2009. gada novembra vakars. Ziedoņdārzs grimst tumsā, no kuras brīžiem izlido piedzērušo balsis un pa kādam baisam raganu vai mirušo dvēseļu brēcienam. Cilvēki, ejot garām aizaugušajiem krūmu un koku puduriem, pieliek soli, jo visiem zināms – vēlos vakaros Ziedoņdārzā nav ko vazāties, var pazust, kaut kur ievelties vai dabūt pa galvu no narkomāniem, kuru armādas mēdz pulcēties parka krūmos, uz soliņiem un zem kokiem. Uzburtajai ainai pretī stāv 2018. gada augusta vakars. Ziedoņdārzs slīgst gaismā. Miljons smaidīgu sportistu, jaunās māmiņas un jaunie tētiņi virknēm stumda milzīgus ratus pa bruģētajām taciņām, sešas septiņas meitenes peldas strūklakā, zālē kā plāceņi guļ puskaili cilvēki, troksnis, kāds slepeni cenšas dzert alu, cits mācās žonglēt ar plastmasas nūjām. Kas noticis šo gadu laikā? Atbilde ir vienkārša: Ziedoņdārzs revitalizējies.

Lūk, 2015. gadā Ziedoņdārzs tika atņemts šaubīgākajiem Artilērijas, Čaka un Matīsa ielas tipiņiem, piedzīvojot vērienīgus tā revitalizācijas jeb atsvaidzināšanas darbus. No vienas puses, tas viss ir ļoti labi, jo cilvēki tagad var arī vēlākā vakara stundā atgulties zālē, izvest izkārnīties savu suni vai pastāvēt zem koka, tomēr no otras puses – nedaudz skumdina tā mežonīgā urbanizācija un pilsētas interesantāko, lai arī neomulīgāko kaktu atdzīvināšana, kas šīs vietas, es atvainojos, vairāk vai mazāk izkastrē.

Lūk, piemēram, bija parks. Aizaudzis parks. Baiss parks. Ko tikai tur krūmos nevarēja atrast. Klaiņot pa to bija kā atklāt jaunas zemes krūmu okeānā. Klīda tenkas un šausmu stāsti par šo parku. Tas oda pēc puvušām koku lapām un vēstures. Ak, Rīgas mežonīgie nostūri, jūs dzīvi padarāt dzīvošanas vērtu! Un tad šo parku, kā saka, revitalizēja un atdeva tautai. Tagad mežonīgais un interesantais parks ir pilns ar kārtīgiem cilvēkiem – bērnu, skrējēju, sportistu un suņu pulki pārpludinājuši svaigi bruģētos celiņus. Visās malās soliņi, uz kuriem jāsēž kārtīgi. Arī zālītē jāuzvedas pieklājīgi. Un pie strūklakas bļaustīties nedrīkst, jo visur ir novērošanas kameras. Slepeni čurāt krūmos? Liecies mierā! Rau, tagad parka stūrī ir modernu publisko tualešu virkne. Atvērt aliņu vai aizdegt smēķi? Neprāti, tu! Visur patrulē policijas busiņi un nervozi ļaudis ar augstiem morāles standartiem. Brīnišķīgā jaunā pasaule, nudien.

Nepārprotiet, anarhisms man derdzas un sakārtota vide, pašsaprotami, ir plaukstošas un veselīgas pilsētas galvenā iezīme. Ar manu muti vienkārši runā piedzīvojumu meklētāja un atklājēja gēns. Tāpēc bez šļukas subjektīvisma šajā rakstā neiztikt. Parki taču ir lielisks materiāls ļaudīm, kuru patika vai nepatika pret lietām ir cieši saistīta ar pirmo impresiju. Piemēram, mana pirmā impresija par Ziedoņdārzu bija:

“Tu esi rupjš mežonis, Ziedoņdārz, bet gan mēs sadraudzēsimies.” Savukārt pēdējā: “Jēziņ, cik gan izglītots, jautrs un tikumīgs ir šis zaļais, gludi nopļautais placis!”

Ziedoņdārzs

FOTO: Olga Tuča

Nav jau Ziedoņdārzam ne vainas, izņemot to, ka cilvēku tur tiešām daudz. Tā pašsaprotami ir parka augstās kvalitātes zīme. Lūk, cik pilsētvidei atbilstīgs, moderns, ērts un funkcionāls ir izveidots šis reiz tumsībā un netikumā grimušais pilsētas nostūris. Hei, žetons pilsētas kungam! Pilsētas centrs izplešas. Urbanizācija pēdējos gados aprijusi gan Andrejsalu un Avotu ielu, gan tā saucamās Maskačkas tuvo galu un Āgenskalnu. Pilsētas centrs izplešas, kaut gan tam nesaprotamu iemeslu dēļ briesmīgi bail no Sarkandaugavas, pa kuru ar tanku jābrauc, lai nenolauztu kaklu.

Lai nu kā, pēc 2016. gada vasaras, ko pavadīju, vai ik dienu laiski izgūlies Ziedoņdārza zālājā un lasīdams grāmatas, nebiju vairs tur spēris kāju. Tieši tāpēc, nu jau pētnieciskos nolūkos un ar zināmu informācijas bagāžu Ziedoņdārzā pasērst pēc divu gadu ilgas pauzes bija vēl jo interesantāk. Tiesa, nekas īpaši nebija mainījies, ja nu vienīgi parks bija kļuvis vēl trokšņaināks un drūzmaināks.

