Mūsdienās nopirkt biļetes un aizlidot uz kāroto koncertu Stokholmā, Kopenhāgenā, Berlīnē vai Helsinkos nav gandrīz nekādu šķēršļu. Tāpēc no šāda aspekta rokmūzikas patriarha Džordža Rodžera Votersa (Roger Waters) vakardienas koncerts Rīgā emocionāli daudziem ne tuvu vairs nenozīmē tik daudz kā tad, ja tas būtu noticis 90. gadu sākumā. Un tomēr... ir patīkami apzināties, ka pie tādām popkultūras ikonām kā Džeimss Brauns, Lū Rīds, Roberts Plants u.c. beidzot Rīgas koncertu kartē varam ierakstīt arī daļu no "Pink Floyd".

74 gadus vecais (6. septembrī Rodžeram jau 75) Voterss mūsu pusē iegriezies ar vienu no turnejas “Us + Them”  koncertšoviem. Tā sākās pagājušogad, līdz ar albuma «Is This The Life We Really Want» iznākšanu Ziemeļamerikā (72 šovi), šogad turpinoties ar vēl 84 priekšnesumiem visa gada garumā Austrālijā un Jaunzēlandē, Eiropā un Dienvidamerikā. 

Zinot Votersa nesteidzīgo tempu jaunu albumu ierakstīšanā (jaunais ieraksts ir pirmais tradicionālais studijas rokalbums kopš 1992. gada «Amused to Death»), iespējams, nākamā līdzīga turneja varētu notikt ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem, un tad meistaram būtu jau 80 un, kas zina... 

FOTO: Artūrs Krūmiņš

Iespējams, apzinoties nepielūdzamo laika ritējumu, uz vakardienas Arēnas koncertu visas biļetes tika izpārdotas. Tas, protams, iepriecina. Tomēr ne visas roka leģendas savulaik Rīgā pagodinātas ar tādu apmeklējumu - diezgan skumji pirms desmit gadiem bija vērot pustukšo Arēnas amfiteātri Ņujorkas avangarda skatuves roka pioniera Lū Rīda (Lou Reed) koncertā. Lū pie mums otrreiz tā arī vairs neatbrauca... 

Jā, jā, protams, "Pink Floyd" mēroga ziņā nevar salīdzināt ar "The Velvet Underground", grupas kultūrvēsturiskajam devumam ir milzīga globāla ietekme, tur nav ko daudz diskutēt.

Un pats galvenais - Voterss ar savu stingro nostāju vairākos jūtīgos jautājumos, ar savu vērienu (viņš to var atļauties), spītu turpina būt ietekmīgs. 

Viņa nostāja Palestīnas jautājumā pēdējos gados ir raisījusi plašas diskusijas pašu mūziķu vidē - uzstāties vai neuzstāties Izraēlā. Lai Berlīnes koncertā virs skatītāju galvām lidinātu piepūšamu cūku ar Dāvida zvaigzni, tomēr jābūt "iekšām".

FOTO: Artūrs Krūmiņš

Pirms pieskaramies pašam vakardienas koncertam, piebildīšu, ka Votersa turneja no tehniskā aspekta ir sarežģīta, vienlaikus pārdomāta. Viss koncertšovs tiek vadīts ar jaunās paaudzes jaudīgo "DiGiCo SD7" pulti, skandas izvietotas ne tikai pie skatuves, bet visā Arēnā (quadraphonic skaņas sistēma), tādējādi reālistiskās tiek izjustas lietus, pērkona dārdu skaņas, savukārt zem pašas skatuves arīdzan strādā vairāki tehniskie darbinieki, nodrošinot visu nepieciešamo - no skatuves dekorācijām līdz instrumentu maiņai. Protams, būtiska šova sastāvdaļa ir arī milzīgie, kustīgie ekrāni gan virs skatītāju galvām, gan aiz pašas skatuves.

