Kaspars Dimiters izdos savu balāžu izlasi

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Kaspars Dimiters gada sākumā izdos savu dažādu laiku sociāli aso balāžu izlasi.

"Šobrīd visvairāk jābaidās ne no kariem, bada vai putnu gripas, bet no tā, ka daudzos izdziest mīlestība. Arī svētku laika laimes vēlējumu esence zūdošo nespēj kompensēt," uzskata dziesminieks Kaspars Dimiters, kurš pēdējos desmit gados justo patlaban apkopo izlasē ar īpatno nosaukumu Baigi gribas dzīvot baigi.

Himniska diagnoze laikmetam

"Pirms desmit gadiem sāku bardiski prognozēt, kāda būs manas lētticīgās barikāžu ģenerācijas nākotne. Visasāk par to vārsmoju savā albumā Pēdējais pirāts. Bija arī Ķīlnieku balādes. Visi taču esam ķīlnieki. Eiropas, NATO. Arī modernā dievekļa līzinga ķīlnieki. Nevaram bez mobilā, bez Rīgas siltuma, bez interneta. Bez sirds siltuma varam, bez mīlestības varam. Atļaujamies kopt savas nišas, upurējot pirmās ģimenes, apņemot silikona dzīves filozofijai atbilstošākus rumpjus par sievām. Bet bērni cieš. Arī tie, kas tēlo vienaldzīgos, funkcionē bankās un vīkendus pavada svingeru klubos. Mūsu būtiskākie ideāli ir nodzēsti. Pirāts to, ka būsim "dziļā, dziļā Eiropā...", prognozēja jau sen. Tālab gatavoju Baigi gribas dzīvot baigi. Var jau likt komatu pirms pēdējā baigi, bet ekstrēmākie dzīves postītāji to var arī nedarīt. Pirāti savulaik iznāca tikai kasetēs. Nu būs CD, dubultnieks. Gada sākumā," atklāj Kaspars un piebilst, ka topošās izlases atvēršanas pasākumā nebūs viens – aso tekstu telpā kopā ar viņu ārdīsies aktieri, kuriem ir drosme un spējas dziedāt.

Dziesminieks stāsta, ka nopietnāku balāžu žanrs pagaidām vibrē vien nojausmās. "Vēl laizu brūces pēc filmēšanās Tumšajos briežos. Jūtu, tās uzplēsušas ilgas pēc paņēmienu pārmaiņām. Tehniskās iespējas ļauj skaņās vērst vissirreālākos sapņus, taču negribas radīt neko tādu, kas balādi šķirtu no iespējas to publikas priekšā dziedāt ar ģitāru rokās. Te arī lielākā problēma. Ģitārai ir ierobežots lidojuma augstums. Ko darīt? Apgleznot? Ielauzt? Noteikts posms ir veikts. Seklumā brist netaisos. Tālab pagaidām vienkārši bradāju." Šobrīd viņš raksta dzejoļus, "mēģinās citādajā". Izlasei tapusi arī jauna dziesma, himniska diagnoze laikmetam – Meiča ar saulainām cirtām un kokli.

Pārvērsts citplanētietī

Par košāko, grūtāk aizmirstamo šī gada raibumu Kaspars dēvē filmēšanos Viestura Kairiša filmā Tumšie brieži. "Tas bija gan izaicinājums, gan, kā sapratu vēlāk, sevis apliecināšanas kārdinājums. Bija jāsaņemas neierastam režīmam, jāpieņem ne manas gribas noteikti uzdevumi. Gatavoties sāku gadu pirms filmēšanas. Gribēju būt labā fiziskā formā. Protams, arī garīgā. Pēdējās etīdes biju spēlējis Tautas kinoaktieru studijā pirms 30 gadiem. Uz diviem filmēšanas mēnešiem tiku izcelts no ierastās vides, pārvērsts citplanētietī."

