izstāde «Visi viļņi pieder jūrai», kurā māksliniece klasiskajai fotogrāfijai neierastā veidā pievērsusies ūdens tēmai. Izstādē apskatāmi darbi, kas radīti laikā no 2015. līdz 2018. gadam cikla "Aqueous" ietvaros, atspoguļojot autores rokrakstu, kas veidojies studiju laikā ASV, kur Ruka, pateicoties Fulbraita stipendijai, ieguvusi maģistra grādu mākslas fotogrāfijā Kolumbijas koledžā Čikāgā (2016). Aicināju talantīgo fotogrāfi uz nelielu sarunu.  

TVNET: «Aqueous» - kā tu latviskotu izstādes cikla apzīmējumu? 

Līdz šim nosaukumu neesmu tulkojusi, tas būtu jāpielāgo, taču idejiski tas nozīmē - ūdenim līdzīgs, ar ūdeni saistītais, ūdens dabai piemītošais.

TVNET: Skatoties uz taviem darbiem neviļus prātā uzaust gleznotājas Vijas Celmiņš okeāna skati. Vai esi ietekmējusies no šās mākslinieces vai tava pievēršanās ūdenim notikusi nejauši.

Pievēršanās ūdens tēmai nav nejauša, sākotnēji to aplūkot mākslā mani mudināja iekšējs konflikts - ka ūdens mani vilina un vienlaicīgi atgrūž. Taču, iedziļinoties tēmā, šī interese ir padziļinājusies, un mani interesē ne tikai ūdens daba, bet arī līdzības - ar dzīves plūdumu, fotogrāfijas popularitāti, kuru, ja gribas, var salīdzināt ar plūdiem, kā arī statiskās fotogrāfijas it kā atdzīvināšana caur formu, kādu lietoju savos darbos. Mani interesē daudzslāņainība.

Vijas Celmiņš darbus esmu pētījusi daudz, viņa, protams, ir mani ietekmējusi. Arī maģistra darba pētījumā viņa bija autoru vidū, kurus apskatīju.

TVNET: Izstādē redzamie darbi tapuši galvenokārt Amerikā. Tas nozīmē, ka fotogrāfijās redzamais ūdens nav mūsu Baltijas jūra? Varbūt vari atklāt, kas tie par ūdeņiem?

Izstādes darbos redzams Mičiganas ezers, Atlantijas okeāns pie Īrijas krastiem un Baltijas jūra. Mana darba specifika ir tāda, ka nofotografētie kadri var arī kādu laiku gaidīt mirkli, kad rodu tiem pielietojumu. Citreiz es meklēju kadrus idejai, citreiz atrodu veidolu iepriekš savāktam materiālam.

Elīnas Rukas darbi "Konteksta efekts: Uzticēšanās" un "Saviļņojums" (no kreisās) no cikla «Aqueous»

FOTO: Elīna Ruka

TVNET: Par to iekšējo konfliktu... lasīju, ka patiesībā tev esot nedaudz bail no ūdens, arī peldēt tu neesi iemācījusies. Pētot ūdeni sanāk tāda kā psihoanalīze, sevis, savu fobiju preparēšana...

Jā, manī ir neizskaidrojamas bailes, kas liegušas iemācīties peldēt. Tehniku pie trenera patiesībā esmu nedaudz apguvusi, bet bez drošības vestes vai cita peldoša palīgrīka es nevaru ūdenī ieiet. Sākumā patiešām daudz domāju par bailēm, bet ar laiku interese paplašinājās, un šobrīd to vairāk sauktu par pietāti pret dabas spēku kopumā.

TVNET: Pastāsti sīkāk par saviem darbiem, par to struktūru. Tās nav vienkāršas ierāmētas dokumentālas fotogrāfijas. Vai Latvijas fotogrāfijas vēstures kontekstā šādām vairāku dimensiju fotogrāfijām ir kādi piemēri?

Darbus veidoju dažādi. Piemēram, printējot uz caurspīdīga materiāla, fotogrāfijas varu kārtot slāņos, veidot, lai radītu vajadzīgo kompozīciju. Citkārt tās ir ieskenētas, citreiz pārfotografētas, un vēl kādreiz izliktas kā trīsdimensionāli darbi.

Man interesē tāds kā pārstrādes loks - no pirmā uzņemtā kadra līdz gala rezultātam ir vairāki posmi, un ar telpiskajiem darbiem es ūdeni it kā atkal atdzīvinu, piešķirot tam dimensiju un kustību, lai gan šīs pārstrādes ceļā tas nekad nav tas pats, nav tāds, kāds ar vienu kadru tika apstādināts.

Es uzņemu kadrus, lai veidotu darbus. Tie patiešām nav vienkārši dokumentāli uzņēmumi. Latvijas fotogrāfijas vēstures kontekstā varu iedomāties vienīgi par fotogrammas eksperimentiem vai dubultekspozīciju, kad iespējams analogā tehnikā veidot daudzslāņainības un caurspīdīguma efektu viena kadra ietvaros.

