"Vispār esmu daudz domājis par paaudžu lietām," viņš saka. "Mēs bijām dumpinieki - tie, kas trāpījāmies vēstures zobratos pārejā no sociālisma uz kapitālismu. Mēs nevienam neuzticējāmies, mums nebija autoritāšu, mēs zinājām, ka visur jāmeklē kaut kādi zemūdens akmeņi. Salīdzinājumā ar manu paaudzi arī tie, kam tagad ir trīsdesmit gadu, tā sauktā hipsteru paaudze, jau ir pozitīvi, bet viņi ir vairāk pārņemti ar formu, nevis saturu."

Viņš nodēvē hipsterus par postmodernu parādību.

"Viņiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai viss būtu stilīgi. (..) Viņi spēlējas ar stiliem, dara to virtuozi un eleganti, tomēr godīgi jāatzīst, ka hipsteru paaudze visā pasaulē nav radījusi neko jaunu un savu. Pilnīgi neko."

Visu interviju lasiet žurnālā "Annas Psiholoģija".