Visapkārt bija bars brīnišķīgu cilvēku, kurus viegli iemīlēt. Sākums bijis it kā bez traumām. "Lai gan panākt epizodes paģērēto afektu man nozīmēja vismaz trīs stundas pēc tā uzfilmēšanas klīst gar Viesaku briežu dārza priedītēm, mēģinot atgūt sevi." Filmēšanās laiks vēris daudz ikdienā nelietotu jūtu. Tēlā aizmiršanās eiforijas plīvurs bieži neļāvis fiksēt robežas starp īstenību un ilūziju. "Jūtu līmenī sevi pamatīgi pasvilināju. Romantika? Ai, mirkļu varoņi, aktieri, kas dzīvojaties šādu eksperimentu poligonos, cik ļoti maz jūs nojaušat par degšanu patiesības dēļ! Bet esmu pateicīgs par piedzīvojumu, kas manai dvēselei gan maksāja ļoti dārgi. Nožēlojamais honorārs rehabilitāciju nosegt nevar. Kad būšu sevi atradis atkal, radošai grupai un kopīgajām atmiņām no sirds aplaudēšu. Pat murgos redzu tēlus, kas man liek saprast, cik ļoti uzticējos Viestura Kairiša konceptam. Viņš arī uzminēja, kā mani visvienkāršāk uzplēst epizodei. Ja manam upurim būs augļi, kaut žāvētas aprikozes, brūces sadzīs ātrāk."

Sinonīms svētumam

Runājot par ģimeni, Kaspars maz stāsta par savējiem. Viņam sāp tas, kas sabiedrībā notiek ar ģimeniskumu. Perversajām ideoloģijām to pūloties degradēt, ģimene kļūst par svētuma sinonīmu. To nosargāt kļūst arvien neiespējamāk. "Kapitulējam kārdinājumu priekšā. Dilstošo un pēc tam pūstošo ķermeņu kults ievainojis mīlestību, kas reiz spēja godināt arī krunciņas un dabisko mammuču korpulenci. Viss iedzīts standartos. Ja neesi hepatīta brūnuma nēsātāja, nedrīksti justies kā sieviete. Ja esi sieviete, jābūt kā lepnai lellei un līdzīgai vismaz 1000 citām. Vienādi brūnām, no sevis un fitnesa apreibušām, daļēji sastāvošām no porcelāna un silikona. Labi saprotu tos večus, kas kapitulē. Pats esmu jutis kūleņus dažādos apvidos, kas mudina ļauties lidojumam. Pēc pieredzes gan zinu - tas vienmēr ir tikai kritiens. Tātad traumas, zināma paralīze, apziņas krēsla. Bet ir vīrieši, kas vairāk domā ar falla galvu un problēmu viegli formulē kā laikmetam atbilstošu mīlu. Man gan liekas, ka tā ir koma," rūgti saka Kaspars. Un pēc brīža piebilst: "Maigāk nevaru pateikt, tad jāraksta pasakas."

Viņa ģimene mieru un rod baznīcā. Un dzīvojot nomaļus, lauku mājās Cēsu rajonā. "Visi svētkotie gali, jau pusgadsimtu pārmalti, bez piedomāšanas nenozīmē neko. Kā pareizticīgais mēģinu ievērot savu ortodokso izvēli, taču neskumstu arī, ka man atšķirībā no Rietumu kalendāra kristiešiem visi svētki sanāk dubultā. Bet 31. decembra pusnaktī parasti esmu laukā pie raķešu palaišanas."

***

Kaspars Dimiters

Dziesminieks

Dzimis 1957. gada 1. maijā

Ģimene – sieva Līga (48), jaunākais dēls Stefans Ezra (11) un vecākais Jēkabs (20) ar ģimeni – sievu Unu (22) un meitu Esteri (1).

Šogad radījis dziesmas gada sākumā neatkarīgajā teātrī Skatuve tapušajai bērnu izrādei Par sunīti un kaķīti, filmējies V. Kairiša filmā Tumšie brieži. Atkārtoti izdevis albumu Krusta skola jeb Kliedziena attālumā no sirds, producējis un izdevis dēla CD Es mīlu 1% izplatījuma ar Stefana Ezras paša ielasītiem 83 dzejoļiem. Tikpat kā pabeidzis darbu pie savas mājas lapas Krusta skola, sarakstījis vairākus publicistiskus rakstus kā avīzēm, tā portāliem un simtiem komentāru gan savā Delfi klubiņā aiz kāda sava raksta, gan citur.

Uz augšu