Votersu uz skatuves pavadīja astoņi mūziķi, gandrīz visi multiinstrumentālisti. Īpaši jāizceļ abi ģitāristi - Deivs Kilmisters (Dave Kilminster), kurš lieliski tika galā ar visiem Deiva Gilmora soliņiem un "hipijs" Džonatans Vilsons, kurš savukārt izpildīja visas Gilmora savulaik dziedātās "Pink Floyd" vokālās partijas. Lieliskas bija arī abas fona vokālistes no Bruklinas grupas "Lucius" - Džesa Vulfa (Jess Wolfe) un Holija Lesiga (Holly Laessig). Voters meitenes noskatījis Ņūportas folka festivālā, bijis sajūsmā par viņu dziesmu "Go Home" un uzaicinājis sadarboties.

FOTO: Artūrs Krūmiņš

Pats koncerts sadalīts divās daļās ar divdesmit minūšu starpbrīdi. Programmā galvenokārt "Pink Floyd" zelta fonds, kas visticamāk daļai publikas lika nostalģijā nobirdināt pa kādai asariņai. Pārtraukumā aprunājos ar diviem kungiem, kas atbraukuši uz koncertu no Tallinas. Viens bija Votersa, otrs Gilmora daiļrades cienītājs, taču, kad jautāju, vai kungi dzirdējuši jauno Votersa plati, saņēmu noraidošu atbildi.

Atļaušos minēt - vispār lielākā daļa vakardienas publikas par jauna albuma eksistenci neko daudz nezina, kas nedaudz skumdina, jo, vērojot pašu Votersu, bija acīm redzami, ka tieši uz jaunā albuma dziesmām - "Déjà Vu", "The Last Refugee" un "Picture That" viņš tā pa īstam atdzīvojās.

Viņam šīs dziesmas ir svarīgas - gan "Pēdējais bēglis", kas ir apokaliptisks darbs par pēdējo bēgli, kas izdzīvojis pēc Lielā Kara (Great War), gan "Déjà Vu" - konceptuāla kompozīcija par Dievu, kas turpina iepriekšējā albumā iesākto triloģiju «What God Wants». Būdams ateists, Voterss izaicina Dievu, un apgalvo: ja viņš būtu Dieva vietā, tad pasaulē netiktu nogalināti bērni, nenotiktu bēgļu krīze, dronu uzlidojumi u.tml.

«If I had been God... I believe I could have done a better job» («Ja es būtu Dievs, ticu, ka paveiktu labāk šo darbu»).

Pirmā daļa kulminēja ar "Pink Floyd" klasiku - veltījumu draugam un grupas biedram Sidam Baretam (Syd Barrett) - "Wish You Were Here" un hitu "Another Brick In The Wall", kura laikā uz skatuves dziedāja un dejoja Rīgas skolas vecuma puiši un meitenes. Visiem uz krekliņiem uzraksts "Resist" - aicinājums pretoties pastāvošajai sistēmai, atsaucoties uz Džordža Orvela darbu "1984", ir visa koncertšova esence.

Orvelismi turpinājās arī šova otrajā daļā, šoreiz gan atsauces uz "Dzīvnieku fermu". Voterss plaši izmanto cūkas tēlu, gan pats uzvelkot cūkas masku un demonstrējot transparentus, gan lidinot piepūšamo cūķi ar uzrakstu "Nezaudē cilvēcību", gan beigu beigās uz ekrāna paziņojot, ka Donalds Tramps ir cūka.

Pēc pamatdaļas beigām un sirsnīgajiem publikas aplausiem Rīga izpelnījās kādas sen nedzirdētas Votersa dziesmas pirmatskaņojumu (šādā sastāvā) - "The Bravery Of Being Out Of Range" no minētā 1992. gada soloalbuma. Beigās "Comfortably Numb", konfeti lietus, lāzera piramīda, roku paspiešana pirmajā rindā stāvošajiem... 

Ko lai vēl piebilst, bijām liecinieki rokmūzikas vēsturei, vēsturei, kura turpina pati sevi veidot, - vitālai, spēcīgai un ar attieksmi. Paldies, Rodžer!