Izīrēju dzīvokli a la "hipiju halucinācija" (5)

Papētot uz studentiem mērķēto īres piedāvājumu, kas negaidīti uzrodas augustā un nozūd vai transformējas novembrī, šķiet, ka “pilsētas tantuki” izstrādājuši ne visai viltīgu plānu iedzīvoties uz “naivajiem lauķīšiem”. Piemēram, piedāvājumā ir bezprātīga paskata istaba, kuru varot noīrēt vienatnē vai grupā, no personas prasot 160 eiro, kopā par telpu - 320 eiro. Virtuve un labierīcības kopējas. Dažādie sludinājumi pārsteidz un smīdina.

Nacionālās tirgus īpatnības

Par to, ka pie teikšanas ir babulis, liecina septiņdesmito gadu avangarda interjers, kas zibenīgi asociējas ar jēdzieniem "Vjetnamas karš", "puķu bērni", "hipiji", "psihedēlija".

Atzveltnes krēsls - PSRS tautsaimniecības sasniegums - pārklāts ar tādu kā līķautu. Gultai, kas līdzinās zārciņam, varētu būt apmēram pēc skaita trīs kājas.

Ir arī tumši brūni lakots naktsskapītis no Maskavas olimpiādes laika kolekcijas. Kā nav kauna piedāvāt otram cilvēkam dzīvot tik noplukušā telpā ar mēbelēm, kurām acīm redzami jāatrodas miskastē vai hipsteru vasaras terasē? Varētu domāt, ka dažai kundzītei (vai kungam) šķiet, ka jaunais studentiņš vispār nav cilvēks. Tomēr gan jau arī iedzīvoties kārās “omķenes” miteklim atrodas savs klients.

Bieži vien studentiem piedāvā dzīvot skapī – 15 kvadrātmetru lielā telpā; vēl variants: samērā glīta istaba par 200 eiro (iekļauta īre un komunālie maksājumi), pieklājīga virtuve un dušas telpa, kas jādala ar citiem.

Izīrētājs meklē “kārtīgu meiteni”, ar kuru dalīt vienu istabu divistabu dzīvoklī, prasot 180 eiro. Uzmetot skatu piedāvājumam, ir skaidrs - lai nu kas, bet “kārtīga” meitene noteikti šādā ūķī nedzīvos.

Tad jau loģiskāk ir izvēlēties, kā minēts sludinājumā, “vienkāršu dzīvokli”, kas nozīmē - ar norautām tapetēm un izplēstiem grīdas dēļiem. Uzreiz skaidrs, ka iepriekšējie īrnieki patiesi laiku pavadījuši gaužām “vienkārši”.

Grūti saprast, kāpēc kāds varētu izvēlēties tik ekscentriskus mājokļus, ja īres tirgū atrodams kvalitatīvi izremontēts, gaumīgs un plašs vienistabas dzīvoklis par 240 eiro. Normālu, bet remontējamu divistabu dzīvokli ar malkas apkuri netālu no centra var atrast par 150 līdz 180 eiro.

Kāpēc gan studentiem neuzrotīt piedurknes un saviem spēkiem nenokrāsot sienas un logu rāmjus?

Ja jaunietim nav pretenziju pret dīvainu dzīvokli, piemēram, izvietotu nelielā piebūvē pagalmā vai ar savādu telpu plānojumu, viņš naudu var atlicināt interesantākām nodarbēm par mājās sēdēšanu.

20-30 kilometru no Rīgas var atrast pieklājīgus vienas vai divu istabu mājokļus par cenu ap 200 eiro. Ārpus Rīgas īres tirgus spēlē pēc citiem noteikumiem. Liepājā un Ventspilī “smukie, sapucētie” dzīvokļi siltajā sezonā tiek piedāvāti tūristiem uz dienu vai nedēļu. Studiju sezonā tos var noīrēt par lētu naudu – 100, 150 eiro. Jārēķinās, ka pavasarī iesildītais mājoklītis būs jāpamet, jo līdz ar tūrisma sezonu sāks griezties citi cipari.