TVNET: Esi dzīvojusi Francijā, ASV, kur mākslas tirgus ir plašāks un iespējas pelnīt ar savu mākslu lielākas. Latvijā fotogrāfa profesijā tikai un vienīgi ar mākslu nodarboties ir, vismaz man radies tāds iespaids, liels izaicinājums. Lai nopelnītu jāfotografē izlaidumi, kāzas u.tml. Vai redzi sevi un savu mākslu rezidējam šeit - Latvijā?

Par Amerikas tirgu man ir izveidojies vislabākais priekšstats, jo esmu tur pavadījusi pēdējos piecus gadus studējot un strādājot un arī pirms tam, 2010. gadā, kad stažējos fotogrāfijas organizācijā Aperture Ņujorkā.

Amerikā kolekcionē, tur ir daudz tieši fotogrāfijai veltītu galeriju, festivālu un citu pasākumu, taču tas nenozīmē, ka mākslas fotogrāfam ir vienkārša dzīve.

Lielākā daļa mākslinieku paralēli dara vēl ko, bieži pasniedz, citreiz dara ar mākslu pilnīgi nesaistītas lietas, lai dzīvotu viņu vēlamajam līmenim atbilstošu dzīvi.

Kad studēju Francijā, pasniedzēji lielākoties domāja (un varbūt cerēja), ka mēs visi kļūsim par kāda profila komerciālās fotogrāfijas pārstāvjiem, lai gan paralēli tādiem darbiem veidojām arī sēriju, kuru rosina citi, personīgi iemesli, interese par kādu tēmu. Francijā, savukārt, atšķirībā no Amerikas, māksliniekiem kopumā ir labāka dzīve, jo tur, kā arī Ziemeļvalstīs, sabiedrībai kopumā par mākslu ir lielāka interese, mākslinieka profesijai ir labāka reputācija un arī lielāka atbalsta sistēma. Tomēr kopumā, nav tādas izdošanās receptes - vienam māksliniekam var sanākt nopelnīt ar savu mākslu, bet otram nē. Tas ir dažādu apstākļu kopums. Man patīk būt atpakaļ Eiropā, vēlos savus darbus parādīt tagad te, no jauna iedzīvoties un atklāt jaunas iespējas.

Elīnas Rukas darbs "Izcelšanās" no cikla «Aqueous»

FOTO: Elīna Ruka

TVNET: Latvijā cilvēki reizēm neiedziļinās mākslas virtuves detaļās. Pastāsti ar ko atšķiras digitālā fotogrāfija no analogās, tieši komerciālā aspektā. Kāds teiks, kāpēc man jāpērk fotogrāfija, ja to fotogrāfs var tiražēt simtiem eksemplāru? Cik eksemplāros ir pircējam pieejami, piemēram, tavi šās izstādes darbi?

Digitālā un analogā fotogrāfija neatšķiras tās tiražēšanas iespējā; analogu kadru un digitālu failu var kopēt/printēt vairākkārt, ja ir tāda vēlme vai nepieciešamība. Ir fotogrāfi, kas veido unikālas fotogrāfijas, piemēram, izmantojot tikai foto papīru un gaismu, iznīcinot negatīvu vai kā citādi veidojot darbu, kuru nav iespējams atkārtot. Mākslas fotogrāfijas vidē ir prakse veidot mazus metienus, lai piešķirtu fotogrāfijai lielāku vērtību. Tie, protams, arī atšķiras un lēmums ir personisks, taču parasti tas variē starp 3 un 10 eksemplāriem. Manas fotogrāfijas, atkarībā no darba specifikas, ir pieejamas 1, 3 vai 5 eksemplāros.

TVNET: Vai plāno jau nākamo izstādi? Vai centrā atkal būs ūdens? 

Jā, nākamā izstāde jau top - oktobrī rādīšu jaunākos darbus Filadelfijas galerijā Gravy. Tie turpinās aizsākto tēmu par ūdens īpašībām, iedziļinoties statisks/kustīgs pretstatos.

Elīnas Rukas izstādi «Visi viļņi pieder jūrai» Fotogrāfijas muzejā var aplūkot līdz 19. augustam. Tikšanās ar mākslinieci 16. augustā.

Elīna Ruka (1981) ieguvusi maģistra grādu mākslas fotogrāfijā Kolumbijas koledžā Čikāgā (2016), bakalaura grādu fotogrāfijā Kondē skolā Francijā (2009). Kopš 2008. gada piedalījusies izstādēs ASV, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Lietuvā un Latvijā. 2013. gadā ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju maģistratūras studijām ASV, 2015. gadā Jāņa Grundmaņa stipendiju studijām ASV. 2016. gadā Albert P. Weisman balvu projekta pabeigšanai un Ruth and Harold Chenven Foundation mākslinieka apbalvojumu. 2017. gadā Elīna Ruka iekļuva Photo Lucida Critical Mass finālā. Rukas darbi publicēti Aint-Bad izdevumā Curator's Choice (2017), Latvijas Fotogrāfijas gadagrāmatā (2013), Generation of Place: Image, Memory and Fiction in the Baltics (2011). Rukas darbi iekļauti Detroit Center for Contemporary Photography New Directions kolekcijā un The Sondra Gilman and Celso Gonzalez-Falla privātkolekcijā. 

Elīna Ruka

FOTO: publicitātes'