Postroks kā mūzikas virziens radies kā opozīcija pret pastāvošo tradicionālo rokmūziku 1980./90. gadu mijā. Šo virzienu vieno ideja par to, ka rokmūzika sen zaudējusi savu sākotnēji dumpīgo garu un nespēj atbrīvoties no tukšām izlietotām formulām un plakātveida saukļiem.
Postroka radošās idejas saistītas ar skaņas un tekstūras meklējumiem, to pierāda arī tas, ka lielākā daļa šā virziena grupu spēlē instrumentālu mūziku un balsi izmanto tikai kā dekorāciju kopējā iespaida radīšanā.
Pats termins (post-rock) pirmoreiz parādās mūzikas kritiķa un teorētiķa Saimona Reinolda (Simon Reynolds) rakstā par mūzikas grupas «Bark Psychosis» albumu «Hex» (1993.gadā), kurā viņš velk muzikālas paralēles ar ansambļa «Talk Talk» ambientajiem eksperimentiem, kas, viņaprāt, ir kalpojuši par iedvesmas avotu «Bark Psychosis» mūziķiem.
Tieši «Talk Talk» ir uzskatāmi par vienu no postroka virziena aizsācējiem. Kaut arī daudziem mūzikas cienītājiem grupa ir pazīstama vairāk ar savu 80. gadu sākuma sinthy-pop posmu - līdz 1986.gadam, kad grupa izdod savu spēcīgāko albumu šajā žanrā «The colour of Spring». Taču dziesma «Chameleon Day» šajā ierakstā stipri atšķīrās no visa tā, ko «Talk Talk» bija darījuši līdz šim. Skaņdarbā dzirdams fragmentārs, nejaušs klavieru pavadījums, ļoti emocionāls dziedātāja Marka Holisa (Mark Hollis) vokāls un dīvaini skanošs pūšamais instruments. Jau 1988.gada ierakstā «Spirit of Eden» elektroniskais skanējums bija zudis un tā vietā skanēja pūšamo un akustisko instrumentu ansamblis. Grupa atmeta jebkādu roka tradīciju strukturālo aspektu un nomainīja to pret atmosfēras un noskaņas radīšanu. «Talk Talk» nākamais ieraksts «Laughing Stock» (1991) parāda grupas vēl lielāku attālināšanos no rokmūzikas tradīcijām, izmantojot jau elementus no free jazz un ambient, šādi kļūstot par pilnīgu pretstatu tai grupai, kas bija pazīstama kā «Talk Talk» 80. gadu sākumā.
Otra grupa, kas aizsāka postroka virzienu, kaut arī, protams, pats termins parādās vēlāk, bija «Durutti Column». Izbijis panks Vinijs Reilijs (Vini Reilly), grupas smadzenes un ģitārists, kura aizraušanās bija džeza un folka mūzika, savās kompozīcijās bieži izmantoja ģitāras arpedžijas tehniku un ļoti nenoteiktu pavadījumu. 80. gadu sākumā un pat arī vēlāk «Durutti Column» stipri atšķīrās no tā laika «Factory» ierakstu kompānijas (Factory rec) citiem māksliniekiem, kuru vidū pazīstami «Joy Division», «Section 25» un vēlāk «New Order». Kaut arī «Durutti Column» dziesmas balstījās rokmūzikas pamatos, tās izklausījās pēc pavisam kā cita.
Daudz tradicionālāka postroka virziena aizsācēji meklējami Amerikas savienotajās Valstīs, Lūsvilā, Kentuki, kur darbojās mūzikas grupa «Slint». Grupas 1991. gada ieraksts «Spiderland» ir viens no ietekmīgākajiem un nozīmīgākajiem, un vienlaikus nepietiekami novērtētiem 90. gadu ierakstiem. Kaut arī viņi izmantoja tradicionālo rokmūzikas grupas komplektu – basģitāra, bungas, soloģitāra un vokāls, slaveni «Slint» kļuva ar to, kā viņi šos instrumentus izmantoja.
«Slint» izmantoja daudz zemāk pārskaņotas ģitāras un savdabīgus skaņu efektus. Kompozīciju attīstība bija gara un reizēm nesakarīga, tās akcentēja dziedātāja Braiena Makmana (Brian McMahan) tikko dzirdamā balss. «Slint» skaņa kļuva par etalonu daudzām grupām, un drīz mūzikas kritiķu vidū parādījās replikas par daudzu slintveidīgo muzikālo apvienību parādīšanos.
90. gadu sākumā un vidū uzplaukst vēl kāds postroka atzars Čikāgā, ASV. Deivids Grabss (David Grubbs) pēc darbības trash metal grupā «Bastro» dodas uz Čikāgu, kur studē mūsdienu komponista Džona Keidža (John Cage) eksperimentālo mūziku. Tā ietekmē grupa maina nosaukumu uz «Gastr del Sol», lai turpinātu darboties pavisam citā virzienā. Grupas pirmais ieraksts 1993.gadā «The Serpentine similar» bija disonējošu atmosfēru, dīvainu klavieru akordu, trokšņu un izsvaidītu ģitāras skaņu maisījums, kas nostājās opozīcijā 90. gadu sākuma «rokmūzikas atdzimšanai» grupas «Nirvana» veidolā. Drīz pēc tam grupa sadalās un divi «Gastr del Sol» dalībnieki dibina ansambli «Tortoise», kuram vēlāk būs lemts kļūt par vienu no postroka virziena atpazīstamākajām firmas zīmēm, bet Deivids Grabss, pieaicinot komponistu Džimu O’Rurku (Jim O’Rourke), turpina veidot nākamo grupas ierakstu.
Pie šā viļņa jaunās paaudzes muzikālajiem projektiem gribētu minēt Islandes fenomenu «Sigur Ros», kas pierādīja, ka arī tādas mazas (iedzīvotāju skaita ziņā) valstis spēj radīt pasaules mēroga mūziku.
Manuprāt, postroks ir spējis lauzt sabiedrībā valdošu stereotipu, ka rokmūzika kā mākslas forma ir nepilnvērtīga - nenopietna blakus tā dēvētajai nopietnajai jeb akadēmiskai mūzikai. Šodien tādas grupas kā «Godspeed You Black Emperor» un «Silver Mt. Zion» par savu lielāko ietekmi uzskata igauņu tā dēvētā jaunā garīguma mūzikas komponistu Arvo Pertu (Arvo Part), savukārt «Tortoise» lielā aizraušanās ar klasisko minimālismu, īpaši Stīvu Reihu (Steve Reich), ierindo grupu līdzvērtīgās pozīcijās ar daudziem citiem mūsdienu eksperimentālās mūzikas lielākajiem vārdiem.