Valmierā mājokļu īres tirgu iekrāso traģiskas notis, proti, iespēju noīrēt normālu dzīvokli Vidzemes lielākajā pilsētā faktiski nav arī tad, ja esi gatavs maksāt, cik prasa.

Toties Valmierā ir studentu kopmītnes.

Modē kopmītnes

Nedēļas pirms jaunā mācību gada sākuma ir izdevīgākais brīdis īpašuma noīrēšanai, saka “Arco Real Estate” īres nodaļas vadītājs Dzintars Bērziņš, norādot, ka lielākā daļa vietējo studentu dzīvokli sameklējuši laikus. Pēdējā brīdī īres dzīvokli, “uzspridzinot tirgu”, parasti meklē ārvalstu studenti.

Tomēr nebūt nav tā, ka visi ārvalstu studenti ir maksātspējīgi un gatavi izķert dārgos dzīvokļus.

Studenti no Āzijas valstīm ar maksātspēju neizceļas, turklāt īres dzīvokli viņiem atrast nav viegli. Pirmkārt, tāpēc, ka vēlas dzīvot seši vai desmit vienā dzīvoklī, otrkārt, tāpēc, ka ar kārtības mīlestību neizceļas.

“Īpašnieki nevēlas, lai viņu dzīvoklis tiktu izārdīts. Speciāli šiem studentiem ārpus centra tiek veidoti hosteļi, kur viņi var dzīvot pa diviem vienā istabā,” stāsta Bērziņš.

Studenti no Eiropas valstīm – zviedri, itāļi, spāņi, portugāļi - ir naudīgāki un dzīvokli īrē pa diviem vai trim. Starp viņiem ir tādi, kas gatavi maksāt no 350 līdz 600 eiro par vienu guļamistabu. Pašmāju studenti par jumtu virs galvas gatavi maksāt no 100 līdz 300 eiro (no cilvēka). Tikai nedaudzi mēnesī par mājokļa īri ir ar mieru maksāt 500 eiro. “Lai samaksātu 500 eiro eiro par īri plus komunālos, algai jābūt vismaz 1500 eiro. Otrs variants – par dzīvokli maksā vecāki.”

Universitātes intensīvi lobē savas dienesta viesnīcas, saka īres tirgus speciālists. Ja telpas ir moderni izremontētas un ērti iekārtotas, cena nav no zemākajām. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes dienesta viesnīca Dzirciemā piedāvā guļamtelpu vienai personai, sākot no 350 eiro mēnesī. Divatā istabiņu var dalīt, maksājot 225 eiro mēnesī.

Āgenskalna studentu viesnīcā var iekārtoties par mazāku summu – vienatnē var dzīvot par 200 vai 180 eiro, divatā - par simts eiro.

Tie, kuriem mācības svarīgākas par dzīves telpu, var dzīvot neremontētās istabās par 55 eiro.

Bērziņš novērojis, ka pēc kopmītnēs pavadīta pusgada studenti sāk meklēt alternatīvu, kur par to pašu naudu justies brīvāk.

Patīk Ziedoņdārzs un Āgenskalns

Mājokļu struktūra Rīgā pamazām veidojas “pēc virtuļa principa” - vecpilsētā un ap to dzīvokļi tiek izīrēti un pamatiedzīvotāji attālinās no centra, turpina “Arco Real Estate” pārstāvis. Piemēram, dzīvokļa īpašnieks mitinās šaurā tipveida dzīvoklītī Pļavniekos un savu trīs istabu dzīvokli klusajā centrā izīrē par 1500 eiro mēnesī.

Aizvien “trendīgak” skaitās dzīvot Āgenskalnā un Ziedoņdārza rajonā, kur dzīvokļi kļūst aizvien pieprasītāki. Un tas ir loģiski, jo Ziedoņdārza kvartālā attīstās infrastruktūra – ir skaists parks, sakopta apkārtne un pilsētas centrs rokas stiepiena attālumā. Tikmēr interese par Rīgas nomaļākajiem rajoniem nav sevišķi augsta. “40 minūtes pavadīt ceļā līdz centram īrniekiem šķiet par ilgu.”

