Autobuss Debesīs «... taureņiem, kaijām un spārēm...»

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Autobuss Debesīs «... taureņiem, kaijām un spārēm...»

FOTO: Publicitātes foto

Mūsdienu Imanta Kalniņa dziesmu interpretētāji – radošais kolektīvs «Autobuss Debesīs» savā jaunajā studijas veikumā ir atbrīvojušies no senču stutēm un gādīgās uzraudzības, lai pierādītu sevi kā patstāvīgu muzikāli funkcionējošu apvienību.

Autobuss Debesīs «... taureņiem, kaijām un spārēm...»

(Platforma)

Gluži kā 1970. gados Imanta Kalniņa dziesmas izpildīja «Menuets», Raimonda Paula mūziku – Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, tā arī 1990. gadu beigās latviešu klasiķu mūzika atradusi arvien jaunus savas mūzikas interpretus – Anci Krauzi, Marie N., Jāni Kurševu un, protams, arī «Autobusu Debesīs», kuru redzamākā seja ir paša komponista dēls Marts Kristiāns Kalniņš.

Autobuss Debesīs «... taureņiem, kaijām un spārēm...»

FOTO: Publicitātes foto

Šogad mākslinieki beidzot saņēmušies radīt paši savu mūziku, kas, manuprāt, ir visai sarežģīts uzdevums. Galvenokārt jau tādēļ, ka grupas daiļrade un popularitāte saistās tieši ar Imanta Kalniņa darbiem, šo radniecības izjūtu, protams, pastiprina arī Marts Kristiāns. Tomēr neskatoties uz visu, grupa laidusi klajā pašu sacerētu dziesmu albumu «... taureņiem, kaijām un spārēm...», ko, manuprāt, puiši varēja arī neuzsvērt – grupas skanējums nav radikāli mainījies un nezinātājs «Autobusa Debesīs» jaunās kompozīcijas diez vai spētu atšķirt no Imanta Kalniņa.

Iespējams, šī līdzība ir apzināti saglabāta, katrā ziņā daudzas melodijas un ģitāras gājieni ir gluži tie paši. Plate sākas ar «Viņas soļi ir debesīs», kas ir visai tradicionāls poproka paraugs ar 90. gadu sākumam raksturīgu sintezatora burbuļojošu izskaņu, arī otrās dziesmas izskaņa ir gluži kā no tradicionālā roka mācību grāmatas. «Div’ upītes», kas sākas ar smeldzīgu čellu, ir izteikta Imanta Kalniņa tradīcijās ieturēta dziesma. Viens no labākajiem skaņdarbiem, manuprāt, ir «Mans cilvēks», kas ir savdabīgs britu puišu «The Coral» un «Prāta Vētras» hibrīds, ko diemžēl nedaudz izbojā kārtējais tradicionālais ģitāras solo. «Vēl daži vārdi» sākas ar akustisko ģitāru un pāraug savdabīgā Ainara Mielava un «Jauna Mēness» bardiskā rokdziesmā ar I. Kalniņa ģitāras solo. Pēc balādes «Vēlu rudenī» seko neveikls, kā Latvijā mēdz to dēvēt, modernā roka centiens, kurā izmantota sena 90. gadu klišeja – melodisks pants un dinamisks, nedaudz fūzētas ģitāras pavadīts piedziedājums (spilgts šādas formulas piemērs – Radiohead «Creep»). Dziesmas fonā dzirdamais sintezators pat rada nedaudz gotisku noskaņu.... «Var jau nebūt», kas ir plates roķīgākais hits, noslēdzas ar izteiksmīgu ģitāras solo, kas aizgūts gluži kā no kāda veca «Bon Jovi» grāvēja. Turpinājumā tradicionālais «Tu un es», kurā izskan vairākas skaistas dzejas vārsmas par «dvēseļu spietu» u.tml.

Manuprāt, labākais albuma skaņdarbs ir I. Kalniņam raksturīgais «Sniegavīrs», kur unisonā tiek izmantots vecs triks – basģitāras un soloģitāras unisons. Plate noslēdzas ar «Nav jau nekā», kas sākas gluži kā nesen populārais «Jet» grāvējs, ko papildina «The Doors» ērģelītes un kārtējā klišeju pilnā ģitāras solopartija. Skaņdarbs izskan, nemaz tā arī īsti nesācies.

Patiesībā puiši nav uzdrīkstējušies pilnībā uzticēties paši saviem spēkiem, lielākā daļa dziesmu tekstu ir aizgūti no tautā pazīstamiem dzejniekiem – I.Ziedoņa, M. Čaklā, Ā. Elksnes u.c., gluži kā savulaik padomju gados, kad tā bija mūziķu obligāta prasība. Iespējams, pazīstamu dzejnieku tekstu izmantošana spēj piedot mūzikai vēlamo dziļumu, saturu, kā citkārt varbūt būtu trūcis...

Uz augšu