Eduards Rozenštrauhs ir vien dažus mēnešus vecāks par Latviju. Visiem zināmās dziesmas “Zilais lakatiņš” un vēl ap 60 tautā dziedātu melodiju autors slavas virsotnē nokļuva Atmodas laikā – pašā mūža nogalē. Komponists aizgāja mūžībā 1992. gadā. Viņš dzīvoja noslēgti un par savu dzīvi daudz nestāstīja. Dokumentālajā filmā “Zilais lakatiņš”, kam dots tāds pats nosaukums kā Rozenštrauha populārākajai dziesmai, tās veidotāji atraduši vēsturiskas liecības komponista tuvinieku – meitas, mazmeitas un māsasmeitas stāstos, laikabiedru atmiņās – Leļļu teātra kolēģu un mūziķu, kuri Atmodas laikā koncertējuši kopā ar pašu Rozenštrauhu.

Lai atklātu komponista, kurš sacerējis ne vien lakatiņu, bet arī “Vecpiebalgas ūdensrozes”, “Vecās dzirnas”, “Ai, māte Latgale” un daudzas citas tautā mīlētas dziesmas, biogrāfiju, izmantoti arī Latvijas Nacionālā arhīva materiāli un vēsturnieku skaidrojumi par to, kāda ir bijusi Eduarda Rozenštrauha un laikmeta likto šķēršļu mijiedarbība. Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis, kurš 1988. gada 13. jūlijā bija kāt, kad Rundāles pils pagalmā notika Eduarda Rozenštrauha pirmā vēsturiskā uzstāšanās, filmā to nodēvējis par mistēriju: “Šeit bija drīzāk mistērija. Rozenštrauhs, protams, bija simbols, un tajā karstajā dienā, kad viņš tur gatavojās iznākt uz kāpnēm, cilvēki plūda, nevis tā, kā nāk uz koncertu, bet notika tiekšanās uz sauli, kaut kādā dīvaina masu pievilkšanās, kaut kāds magnētisms.”

Dokumentālo filmu “Zilais lakatiņš” veidojusi žurnāliste Ilze Strenga un režisors Guntis Lēmanis, operatori Uvis Burjāns un Jānis Eicēns, skaņu režisori Bruno Cabulis un Diāna Pāvilsone. Filmas pirmizrāde – piektdien, 17. augustā, plkst. 21.15, LTV1.