Tikmēr Rīgas centra vaibstus izķēmo aplupušas pirmskara perioda mūra ēkas. Aiz vecajiem logu slēģiem paveras drūma aina. Centrā ir ne mazums vecu ēku ar malkas apkuri un labierīcībām koridorā. Bērziņš skaidro, kāpēc tā - attīstītājiem nav izdevīgi investēt īres namos, jo īres cenas nav tik augstas, lai ieguldījumi atmaksātos. Turklāt nesakārtotās likumdošanas dēļ risku ir pārāk daudz. Tostarp centra graustu cena ir pārāk augsta, lai investors gribētu tos nopirkt un pārbūvēt par īres dzīvokļiem. Līdz ar to lielākā daļa īres tirgus spēlētāju ir individuālie izīrētāji – daļa dzīvokli mantojuši no vecmāmiņas vai no izmisušajiem nopirkuši krīzes laikā. Bērziņš saka, ka šobrīd jau ir samērā daudz cilvēku, kas pērk, remontē un izīrē mājokļus, tādējādi veicinot tirgus attīstību. Latvijā īres tirgus veido aptuveni 20% no visiem mājokļiem, savukārt Eiropā vidējais rādītājs ir virs 30%.

Kopumā dzīvokļu tirgu viņš vērtē kā dinamisku, bet bez lielām izmaiņām. Nelielie divu istabu dzīvokļi, kuru cenas svārstās 250 – 300 eiro robežās, kļūst mazliet dārgāki. Savukārt tiem, kas maksā no 600 līdz 900 eiro, cena nedaudz slīd uz leju.

Vēl kāda tendence: tirgū ienāk moderni, kvalitatīvi izremontēti dzīvokļi, kas maksā tikpat, cik tādi, kuros remonts veikts pirms gadiem pieciem vai desmit.

“Ir cilvēki, kas saka: “Nu kā tad tā? Es piecus gadus izīrēju par 500 eiro, kāpēc tagad nevar par to pašu summu? Tikmēr dzīvoklī matracis izgulēts, virtuve paplukusi. Cena jānolaiž vai jāiegulda kvalitatīvā remontā,” stāsta Bērziņš.

Mazāku un labāku

Lielākais pieprasījums ir pēc labas kvalitātes ekonomiskās klases dzīvokļiem, kas parasti tiek realizēti nedēļas vai divu laikā no brīža, kad parādās tirgū, tendences raksturo kompānijā “Latio”. Šādu dzīvokļu īres maksas ir robežās no 250 līdz 350 eiro mēnesī. Savukārt jaunajos projektos mikrorajonos, atkarībā no atrašanās vietas un platības - 350 līdz 600 eiro mēnesī, stāsta “Latio” nekustamo īpašumu aģents Ģirts Krūmiņš.

“Pēdējā gada laikā esam novērojuši tendenci, ka palielinās pieprasījums pēc dzīvokļiem ar kvalitatīvi veiktu remontu, kas attiecīgi ir arī ar dārgāku īres maksu ne tikai to kvalitātes dēļ, bet arī ierobežotā piedāvājuma dēļ. Šobrīd klienti biežāk izvēlas kvalitatīvāku, bet mazāku dzīvokli, nekā lielākas platības ar ne tik augstvērtīgi veiktu remontu. Piedāvājuma trūkums jūtams arī dārgajā segmentā, kur īres maksas ir virs 1000 eiro mēnesī. Tas saistīts ar faktu, ka šādu dzīvokļi īpašnieki ļoti negribīgi laiž mājoklī īrnieku, jo tas var pazemināt tā vērtību, savukārt īpašnieka rocība ļauj turēt dzīvokli tukšu, gaidot tā pircēju.”

Par īres tirgus īpatnībām Ventspilī, Liepājā, Valmierā, “kaimiņu būšanu” un nonākšanu līdz kautiņam lasiet TVNET 22.augustā.