Ziedoņdārzs

FOTO: Olga Tuča

Kārtējo reizi arī apstiprinājās fakts, ka viena no Ziedoņdārza unikālajām īpašībām ir nevis dzīvžogi, strūklaka vai koku šķirnes, bet gan parkā regulāri esošie dīvainie cilvēki jeb cirka mākslinieki. Kādā parka kaktā vienmēr atradīsies kāds, kurš žonglē ar tādām garām pīckām, staigā pa milimetru resnu virvi, vizinās ar vienriteni vai dresē pūdeli. Šeit es nemaz neņemu vērā parasto sporta veidu cienītājus, kas driblē bumbas ierīkotajos basketbola laukumos vai “kačā” muskuļus brīvdabas trenažieru zālē – stūrī, kur reiz atradās neformālais narkomānu štābs, bet citreiz arī tualete. Bet varbūt tas bija tur, kur tagad atrodas viens no bērnu spēļu laukumiem. Nē, ne jau tas, kuram grīda iztaisīta tā, lai nevar galvu pārdauzīt.

Ziedoņdārzs

FOTO: Olga Tuča

Katram, kurš apmeklē Ziedoņdārzu, arī vairs nevajadzēs uztraukties par to, kurā krūmu pudurī lai ielien nokārtoties vai kādā pozā lai ieguļas zālē, lai varētu ilgāk izturēt spiedienu pavēderē, jo parka malā, akurāt pretī tam pašam bērnu laukumiņam, kuram grīda no spilveniem taisīta, ir lepnas tualetes. Nekādas sausās plastmasas kapsulas, bet īstas koka mājiņas. Nezinātu, ka tualete, domātu – pirts. Cik nu man gadījās būt šajās tualetēs, tad bezpajumtniekus no tām izdabūt laukā ir daudz vieglāk nekā no, piemēram, Dailes teātra pagalma tualetēm.

Nieks ar tualetēm, jo aiz tām slejas lepnas jaunceltnes, kurās dzīvokli īrēt var atļauties tikai cilvēki, kuri dzer kokteiļus Ziedoņdārza kafejnīcā. Tur dzēriens maksā apmēram vienu dvēseli un divus litrus asiņu. Pieticīgākiem cilvēkiem dzīvošanai ir domāti Sparģeļu ielas pusapsvilušie koka nami, kuros joprojām glabājas vēstures elpa gan vizuālajā, gan auras ziņā. Tieši tāpēc Čaka, Matīsa, Artilērijas un Sparģeļu iela, kas ietver Ziedoņdārzu, mani vienmēr ir valdzinājušas kā potenciāli lieliska dzīvesvieta. Cilvēkam, kas tur dzīvo, ir viss – veikali, kultūra, bruģis, frizieris, adrenalīns un kārtīgs parks, kur iebēgt un paslēpties, ja kāds dzenas pakaļ.

Ziedoņdārzs

FOTO: Olga Tuča

Protams, kā gan nepieminēt Ziedoņdārza brošu – strūklaku. Katrs, kurš nonāk pie šīs strūklakas pirmo reizi, ir izbrīnīts un sajūsmināts. Šo sajūsmu un lielos brīnumus var novērot īpaši ķīniešu tūristu acīs, kuriem Ķīnā strūklaku laikam nav. Mums gan ir daudz strūklaku, bet šī ir viena no skaistākajām, jo ūdeni tajā no mutēm spļauj vardes. Cilvēki bieži vien vēlas tik ļoti izbaudīt strūklakas daili, ka metas tajā peldus, šļakstinās un kliedz. Tur pat policisti nolaiž stekus un sāk smaidīt. Idille, ne parks, goda vārds.

Lūk, Ziedoņdārzam ir tik daudz pozitīvu lietu, ka es pat aizmirsu par savām dusmām par tā revitalizāciju. Kādas dusmas, ja Ziedoņdārzā ir tik daudz soliņu, ka visa Rīga varētu piesēst šajā parkā! Bet soliņi, protams, ir domāti vārguļiem, tāpēc lielākā daļa izvēlas sēdēt lotosa pozā zālienā. Es arī reiz mēdzu sēdēt zālienā vai zem koka, bet neko neērtāku par sēdēšanu zālienā joprojām neesmu jutis. Sēdēt zālienā ir vienkārši stilīgi. Ja tu sēdi zālienā, tu esi brīvdomātājs un mākslinieks. Ja tu sēdi zālienā, tad, pašsaprotami, caur tevi izbrāžas Zemes enerģijas, izlido caur tavu trešo aci un savienojas ar kosmosu. Sēdiet zālienos biežāk, tikai atcerieties – tikai pēc pirmā pērkona.

Ziedoņdārzs

FOTO: Olga Tuča

Ziedoņdārzs tomēr ar savu jautrību un vitalitāti nogurdina. Līdzīgi kā pludmale pie jūras. Kad tu brauc uz pludmali, tad domā, ka sauļosies stundām, lasīsi grāmatas, ēdīsi, peldēsies un bumbu spēlēsi. Realitātē tu esi noguris, jau tikko iekāpjot smiltīs, saules cepināšana liekas neizturama, cilvēki blenž un suņi mācas virsū kā dunduri. Tāpēc no Ziedoņdārza arī ir laicīgi jāaizbēg, lai nepaliktu pavisam bez spēka.