“Sākt kaut ko Rīgā? Tas ir bankrots.” Kāpēc aglonieši dzīvo Latgalē? (3)

Aglonas iedzīvotāji atzīst, ka dzīve Latgalē nemēdz būt viegla, it īpaši ziemas sezonā, tomēr neviens no šiem cilvēkiem nav gatavs dzimto novadu pamest. Lielākā daļa vietējo arī vēlas, lai Aglonā uz dzīvi paliek arī viņu bērni.

Marita Grebeža darbu Aglonas novada domē savieno ar dizainera profesiju - viņa ir apģērbu zīmola “Akrum” radītāja. Marita šuj gan apģērbus bērniem, gan linu kleitas, gan arī tautastērpus.

Ar apģērbu izgatavošanu viņa nodarbojas jau no bērnības, kad sāka šūt kleitas savām lellēm.

Vēlāk Marita izmācījās par apģērbu dizaineri un strādāja šūšanas darbnīcā Daugavpilī.

Maritai un citiem Aglonas iedzīvotājiem, kuri kaut ko izgatavo savām rokām, viena no galvenajām dienām gadā, kad iespējams pelnīt, ir katra gada 15. augusts, kad Aglonā uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem no visas Latvijas ierodas tūkstošiem svētceļnieku.

Svētku laikā Aglonā notiek arī aktīva tirdzniecība, amatniekiem piedāvājot savus izstrādājumus.

Vietējā stāsta, ka tūrisma ziņā karstākā sezona ir vasarā, savukārt pēc tam Aglonā viss pieklust.

“Nav gluži tā, ka ziemā Aglona būtu kā izmirusi, tomēr cilvēku un automašīnu kļūst ievērojami mazāk. Tagad, augustā, kad es aizbraucu uz centru, man šķiet, ka tur valda īsta burzma,“ stāsta Marita.

Par to ka Aglonas ieliņas ziemas sezonā ir jūtami tukšākas, stāsta arī Valdis Tumovs, kurš Aglonā izveidojis privātu Otrā pasaules kara muzeju. Šis muzejs pilnā apmērā darbojas vien no maija līdz decembrim.

“Teikšu godīgi, visā ziemas sezonā no 1.decembra līdz 15.maijam muzeja apmeklējums ir tāds kā vasarā vienā dienā,” stāsta Tumovs, kurš iepriekš ticis atzīts arī par Aglonas novada “gada cilvēku”.

Telpas, kurās izvietots muzejs, Valdis sākotnēji veidojis kā glabātuvi savi privātajai kolekcijai.

“Es uzcēlu māju savām lietām. Mani vienmēr interesējusi vēsture. Bērnībā mani vienmēr ļoti pārsteidza nesakritības starp to, ko stāstīja vecmāmiņas, un to, ko stāstīja skolā. Veidojot kolekciju, es, ja tā var teikt, apguvu vēsturi. Vēlāk uzcēlu namiņu, kurā glabāt artefaktus. Es esmu bijušais mākslinieks-noformētājs, tāpēc nolēmu kolekciju sakārtot, izveidot stendus,” stāsta Tumovs.

Valdis atceras, ka sākotnēji artefaktu namā viņš pulcējies kopā ar saviem draugiem, kopā skatījušies kara hronikas.

2010.gadā viņam radusies vēlme savu kolekciju parādīt arī citiem. Sākumā kolekciju apskatīt braukuši ciemiņi, un, vērojot viņu reakciju, Valdis secinājis, ka lielākā daļa cilvēku neko līdzīgu nekad nav redzējuši.

“Tad nolēmu, ka vēlos dot iespēju šo visu aplūkot ikvienam cilvēkam. Sākotnēji bija paredzēts piedāvāt izstādi mēneša garumā, bet beigu beigās tas viss pārtapa muzejā,” muzeja pirmsākumus atceras Tumovs.

Lai arī tūrisma sezona Aglonā ir diezgan īsa un sakrālie tūristi īpašu interesi par kara muzeju neizrāda, Valdis savu muzeju uz citurieni pārcelt neplāno.

“Man ir piedāvājuši muzeju pārcelt gan uz Kauņas fortu, gan Daugavpils cietoksni. Paziņa  piedāvāja īrēt telpas Vecrīgā par 2000 eiro mēnesī. Pieskaitiet šai summai izdevumus apsardzei un ekspozīcijas uzraugu atalgojumu – tie būs vismaz 4000 eiro mēnesī. Iedomājieties, cik man būtu jānopelna un cik biļešu jāpārdod,” skaidro Tumovs.

Nevēlēšanos pamest Aglonu Valdis skaidro arī personiskiem iemesliem.

“Man šeit dzīvo mamma, šeit man ir dzīvoklis un māja, es šeit esmu nodzīvojis visu savu dzīvi. Ja man izdosies sakārtot reklāmu, palielināt muzeja apmeklējumu par 10-15%, dzīvošanai man pietiks. Es neredzu jēgu aizbraukt. Atvērt kaut ko Rīgā? Pārvest muzeju uz galvaspilsētu? Tas ir bankrots, nekas cits,” viņš rezumē.

Marita Grebeža gan atzīst, ka šā gadsimta divtūkstošajos gados, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji, tostarp arī latgalieši, masveidā pameta Latviju, lai dotos labākas dzīves meklējumos uz citām valstīm, šādas domas piemeklējušas arī viņu.

Viņa ļoti nopietni izvērtējusi vairākus variantus par aizbraukšanu no Latvijas, tomēr beigās nekas nav iznācis, it kā Maritu Aglonā turētu kāds augstāks spēks.

“Šodien es nenožēloju, ka neaizbraucu, tieši otrādi. Man ir brīnišķīga ģimene, māja gleznainā vietā. Katrs rīts man vasarā sākas ar iziešanu dabā, ar peldi. Man ir darbnīca, kurā esmu pati sev darba devēja,” norāda Marita.

“Man ir mazgadīga meita. Es nezinu, kāda situācija būs reģionā tad, kad viņa ies skolā un kad to beigs, bet, jā, es gribētu, lai viņa paliek Aglonā. Tas ir mūsu dzimtais novads, šeit dzīvot ir vislabāk,” viņa piebilst.